Stiprās puķes – mārtiņrozes

2018. gada 11. oktobris 07:00

146

Aizputniece Ināra Pētersone visu mūžu strādājusi par pedagoģi un kā hobiju no 80. gadiem piekopusi mārtiņrožu audzēšanu. Šajā laikā tikusi pie vairāk nekā 50 šķirnēm, šogad sagatavojusi pirmo puķu izstādi, turpina izzināt audzēšanas noslēpumus un ir gatava tajos dalīties ar citiem šo puķu mīļotājiem. “Modē nāk vecās puķu un augu sugas. Mārtiņrozes ir vienas no tām. Cilvēkiem šīs puķes patīk, jo ilgi zied, ir izturīgas, bet, lai tā būtu, jāņem vērā, ka tās ir prasīgas,” stāsta audzētāja.

Iesaista tuviniekus
Pirmos stādus I. Pētersone mantojusi no savas mammas – tās bijušas vecās šķirnes. Papildinājumu savulaik saņēmusi dāvanā no kādas savas draudzenes. “Viņa atveda retus eksemplārus no Salaspils Botāniskā dārza,” atminas audzētāja. Un tad pamazām sākusies aizraušanās. Taču pienācis laiks, kad Salaspils vairs nav pārdevusi stādus un to nedara joprojām. “Pavērsiens bija laikā, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā. Tad visas robežas bija vaļā, parādījās lielāks piedāvājums. Atradu Bulduros firmu, ar ko man joprojām ir lieliska sadarbība. Mazmeita Diāna, kura strādā Aizputes novada Tūrisma informācijas centrā, man palīdz ar pasūtījumiem internetā. Pateicoties viņai un kolēģei Signei Pucenai, man tapa pirmā izstāde,” par hobija novērtējumu pateicas I. Pētersone.
Vasarā viņa pati atnākusi uz liliju izstādi, kas ļoti patika, un meitenēm izteikusies, ka varbūt viņa varētu piedāvāt parādīt savas puķes. Saņemts atbalsts idejai. “Godīgi sakot, ja visa mana ģimene neiesaistītos un neaizrautos kopā ar mani, tad būtu grūti. Man ir draudzenes, ar kurām kopā smejos, ka visiem pavasarī un rudenī ir kartupeļu stādīšanas un novākšanas talkas, bet mums ir mārtiņrožu stādīšanas un izrakšanas talkas. Tad strādājam visi. Meita ar savu vīru reiz pat saderēja, vai es tiešām izturēšu un nenopirkšu kādu jaunu puķu stādu,” par savu aizraušanos stāsta audzētāja.

Izrok pusotru tūkstoti
I. Pētersones ģimenes mājas dārzā aptuveni 2500 kvadrātmetros aug pusotrs tūkstotis stādu.
“Daļa stādu tirgošanai, taču rudenī, kad beidzas ziedēšana un puķēm jādodas gulēt, visus rokam ārā, lai pārziemotu piemērotākos apstākļos un neizsaltu. Īpaši jutīgas pret salu ir jaunās šķirnes, vecās ir izturīgākas un var nenest iekšā. Es stādus nesu pagrabā vai lieku siltumnīcā, ieroku, kārtīgi apsedzu – visus bez izņēmuma. Bieži cilvēki par to ir izbrīnīti,” viņa stāsta.
Vietējie aizputnieki zina – ja vajag padomu vai kādu stādu iegādāties, jābrauc pie I. Pētersones
uz mājām. Daudzu Liepājas puķu pušķu tirgotājiem mārtiņrožu kompozīcijas tapušas no viņas dāvātajiem stādiem. “Pircēji labprāt pērk stādus, taču viņiem problēma ir saglabāšana uz ziemu. Pircējus brīdinu – nevaru galvot, ka izdzīvos ārā līdz nākamajam pavasarim,” pieredzē dalās audzētāja.
“Kopšana ir milzīgs darbs. Mārtiņrozes ir ļoti prasīgas puķes. Tās ir kārtīgi jāmēslo, lai tik skaisti un ilgi ziedētu. Jāmēslo ar mākslīgajiem minerālmēsliem vismaz trīs reizes. Mārtiņrozēm ir kārtīgi jāpaēd, lai dabūtu tādus veselīgus ziedus, tās ir ļoti ēdelīgas,” viņa uzsver. Lai arī mārtiņrozēm patīk saule un siltums, šis gads neesot bijis puķēm labs. “Lielais karstums nāca par sliktu, aizkavējās ziedēšana.” Vēl mārtiņrozēm nepatīkot ēnainas vietas. Stādi tiekot mēsloti ar mākslīgajiem minerālmēsliem – slāpekli, kalcija nitrātu un kātu stiprinātāju. “Ar kūtsmēsliem neaizraujos, jo tur var dabūt kaitēkļus – maijvaboļu kāpurus. Audzēšanai izmantoju kompostzemi,” noslēpumos dalās puķu mīle.

Vairās no slimībām
Izstādē Aizputē varēja aplūkot 30 šķirnes. “Pārējo 20 šeit nav, jo vēl nav uzziedējušas. Tiesa, laukā tās nepaspēs uzziedēt, siltumnīcā sagaidīs savu krāšņumu.” I. Pētersone ir ļoti ieinteresēta, lai kādas puķes augtu un ziedētu katrā mājā. “Kad mana sadarbības firma piegādā stādus, viņiem ir skaisti puķaini busiņi un viņi vienmēr novēl – par ziedošu Latviju, lai labi zied!” Turklāt mārtiņrozēm ir skaista smarža, īpaši tām, kurām ziedi ir plikāki jeb nav tik biezi pildīti.
Turklāt jaunajām šķirnēm kāti ir taisnāki, vecās prasot balstus.
I. Pētersone lepojas, ka viņas kolekcijā ir vismaz desmit vecās mārtiņrožu šķirnes, kas mūsdienās ir īsts retums. “Bija pat uzsaukums, ka jāsaglabā vecās šķirnes. Ja paskatās, kāds ir piedāvājums no jaunajām šķirnēm – var pasūtīt simtiem dažādu mārtiņrožu dažādās krāsās, ziedu formās. Vajag tikai naudu un ieguldījumus,” secinājusi puķu mīļotāja. Viņai izdevies vairākas mārtiņrozes izaudzēt no sēklām, bet reiz aizputniece mārtiņrozes atvedusi no Īrijas. Tagad šie stādi izauguši par kupliem krūmiem. Pati neaizraujoties ar stādu pirkšanu no citu dārziem, jo baidoties no slimībām. Bīstamākā ir baltā rūsa – tās gadījumā jāiznīcina un jāsadedzina visi stādi. “No firmām līdzi nāk papīri, kas apliecina, ka augi ir veseli,” salīdzina saimniece.
Japānā ciena, Francijā nīst
“Mārtiņrozes, kas patiesībā ir sīkziedu krizantēmas, ir iecienītas Vācijā, tās audzē pat Āfrikā. Taču to dzimtene ir Ķīna. Japānā tās tiek turētas lielā godā. Šajās valstīs krizantēmu šķirnes pat tiek liktas klāt pie ēdieniem. Savukārt Francijā, nedod Dievs, kādam tās uzdāvināt – tur tās simbolizē ienaidnieku. Latvijas sabiedrībā ir stereotips, ka mārtiņrozes ir kapu puķes. Tāpēc, ka izturīgas, ilgi zied un saglabājas, labi pacieš salu,” norāda audzētāja.
Kāpēc sīkziedu krizantēmas Latvijā sauc par mārtiņrozēm? Izrādās, ka mūsu senči visas puķes kādreiz saukuši par rozēm un rozītēm, bet, tā kā šīs ziedot līdz Mārtiņiem, nosauktas tā vārdā. Taču varot ziedēt pat ilgāk nekā līdz šiem latviešu godiem. “Agrāk jau nebija tādu iespēju puķes saglabāt kā tagad – siltumnīcās un podos,” skaidrojot piebilst I. Pētersone.
Dārzā stādus var izstādīt maija vidū, kad garām ir salnas. Mārtiņrozēm atsevišķas šķirnes var sākt ziedēt jūlijā un beigt oktobrī, kad citas šķirnes tikai sāk ziedēt. “Stipra puķe – nav nekādi vārgulīši! Izzied pilnībā visi pumpuri, pat paši sīkākie. Nāk sniegs un krusa, bet turpina būt krāšņa. Saku – tev taču jāiet gulēt!” smaidot par savu puķu lološanu stāsta mārtiņrožu pazinēja.

+ 1

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Stiprās puķes – mārtiņrozes

Kategorijas