Rekurzeme.lv ARHĪVS

Logo

Krūte – robeža starp Grobiņas un Priekules novadu

VENDIJA PIKŠE
Grobiņā

2018. gada 2. oktobris 06:15

5376
Krūte – robeža starp Grobiņas un Priekules novadu

Vārtājas upe ir kā robeža, kas šķir Priekules novadu no Grobiņas novada. Tieši uz šīs robežas gar pašu upi izpletusies apdzīvota vieta ar nosaukumu Krūte, kurā senais sadzīvo ar jauno – senā baznīca ar grants karjeru rakšanu. Vietējie šo vietu sauc par īstenu miera nostūri, jo iedzīvotāju, salīdzinot ar kolhoza laikiem, palicis pavisam maz.

Sakoptāka nekā kādreiz
Lidiju Bikši laikraksts sastop viņas mājā “Strazdi”. Viņa kopā ar vīru uz Krūti pārcēlās 1981. gadā, uzreiz pēc kāzām, jo vīra ģimenei tur piederēja māja un rūpes par to toreiz uzņēmusies jaunā ģimene. Laika gaitā iekopuši savu saimniecību un joprojām nodarbojas ar lopkopību. “Krūtē vienīgās darba iespējas ir lopkopība un zemkopība, nekas cits šeit nav. Patiesībā arī tās vairs nav tik daudz,” nosaka L. Bikše, galvā pārskaitot, cik kaimiņiem vēl palikušas saimniecības.
Pēc tik daudziem gadiem smaga darba vīram sašķobījusies veselība, tāpēc tagad ar strādāšanu jāpiebremzē. Lidijas kundze priecājas, ka bērni ir ar mieru palīdzēt un iekārtojuši sev brīvdienu māju tepat tuvumā. “Ģimene mantoja māju aiz Krūtes baznīcas, to mūsu bērni paņēma kā vasaras māju. Priecājos, ka tas ir tik tuvu – ja paņemtu māju kādā citā nostūrī, tad jau mēs ar vīru pavisam vieni paliktu,” skaidro namamāte. Viņa uzskata, ka neviens par dzīvi Krūtē nesūdzas, jo te ir labi. “Katrs dzīvojam savā aliņā, neviens mums netraucē. Miera dzīve šeit ir!” Brīvdienās ierodas arī bērni un mazbērni un tad “Strazdu” mājās valda liela rosība.
L. Bikše novērojusi, ka pēdējā laikā Krūte kļuvusi daudz sakoptāka. Viņasprāt, tas ir pagasta pārvaldnieka Ģirta Laugaļa nopelns. “Mums šobrīd ir labs priekšnieks, tāpēc arī iet labāk. Kapsēta sakopta, baznīca restaurēta. Liekas, ka Krūte beidzot sāk sakopties.”
Iedzīvotāja uzskata, ka vienīgais traucējošais faktors ideālai dzīvei Krūtē ir grants karjeri, kuros aktīvi darbojas smagā rakšanas tehnika. Pati rakšana problēmas nesagādā, bet grants vedēji gan rada lielu nekārtību. “Traucē tie briesmīgie putekļi, kas rodas no smagajām mašīnām. Viņi jau nerēķinās, ka mēs te dzīvojam, tikai mauc cauri, bet mēs to gaisu pēc tam elpojam.”

Nepatīk putekļu mākoņi
Saimniecībā “Vāverītes” dzīvo Ligita Skrube ar ģimeni. Sieviete šeit gan dzimusi, gan augusi, tāpēc ir īstena krūteniece. “Iespējams, te nodzīvošu arī līdz mūža galam. Visi jau nevar tā aizbraukt un sākt dzīvot citur. Šeit tomēr viss ir mīļš,” savu izvēli par labu Krūtei skaidro L. Skrube.
Kolhoza laikus saimniece atceras kā laiku, kad Krūtē dzīvojuši ļoti daudz cilvēku, apkārtnē bijušas arī lielas saimniecības, tagad tas ir mainījies. Saimniecība “Vāverītēm” gan vēl ir palikusi, un tajā mīt vairākas govis, tomēr kādreizējo apgriezienu vairs nav un šobrīd darbi tiek darīti tik daudz, lai pietiktu izdzīvošanai.
Vai Krūte ir pateicīga vieta dzīvošanai? “Vieta jau ir laba, dzīvot var, bet tā rakšanās visapkārt ir par traku. Mums putekļi ir tādi, ka veļu pat nevar izžaut sētā. Un kāds ir ceļš? Pirms nedēļas vispār nevarēja izbraukt – bedre pie bedres. Tagad vismaz nogreiderēja un ir mazliet labāk. Ceļu maitā tās lielās mašīnas, kas ved granti,” norāda “Vāverīšu” saimniece.
Arī Vilnis Rūja no “Cērpiem” piekrīt, ka Krūtes ceļus bojā smagā autotehnika. Vīrietis gan neļauj tam maitāt sev omu un laikrakstam atzīst, ka Krūte ir lieliska vieta iedvesmas gūšanai, jo pats brīvajā laikā raksta dzeju un jautras rīmes. “Te ir daudz, ko darīt – ir vesels hektārs ar ābelēm, kādreiz ar bitēm nodarbojos un galdniecību. Tagad audzēju vīnogas,” stāsta vietējais dzejnieks.

Saskaita, cik palikuši
“Kaijās” dzīvo audēja Ausma Pāvile. Viņa 1939. gadā dzimusi Bārtā, bet divu gadu vecumā, kad Mūžībā aizgājusi mazās Ausmas mamma, atvesta uz Krūti pie tēvoča. “Tā arī visu dzīvi šeit nodzīvoju. Ar vīru uzbūvējām māju un nosaucām par “Kaijām”. Tagad esmu pensionāre, apkopju vien savu māju un apkārtni, nekādi daudzie darbi nav, bet kādreiz... uh, kas te bija par saimniecībām! Cilvēku, ka biezs,” atminas A. Pāvile. Kādreiz Krūtē pat bijis savs veikals un skola. Arī pati skolas gaitas uzsākusi Krūtes skolā, kur pabeigusi četras klases, un tālāk skolojusies Kalētu skolā. “Krūtes skola bija maziņa, sākumā strādāja tikai viens skolotājs. Tā jau sen kā noārdīta,” stāsta iedzīvotāja.
Cik Krūtē palikuši iedzīvotāji? Izrādās, ka tādu jautājumu nesen uzdevusi arī Bārtas kultūras dzīves kuratore Gunta Klievēna un Ausmas kundze saskaitījusi. “Sēdos vakarā pie televizora un blociņā sāku rakstīt iedzīvotājus. Gandrīz katrā mājā palicis viens vai divi iemītnieki. Kopā pa visu Krūti man sanāca ap 28 cilvēkiem. Jaunie aiziet citur, un vecie nomirst, tā diemžēl ir,” skaidro pensionāre.

Pašiem savi lini un audēja
Tā kā lielāko daļu Krūtes teritoriju kādreiz klāja lopkopības un zemnieku saimniecības, arī kultūras dzīve šeit bijusi cieņā. “Brauca talcinieki no Liepājas un gribēja arī atpūsties, tāpēc rīkojām balles. Pie mācītājmuižas pat kino rādīja. Tā ēka kādreiz bija varena! Tagad iet postā, jo lielākoties būvēta no koka,” stāsta A. Pāvile. Iedzīvotāja novērojusi, ka mūsdienās balles un dažādi citi kultūras pasākumi vairs nav cieņā un vietējie reti kad uz tādiem dodas. “Citreiz pat paši bārtenieki uz Bārtas pasākumiem neaiziet, jo labāk sēž mājās un skatās televīziju. Kādreiz tāda manta nebija un visi gāja uz ballēm – gan jauni, gan veci. Jaunie dejoja un priecājās, bet vecie skatījās, un beigās visi kopā gāja mājās,” atceras 79 gadus vecā kundze.
Vecums nav šķērslis ne tikai ballēm, bet arī vaļaspriekiem, pierāda sirmā krūteniece. “Braucu uz Bārtu un tur nodarbojos ar aušanu. Tas ir mans vaļasprieks, jo rokdarbi man ļoti patīk.” Izrādās, ka rokdarbu mīlestība viņai ielikta jau šūpulī, jo mamma bijusi liela adītāja, bet audžumamma – audēja. “Vecos laikos jau neko tādu nevarēja nopirkt, viss pašiem bija jādara. Kamēr audžumamma auda, tikmēr es pa steļļu apakšu vandījos. Vietējie paši arī audzēja linus. Man vēl tagad acu priekšā ir skats, ka tur, kur tagad ir ferma, kādreiz auga lini,” atmiņās dalās A. Pāvile. Jaunības dienās piedalījusies linu novākšanā, mērcēšanā un vēlāk arī vērpšanā. Lai lini būtu mīkstāki, tos mērcējuši vietējā upē. “Saausts ir ļoti daudz gan bērniem, gan mazbērniem. Arī uz ārzemēm ir vests, bet tagad jau tas viss atkrīt, jo esam palikuši pārāk moderni,” uzskata audēja.

Raksts no laikraksta "Kursas Laiks" arhīva
+ 6
Kategorijas

Kategorijas