Kas tu esi, Mārtiņ Freimani?

2018. gada 4. oktobris 07:00

Muzikoloģes Daigas Mazvērsītes sarakstītā grāmata “Mans draugs Mārtiņš Freimanis” man bija gaidīts notikums. Pirmkārt, tāpēc, ka grāmata oficiāli tika izdota manā dzimšanas dienā un zināju – tā man būs pašas dāvana sev svētkos. Otrkārt, rakstīšana, kas Freimanim bija tuva, arī mani saista un tas ir veiksmīgs veids, kā sevi izpaust, iekšā neturot pārkāpinātas emocijas. Treškārt, man patīk viņa mūzika un apbūra viņa izpausmes uz skatuves un kameru priekšā.

Atsauc atmiņā
Grāmatai katra nodaļa un apakšnodaļa raksturota ar zīmīgiem virsrakstiem, kas atklāj M. Freimaņa daudzpusīgo darbību un raksturo viņa svarīgākos dzīves un radošās attīstības atskaites punktus.
Kad iesāku lasīt, centos atcerēties pirmo reizi, kad sastapos vai citādi uzzināju par tagad visiem zināmo M. Freimani. Tieši tāpat kā grāmatā to atminas viņa draugi un līdzgaitnieki. Un šķiet, ka atcerējos trīs momentus. Manas māsīcas mācījās Liepājas 1. vidusskolā, kur tolaik M. Freimanis strādāja par angļu valodas skolotāju. Otrais un trešais moments bija M. Freimaņa viesošanās Ata Kronvalda Durbes vidusskolā Dzejas dienu laikā. Palicis atmiņā, kā viņš iesoļoja skolas zālē. Gludi skūta galva, ģitāra plecā, un skaļu sveicienu vispirms aizstāja neliela klusuma pauze, kam sekoja viņa sirsnīgais smaids. Palikusi prātā viņa izpildītā dziesma “Lietus dārzs” un tituldziesma no rokoperas “Kaupēn, mans mīļais!”. Neatminos, vai komponista Jāņa Lūsēna un dzejnieces Māras Zālītes radīto izrādi par Kaupēnu pirmo reizi noskatījos pirms šīs tikšanās vai pēc tam. Rokoperu Liepājas teātrī ierados skatīties vairākkārt, un šo efektu panāca tieši M. Freimaņa tēlojums. Tas bija manā pamatskolas laikā, kad viņš un grupa “Tumsa” bija daudzu manu vienaudžu repertuārā.
M. Freimaņa un “Tumsas” mūzika, viņa vārdi arī citu mākslinieku dziesmām – no tā laika līdz šim manā gaumē nekas nav mainījies. Man viņa dziesmas ir tuvas, zinu visām vārdus. To noskaņu var pielāgot jebkurai situācijai – gan skumjai, gan priecīgai. Tieši šādu viņa mūzikas raksturojumu no viņa līdzgaitnieku stāstītā uzgāju arī grāmatā “Mans draugs Mārtiņš Freimanis”. Jā, viņš jebkuram bija draugs, pat tiem, kuri nepazina, bet draudzējās ar viņa sarakstīto mūziku un tekstiem vai skatījās raidījumus un seriālus ar viņa piedalīšanos.

Raisa pārdomas
Grāmatu izlasīju ar milzīgu interesi, un visticamāk pēc kāda laika būs jāpārlasa vēlreiz. Viegls lasāmgabals, lai gan daudzviet stāstījumu par mākslinieku, kurš nomira jauns, uztvēru ļoti sakāpināti.
Līdz brīdim, kad grāmata tuvojās izskaņai un arvien tuvāk mūziķa aiziešanai Mūžībā, iztēlē skanēja Mārtiņa mūzika un teksti, bieži apzināti fonā liku kādas konkrētas dziesmas. Godīgi – jā, dziesmas manā uztverē ieguva jaunu skanējumu un jēgu, vēl spēcīgāku, nekā to uztvēru iepriekš, jo mani saistīja Mārtiņa spēja tekstu uzrakstīt ar tik spēcīgiem epitetiem, fantastiskām metaforām un tik apburoši trauslām personifikācijām. Vārdu virknējumi, teikumu salikumi... Grāmatā teikts, ka dziesmām ir tāda formula, ko klausoties var atrisināt ar kādu no intuīcijas līmeņiem.
Paralēli grāmatas lasīšanai internetā noskatījos izrādes “Kaupēn, mans mīļais!” ierakstu. Un zīmīgi, ka tieši ar grāmatas lasīšanu sakrita televīzijas programma – tiek rādīts pirms desmit gadiem uzņemtais seriāls “Neprāta cena”, kur vienā no galvenajām lomām piedalās M. Freimanis.
Man grāmatā izlasītais lika raisīties filozofiskām pārdomām par mūsu sabiedrības savstarpējām attiecībām – ģimenē, draugu lokā, sabiedrībā kopumā. Vispirms mēs bieži nosodām ambiciozus un kaprīzus cilvēkus, īpaši, ja stāsts ir kādā no mākslas jomām. Taču vai tad mēs zinātu M. Freimani, viņa sasniegumus, izdarītos labos darbus citu talantīgu mūziķu daiļradē un skatuves jomā? Vai vēl šobaltdien atpazītu viņa radošo pienesumu, dzirdot viņa populāros gabalus pa radio?
Otrkārt, par ko domāju pēc grāmatas izlasīšanas, – cik bieži mēs sekojam līdzi savu draugu gaitām, cik bieži esam kopā ar saviem tuvākajiem, kad viņus piemeklē ne tās labākās dienas, piemeklē psiholoģiski smagas grūtības, no kā neesam pasargāts neviens? Mēs pierodam jaunus, radošus un talantīgus cilvēkus redzēt spēcīgus, harismātiskus un mundrus. Un nemaz neiedomājamies, ka kādreiz arī šādus cilvēkus – sabiedrības apjūsmotus, dievinātus, mīlētus – piemeklē radošā un dzīves lejupslīde, noklemmē veselība. Bieži mēs neredzam, ko un kādus pārdzīvojumus radošiem ļaudīm, kuri darbā izliek sevi visu, prasa izcilība.
Treškārt, vispatiesākie draugi paliek tie, kuri pieņem savu draugu tādu, kāds viņš ir. Tie arī ir tie, kuri vislabāk pazīst savu draugu.

Ieguldījums kultūrā
Katrā ziņā D. Mazvērsītes grāmata ir lielisks apjomīgs darbs, kas balstīts uz atmiņu stāstījumiem, tādējādi ikvienam lasītājam ļaujot iztēloties M. Freimani viņa dzīves laikā konkrētā darbībā, notikumā, attiecībās ar cilvēkiem, mūziku un viņam tik mīļajiem dzīvniekiem. Grāmata ir kā filma, kurā M. Freimanis savas lomas iestudē sev pats – kā vienā no viņa populārākajiem darbiem, seriāla “Neprāta cena” tituldziesmā.
Pēc manām domām, Mārtiņa lomas morāle mums, palicējiem, ir izvērtēt katram savu attieksmi pret dzīvi un lomu kāda cita cilvēka dzīvē, kā mēs saprotam un izmantojam dzīvē piespēlētās iespējas, kā pasacīti vārdi īstenojas dzīvē, kādu ietekmi atstāj. Piemēram, grāmatā atklāts, ka dažiem draugiem Mārtiņš vairākkārt uzsvēris – ilgāk par 33 gadiem nedzīvos.
Visus šos gandrīz astoņus gadus, kamēr mūziķa, dzejnieka un aktiera vairs nav, bieži pieķēru sevi pie domas – es joprojām nespēju noticēt, ka nekad vairs neredzēsim viņu dzīvajā, tikai atcerēsimies dzīvās atmiņās.
Izlasot grāmatu (domāju, ka tā būs daudziem lasītājiem), beidzot pieņēmu faktu, ka viņš fiziski ir miris. Bet garīgajā sajūtu līmenī viņš tik un tā man vienmēr būs dzīvs. Vēsturiska un paliekoša personība, kas vienaldzīgu neatstās nevienu arī nākotnē. Jo viņa mūzika un pārējie padarītie darbi ir nenovērtējams ieguldījums Latvijas kultūrā.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Kas tu esi, Mārtiņ Freimani?

Kategorijas