Atgriežas pie dabas gudrības

2018. gada 4. oktobris 07:00

666

Agronoms Māris Narvils “Kursas Laika” lasītājiem un lauksaimniekiem labi zināms kā vērtīgu padomu devējs augkopībā. Brīvdienās pēc darba Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrā Jelgavas novada Ozolniekos Augkopības nodaļas vecākais speciālists dārzkopībā mēro ap 200 kilometru uz mājām Gramzdas pagastā. Tās mantotas no vecākiem, un tur Narvilu ģimene saimnieko pēc permakultūras principiem un veido meža dārzu.

Sugu skaits – ap simtu
“Kā šeit vēl nav?” “Kursas Laikam” rodas jautājums, kad saimnieks citu pēc cita rāda un nosauc nelielā platībā sastādītās daudzveidīgās augu sugas un to dažādās šķirnes. Pavairošanas dārzā iestādītie augi tiek vēroti un pieskatīti, līdz tiem tiks ierādīta paliekama vieta vai ņemti spraudeņi.
Krūmmellenes, godži, irbenes, plūksnlapu stafileja, korintes, kizils, parastais mespils, pīlādži, plūškoki, tostarp sarkanaugļu, nokarenais jeb koniskais ķirsis, bārbeles, zemā mandele, aronijas, avenes, kazenes, ērkšķogas, vilkābele, cidonijas, sausserži. Minipurviņā aug dzērvenes, brūklenes, ložņu goltjēra. Dārzkopis lēš, ka sugu skaits tuvojas simtam, bet šķirnēm tas daudzkārt lielāks. Šogad daudz augu pienācis klāt, lai gan to skaits saimniekam nav pašmērķis.
Rudens avene te augot vēl no “mammas laikiem”, tajā sārtojas šā gada otrā raža. Vecie dzinumi nogriezti, bet nu jau parādījušies trešie, kā nekad iepriekš nav bijis, un M. Narvils ar interesi gaidīs, kad tie dos ražu.
Sudraba eleagns, kas šeit aug ceturto gadu, ogas, iespējams, dos pēc pāris gadiem. Saimniekam kolekcijā esot visi eleagni, kuru ogas izmantojamas pārtikā. Ogas – knapi pamanāmas, zaļas un saldenas. Populārāks gan esot dekoratīvais eleagns.
“Ne visi zina, ka no etiķkoka ogām var taisīt rozā limonādi,” stāsta dārzkopis. Tad ogas jānovāc jūlija beigās un jāizžāvē. Bet apiņiem īstais novākšanas laiks ir septembrī. Pašlaik otro ražu dod skābenes un rabarberi. Pelēkā plūškoka izplatīšanā agronomam palīdz putni, tā sēklas iznēsājot pa visu dārzu.
“Esmu iesācis ar ogulājiem un retākiem augiem, bet viss tiek stādīts ar domu, ka tas ir arī ēdams, īpaši ogas,” savu kolekciju raksturo M. Narvils un spriež, ka dārzkopja gēns viņam varētu būt mantots no vectēva.

Riskē un vēro
Dārzā arī daudz skujeņu, visu veidu ciedru priedes, Ķīnas baltā priede ar lieliem čiekuriem un ēdamām sēklām. Baltais zīdkoks vēlajās jūnija salnās apsalis, bet spēcīgi ataudzis un būšot dzīvotājs. Labi aug arī platlapu zīdkoks.
Aronija uzpotēta uz augsta stumbra – šāda veida potējums ir reizē dekoratīvs un kļūstot arvien populārāks. Savukārt aprikozes varētu potēt uz ziemcietīgās plūmes ‘Pedrigon’.
Vienā dobē sadzīvo kukurūza, kabači un ķirbji. Aug arī sparģeļi, estragons, vērmeles, vīģes. Mahonijas ogu skābenā garša esot labs akcents vīnam.
Kivi pamodies vēlu – maija beigās – un izdzinis vienu lapu. Stādu M. Narvils nomulčējis un tādu atstās uz ziemu – “lai cīnās tālāk”.
Dārzkopis vēro, ka citronliānai nepatīk saule, tāpēc tā būšot jāpārstāda citur. Viņš atzīst, ka daudz ko stāda ar risku, un piekrīt, ka te notiek reto augu izmēģināšana un pieradināšana.
Šā gada atklājums saimniekiem ir mandevilla – ārā podos tā zied visu vasaru, lai gan esot istabas puķe. “Tāda sajūta, ka visu laiku nāk ārā pumpuri. Apbrīnojama puķe!” priecājas saimnieks.
Ēdamās kastaņas stāds pirkts veikalā “Maxima”, bet augi nāk arī no Botāniskā dārza, kā arī Polijas un Lietuvas stādaudzētavām. M. Narvils neiesaka aizrauties ar lielveikalu stādiem, bet “ik pa laikam riskēju un ko pamēģinu”. No veikala nākušais baltais zīdkoks un ēdamā kastaņa izdzīvojuši pat pēc apsalšanas un kļūstot arvien spēcīgāki.

Kizils izaicina
Pirms vairākiem gadiem M. Narvils lauksaimniekus pārsteidza ar ziemā uz lauka audzētiem kartupeļiem. Pašlaik zaļo 3. augustā stādītās vagas, kurās gan jācīnās ar lakstu puvi. Kartupeļi sāk ziedēt, un “tad jau ražai arī vajadzētu būt”. Lakstus rudenī novāks, bet bumbuļi zemē paliks arī ziemā, mulčēti ar sienu vai salmiem. Ziemā, kad temperatūra plusos, tos varēs rakt ēšanai.
Mājas problēma ir ūdens, tāpēc visās malās izvietotas mucas, lai uzkrātu lietus ūdeni, ar ko izlāpījušies aizvadītajā sausajā vasarā. Daži valrieksti ļoti labi izdzīvojuši vispār bez laistīšanas, taču ap tiem bijusi mulča.
Gramzdā kaut nedaudz, bet lietus palaikam uzlijis. Bet tagad zāle aug kā norāvusies un ik pa brīdim jāpļauj.
Izaicinājums ir japāņu kizils – kā uzvedīsies mūsu apstākļos. Viens no variantiem, kā pasargāt no nosalšanas – tīt biezā papīrā līdzīgi kā magnolijas.
Mēģinājumi ar valriekstiem ir sekmīgi, tikai tie pavasarī vēlu mostas. Savukārt kizilam der palīdzēt apputeksnēties. “Šeit var riskēt daudz ko ieaudzēt,” saimnieks saka par savu dārzu.
M. Narvils ar savām praksē pārbaudītajām zināšanām allaž ir dalījies. “Par korintēm es drīz varēšu daudz ko pastāstīt, to kolekcijā man trūkst tikai vienas šķirnes.” Cilvēkiem esot interese par sausseržiem, un par perspektīvu ogu dārzkopis sauc kizilu. “Zvana, raksta e-pastus, nāk uz semināriem – interese par dārzkopību Latvijā ir,” vēro konsultants. Taču daudzi savā rīcībā ir konservatīvi un esot izbrīnīti, ka var darīt arī citādi, nekā paaudzēm ierasts.

Katram savs kociņš
Nepilnos trīs hektāros mantotās zemes M. Narvils iecerējis meža dārzu. Tādu viņš redzējis Norvēģijā.
Vispasaules Talkas dienā – 15. septembrī – paliekamā vietā topošajā dārzā Narvili iestādījuši Grieķijas valriekstu, un dažādu šķirņu valrieksti dārzā būs vesela rinda. Saimnieks jau ieplānojis, kur stiepsies ābeles, bumbieres un ogulāji. Vairākas ābeles un bumbiere ‘Durbes vasara’, ko vairs nevar rokām apķert, saglabājusies no vectēva.
Atsevišķi būs tāda kā purva un meža daļa ar ciedru priedēm, dzērvenēm, krūmmellenēm, brūklenēm.
Malā augošās liepas izretinās, lai dārzam tiktu vairāk saules gaismas.
Mazajiem stādiņiem skādi ar ragiem nodara stirnu buki, tāpēc domāts par žogu apkārt. Saimnieks novērojis, ka bukiem vajag kociņu, kas līgojas, pret tiem viņi trinot niezošos ragus. Kanādas irbene, pīlādzis un ieva pēc šādām izdarībām atauguši, tagad jāskatās, kas būs ar bārbeli. Lazda gan pagalam.
Iecerēts dārzu iekļaut “Lauku ceļotājā” kā apskates un degustāciju objektu. “Doma tāda, lai pašiem no agra pavasara ir ogas, bet rudenī – rieksti. Paši patērēsim, cik vien var apēst. Ko nevarēsim apēst, piedāvāsim degustācijai. Ja vēl paliks pāri, tad varēs uz vietas nopirkt svaigu produkciju. Ja vēl paliks, tad to pārstrādāsim un uzglabāsim,” M. Narvils atklāj ieceri.
Ir ideja, ka cilvēki atbrauc un iestāda kādu kociņu, pēc tam brauc to apraudzīt un apkopt un vēlāk jau ievāc augļus.
Kompostē uz vietas
Gramzdas dārzā viss tiek audzēts pēc permakultūras principiem, izmantojot dabiskos mēslošanas līdzekļus. “Pēc principa, kā ar mazāku darbu iegūt tādu pašu efektu.”
Visus bioloģiskos atkritumus saimnieki kompostē, pat kafijas biezumus. Mulča savā ziņā esot sliņķu tehnoloģija – nevajag ravēt, jālaista maz vai nemaz. Mulča pasargā arī no daudzām slimībām un kukaiņiem. “Turēt pliku augsni – tam nav īsta pamatojuma, tad augsne un barības vielas ļoti skalojas ārā.” Tāpēc pēc burkāniem uz ziemu vajag iesēt, piemēram, rudzus, ko pavasarī ierok augsnē. “Princips – neturēt zemi pliku. Ja neaug kultūra, tad jāaug zaļmēslojumam.”
Iestādīto kociņu apdobi mulčē ar pļauto zāli, kam virsū liek sienu. Ap stumbru gan jāatstāj brīva telpa, uzsver agronoms. Mulča ziemā saknēm dod siltumu, bet vasarā saglabā mitrumu. Nākamajā gadā mulču papildina un izveidojas slānis, kas nav īsti ne mulča, ne augsne, bet vide, kurā vairs nav nezāļu un slimību ierosinātāju.
Mulču izmantojot arvien vairāk dārzkopju, un M. Narvils to liek arī ķiplokiem. Mulčēšanu viņš sauc par kompostēšanu uz vietas. Tā vietā, lai visu liktu komposta kaudzē un no tās vēlāk mēslojumu nestu uz augiem, šeit process notiek tiem līdzās. Zem mulčas augsne kļūst irdena un bagātināta. “Vienkāršā veidā bez lāpstas un dakšas var zemi padarīt auglīgu.”
M. Narvils ir pārliecināts, ka ar šādu paņēmienu vieglāk pārdzīvot klimata “trakumus”. “Tā ir vadīšanās pēc tā, kā notiek dabā. Dabā neviens nerok, near, bet viss aug. Dabā viss notiek ļoti gudri, tikai mēs ar minerālmēsliem mākslīgā veidā to visu bojājam. Gribot augstas ražas, zemi noplicinām.”
Kociņa stādīšanai saimnieks izrok bedri, ieber kompostu un iestrādā ar rokas kultivatoru. “Es ar šo esmu visus augus sastādījis,” viņš uzteic mehānisko palīgu.
Siena sagāde mulčai gan varētu būt problēma, jo zāli dārzā parasti pļauj vēl īsu. Šim nolūkam var audzēt tauksakni, kas dod daudz zaļās masas.

Cer uz jaunajiem
Ingrīda Narvila atklāj, ka dārza darbi viņai nepatīk. “Un neviens man neliek to darīt. Es taču nebūšu dārzam par vergu! Teicu vīram: izaudzē, es zināšu, ko no tā pagatavot.” Puķes viņa liek podos, lai nebūtu jāravē.
Par spīti sausumam, šis gads bijis ražīgs ar ogām un augļiem. Vīnogas ražo kā nevienu gadu. Dažādās ogas dod garšu daudzveidību. Nesen izspieduši ap 50 litriem aroniju sulas, no kuras daļa tiek izmantota vīnam, daļa sagatavota ar ķiršu lapām. Sulu spiež mehāniski, tvaicēšanu saimniece uzskata par ogu ķērnāšanu. Dažādos veidos ziemai sagatavoti kabači. “Man tie drīz sapņos rādīsies,” smej I. Narvila. Bet ziemā tā liela priekšrocība – atver burku, un zupa vai mērce gatava. Tagad saimniece meklē recepti, kā konservēt kukurūzas ražu. Cidoniju apstrāde jau sabojājusi rokas. Gan no cidonijām, gan ķiršiem un aličiem top sukādes. Tajās pārtaps arī nesen novāktā otrreizējā rabarberu raža.
Narvili atzīst, ka pašu bērnus dārzkopība ne visai interesē. Tāpēc dārza veidošanā piesaistīta Ingrīdas draudzenes meita Karīna Ēbere ar mērķi, lai darbs tiktu turpināts. Karīna mācās 12. klasē, interesējas par zaļo kustību. “Mēs pat uz veikalu braucam ar saviem ilgtspējīgiem maisiņiem,” stāsta jauniete. “Viņa deg par šādām lietām un ļoti cītīgi mācās,” meiteni raksturo M. Narvils.
“Tas ir traģiski,” dārzkopis teic par Baltijas jūras piesārņojumu, no kura jau bēgot zivis. “Tas ir viens ķēdes posms, un lauksaimnieki tur pie vainas ir noteikti. Tikai 40% lietoto minerālmēslu izmantojas lietderīgi.”
M. Narvils liek “ļoti lielas cerības uz jauno paaudzi, kas nāk ar citu domāšanu”.

+ 7

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Atgriežas pie dabas gudrības

Kategorijas