Attīsta sen izsapņotu biznesu

2018. gada 4. oktobris 07:00

253

Jaunas kafejnīcas atvēršana cilvēkos arvien izraisa neviltotu ziņkāri: nu, kas tad tur būs labāks, citādāks? Izņēmums nav arī kafejnīca “Siesta”, ko septembra nogalē Liepājā atvēra uzņēmēja Svetlana Jurecka.

Iešūpojas elastīgi
“Ieraudzīju skatlogā gaismiņas, sajutu kārdinošu smaržu un, tā kā kafejnīca atrodas netālu no manas darbavietas, nolēmu ienākt. Dēļ neparastajiem un sātīgajiem pīrādziņiem – kibinai – vien noteikti šeit ne reizi vien iegriezīšos. Mājās ceptajā tortē sajutu maigu dabīga putukrējuma garšu – ne par saldu, ne par sausu. Un kafija arī laba,” pirmajos iespaidos dalās kosmetoloģe Natālija Dubovika.
Pirmo reizi šeit malkojam kafiju “Kursas Laiks” sastop liepājnieci Rigondu Stankeviču: “Pretēji daudziem vietējiem, kuri nelabprāt vazājas pa sabiedriskām vietām, bet nopērk bulciņu un notiesā to savā virtuvē, man patīk kafejnīcu atmosfēra, turklāt kafijas automātā gatavotais dzēriens ir krietni aromātiskāks nekā tas, ko paretam mēdzu uzliet krūzē mājās.”
No našķēšanās ar kūku šoreiz sievieti atturējis stingrais raksturs, bet par nākamo reizi viņa negalvojot. “Maizi no Svetlanas pērku jau sen, tāpēc uzticos viņas piedāvājumam. Katrai kafejnīcai jābūt ar savu odziņu, cilvēku ar kaut ko jāpiesaista. Un kvalitāte jānodrošina ne tikai pirmajās dienās. Skatīsimies, kā te būs. Daudzas līdzīgas vietas tāpēc vien nogājušas pa burbuli, ka pamazām viss slīd uz leju,” spriež liepājniece.
“Pašlaik iešūpojamies, tāpēc skatlogā būs rakstīts, cik dienu, nedēļu pagājis kopš atvēršanas: ja kaut kā vēl nav, lai cilvēki zina, ka sortiments elastīgi tiek paplašināts,” S. Jurecka pamāj tāfeles virzienā, kas informē par ēdieniem un dzērieniem, kā arī plauktiņu, kur rindojas pašas ceptie “Svetas maizes” kukulīši. Iespējams, ne gluži pilns klāsts katru dienu, bet maize te noteikti būšot.
Piecu gadu laikā S. Jureckas cepto maizi ar dabisko ieraugu mūspuses iedzīvotāji iepazinuši gana labi, tirgū un citviet sieviete to piedāvā jau trešo gadu. “Nereti gadījās, ka piektdienā cilvēks pie manis nopērk maizi, sestdienā pie viņa ierodas ciemiņi, visu noēd un prasa, vai nav dabūjama vēl. Kur ņemšu? Nācās atteikt, ka būs pēc nedēļas. Šeit maizi pastāvīgi varēs gan iegādāties līdzi nešanai, gan arī piekost pie biezās, kreftīgās skābu vai svaigu kāpostu zupas, boršča ziemā, pie aukstās biešu zupas vasarā,” stāsta kafejnīcas īpašniece.

Ar savu odziņu
Kafejnīcas “Siesta” telpa ar trīs galdiņiem un spilvenu rindu uz palodzes, kas pielāgota pasēdēšanai pie zemākas virsmas, ir tieši tik neliela, lai to varētu saukt par omulīgu. Siena tirgus laukums pietiekami ietilpīgs, lai atrastos pleķītis, kur novietot automašīnu. Šī vieta varētu iepatikties gan skrejošiem cilvēkiem, kuri grib operatīvi sātīgi paēst, pakafijot starp dienas darbiem, pakavēt laiku, gaidot autobusu, tāpat arī tiem, kuri vienkārši meklē citādas sajūtas.
Ar vārdu “Siesta” karstasinīgo spāņu zemē apzīmē atelpas brīdi, pusdienas pārtraukumu, kurā traucēt skaitās ļoti nepieklājīgi. Mudinot uz līdzīgu noskaņu, daudzie pulksteņi pie telpas sienas speciāli iestatīti tā, lai rādītu atšķirīgu laiku. Tos pēc pasūtījuma izgatavojis Rīgā dzīvojošs mākslinieku pāris, bet gaismas ķermeņi un lete darināti no ekoloģiskiem materiāliem. Kopumā kafejnīcas iekārtojumu var raksturot kā vienkāršu, bet pārdomātu. Ēdamzāle savienota ar virtuvi, tā savukārt ar maizes ceptuvi, tāpēc bažām par ēdienu svaigumu un autentiskumu nav pamata.
Pielāgosies un pārsteigs
S. Jurecka apņēmusies pielāgoties klientu ērtībām: “Darbalaiks nav akmenī iekalts. Pagaidām strādājam no pusdeviņiem līdz pusseptiņiem. Varbūt ar laiku strādāsim no astoņiem līdz astoņiem, atkarībā no pieprasījuma. Tad gan nāksies pieņemt vēl darbiniekus. Šobrīd ar visu tiekam galā trijatā: es, pavāre Anna Vasiļjeva un daudzpusīgā, apsviedīgā Karīna Meijere. Vienojāmies, ka strādāsim komandā – cita citai palīdzot.”
Vaicāta, kā dzimusi ideja par šo projektu, S. Jurecka teic, ka tas ir jau labu brīdi lolots sapnis. “Pašas cepto maizi pārdodama, esmu pietiekami zem klajas debess stāvējusi, veselība jāsaudzē. Pašlaik meklēju uzticamu cilvēku, kurš ikdienā Pētertirgū to darīs manā vietā. Reizēm pie tirdzniecības centra “Kurzeme” gan pati paandelēšos, jo tur vienmēr lustīgi iet. Bet par kafejnīcu biznesu sapņoju jau sen, šī joma labi pazīstama. Astoņdesmitajos gados sāku stāvēt pie letes kafejnīcā “Venta” un ilgus gadus nostrādāju sabiedriskajā ēdināšanā. Ir iegūta zināma pieredze, arī mājās man patīk darboties ar dažādām neparastām receptēm, tāpēc šeit var baudīt pīrāgus ar pildījumu, kādu Liepājā citi nepiedāvā. Izrādās, kibinai jeb kibini nav vis lietuviešu gastronomiskais simbols, bet gan tatāru un karajiešu virtuves gardums, ko labi pazīst arī baltkrievi. Mīklai nav pievienots raugs, savukārt pildījumam izmantota kapāta kakla karbonāde. Kopā ar dienas zupu, kas kafejnīcas ēdienkartē ir viena no galvenajiem akcentiem un trumpjiem, palielais pīrāgs sader kopā lieliski. Gardēžiem izaicinājums, bet te nebūs ne tradicionālo speķa pīrādziņu, ne salātu ar majonēzi. Ja arī reizēm ziemā taps gaļas salāti, tad tikai īstie – ar vārītu liellopu gaļu un skābētu gurķi, kā pienākas pēc oriģinālās receptes. Un būs mans firmas ēdiens, kura nosaukumu pagaidām neatklāšu.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Attīsta sen izsapņotu biznesu

Kategorijas