Liepājā izskanēs “Koku simfonijas”

2018. gada 11. oktobris 07:00

13. oktobrī koncertzālē “Lielais dzintars” notiks Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) rīkotā V Starptautiskā Koka pūšaminstrumentu simpozija noslēguma koncerts, kam dots nosaukums “Koku simfonijas”. Tā laikā uz skatuves kāps pieci izcili koka pūšaminstrumentu spēles meistari – Paolo Tabaljone (Paolo Taballione, flauta, Austrija, Itālija), Eva van Grinsvena (Eva van Grinsven, saksofons, Nīderlande), Gregors Vits (Gregor Witt, oboja, Vācija), Karels Dohnals (Karel Dohnal, klarnete, Čehija) un Pēters Sarapū (Peeter Sarapuu, fagots, Igaunija). Simpozija mākslinieciskais vadītājs ir klarnetists un diriģents Guntis Kuzma. Sarunā ar “Kursas Laiku” mākslinieks atklāj, kā pats savulaik pievērsies mūzikai un ko klausītājiem piedāvās koncerts “Koku simfonijas”.

Kā sākās Jūsu ceļš mūzikā un kā nonācāt tieši pie simfoniskās mūzikas?
Mans ceļš mūzikā sākās Rīgas 6. vidusskolā. It kā parasta vidusskola, bet ar mūzikas novirzienu. Tajā laikā, kad mācījos, mūzikas novirziens bija posmā līdz devītajai klasei. Tā kā es spēlēju pūšaminstrumentu un skolā bija pūtēju orķestris, sāku tajā spēlēt. Tieši skolas laikā, manuprāt, sākās mana lielā kaislība pret orķestri kā daudzu mūziķu grupu, kuri vienlaikus pilda un sasniedz vienu rezultātu. Tādēļ man šķiet, ka tas bija mirklis, kad nolēmu kļūt par mūziķi. Pēcāk es turpināju muzikālo izglītību Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, pēc tam man pašam šķita loģisks solis, ka tas jāturpina Latvijas Mūzikas akadēmijā. Tanī brīdī es jau sāku strādāt Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī kā klarnetists.
Jau kādu laiku pēc Mūzikas akadēmijas absolvēšanas, kad darbojos kā profesionāls klarnetists, mani urdīja vēlme un impulss, kas manī bija jau sen – mācīties orķestra diriģēšanu. Akadēmijā ir divu veidu diriģēšanas apmācība: viena ir pūtēju orķestra, otra – simfoniskā. Tā kā mana sirds vairāk piederēja simfoniskajai mūzikai, izvēlējos šo virzienu un tikai pagājušogad beidzu maģistrantūru.

Kā atšķiras sajūtas, esot vienam no kolektīva un spēlējot kopā ar orķestri vai stāvot tā priekšā un diriģējot?
Es nemelošu un teikšu, ka tas ir pilnīgi vienādi. Tad, kad spēlē orķestrī, tu pildi to funkciju, tad, kad diriģē, ir pilnīgi cita funkcija. Bet mani tas process saista tieši ar to, ka tas ir komandas darbs. Ka tu esi vienas lielas grupas sastāvdaļa – vai tu diriģē, vai tu spēlē. Es nekādā gadījumā neatbalstu diktatora tipa diriģentus – es te esmu un tagad jūs te visi mani klausīsit! Tev tomēr apkārt sēž 70–80 inteliģenti un profesionāli mūziķi, kuriem arī ir viedoklis. Ja tev piedāvā kādu ideju, impulsu, tā ir adaptēšanās, reaģēšana – tas ir kopīgs process. Tas ir tas, kas mani šajā visā saista.

Vai to, ka savu dzīvi nolēmāt saistīt tieši ar mūziku, ne reizi neesat nožēlojis?
Nē, nožēlojis es neesmu. Bet kā jebkurš ar mākslu saistīts cilvēks – es domāju, tas ir katram māksliniekam – tu nemitīgi šaubies. Īstenībā par katru savu koncertu, par katru savu priekšnesumu. Tu šaubies, vai ej pareizā virzienā, vai dari pareizi. Tur ir tas moments, ka nevari viennozīmīgi pateikt, vai esi pareizajā vietā. Citreiz šķiet, ka esi pilnīgi nepareizā vietā (smejas – red.), bet, no otras puses, ja mākslinieks nekad nešaubītos par savu radošo procesu... Tas gan katram ir citādi. Ir jau arī droši vien tādi, kuri vispār nešaubās un ietiepīgi dara tikai savu.

Papildus tam, ka esat mūziķis un diriģents, esat arī docents un strādājat ar jauno mūziķu paaudzi.
Jā, es sāku savu pedagoģisko darbību ļoti agri. Sākumā tā bija mūzikas skola – sāku strādāt Emīla Dārziņa mūzikas skolā. Tad mani uzaicināja kā pieaicināto docētāju Mūzikas akadēmijā, un kopš tā brīža es strādāju kā pasniedzējs. Laika trūkuma dēļ man bija jāizvēlas – vai tie ir bērni mūzikas skolā vai studenti augstskolā. Es izvēlējos augstskolu, jo man ir pietiekami aktīva koncertdzīve un ar studentiem var salāgot laiku. Ja tu netiec otrdienā pulksten 14.10, tad vari kaut kādos ekstrā gadījumos pārcelt nodarbības un ar studentiem sarunāt. Bērnu vecākiem tas būtu ļoti sarežģīti. Ja viņi zina, ka trešdienā bērnam pulksten 15.10 ir klarnetes stunda, tad viņi zina, ka tā ir un tā jābūt.

Skatoties uz jauno mūziķu paaudzi – kādu saredzat Latvijas klasiskās mūzikas nākotni?
Ir instrumentu specializācijas, kur jūtamas “bedres”. Un ir instrumenti, kas ir deficītinstrumenti. Bet mēs – Latvija – ar to neesam unikāla. Es teiktu, ka ar flautām, klarnetēm un saksofoniem ir samērā laba situācija – skaita ziņā. Ar obojām un it sevišķi fagotiem ir jūtams deficīts. Ir palaimējies, ka obojām pašreiz ir pieplūdums, un šis faktiski ir pirmais gads, ko es atceros, kad ir četru obojistu klase Mūzikas akadēmijā. Tas ir daudz pret to situāciju, kāda varētu būt.
Ar simpozijiem mēs, manuprāt, pildām uzdevumu – pirmkārt, strādāt ar mūsu studentiem. Visa simpozija laikā ir meistarklases un neviena no šīm stundām nav slēgta, individuāla. Visas ir atklātas. Pedagogi strādā ar mūsu studentiem, nāk skatītāji arī no skolām, stundas nāk skatīties arī pedagogi. Liepājā divas dienas – 12. un 13. oktobrī – meistarklases notiks tieši ar Liepājas mūzikas skolas un mūzikas vidusskolas audzēkņiem. Mēs ar vienu intensīvo darba nedēļu cenšamies šāvienus izdarīt vienlaikus visos virzienos. Manuprāt, vienā vakarā dzirdēt piecus izcilus solistus ar orķestri – tā ir unikāla iespēja.

Jau ieminējāties par gaidāmo koncertu “Koku simfonijas”, kas ir daļa no Starptautiskā Koka pūšaminstrumentu simpozija. Ko klausītāji var no tā sagaidīt un ar ko tas būs īpašs?
Pirmkārt, īpašais ir tas, ka vienā vakarā tu dzirdi visas koka pūšaminstrumentu specializācijas kā solistus ar orķestri. Mums ir ārkārtīgi grūti konkurēt ar solistiem pianistiem, stīdziniekiem un vokālistiem, jo repertuāra ziņā viņiem ir plašāks lauks. Kad koncertā parādās kaut viens pūtējs kā solists, tas jau mums, pūtējiem, ir notikums un lieli svētki. Bet šeit – vienā vakarā – tie ir pieci!
Repertuārs, ko mēs esam izvēlējušies – šis tas ir nedzirdēts Latvijā vai arī tik reti dzirdēts, ka es teiktu – tas varētu būt jaunatklājums daudziem. Būs arī baroka mūzikas pērles. Šis gads ir īpašs mūsu simpozijam arī ar to, ka mēs izplešamies, ja tā varētu teikt. Pirmkārt, instrumentārija ziņā. Šogad papildinājām mūsu saimi ar saksofonu. Pirmos gadus bija tikai četri koka pūšaminstrumenti – flauta, oboja, fagots un klarnete. Tagad ir arī saksofons. Un tā ir mūsu pirmā tikšanās ar orķestri. Līdz šim mums ir bijuši tikai kamermūzikas koncerti, kuros uzstājās studenti, kuri savus priekšnesumus noslīpē meistarklasēs un pēc tam rāda koncertā. Ir bijuši arī pedagogu koncerti un apvienotie koncerti, kur ansamblī tiekas pedagogs ar studentiem.
Pirmās dienas ar meistarklasēm mēs esam Rīgā un neesam atteikušies no kamermūzikas koncerta. Trešdien mums būs kamermūzikas koncerts un uzreiz pēc tam dosimies uz Liepāju, lai jau nākamajā rītā sāktu mēģinājumus ar orķestri. Vienlaikus skolā notiks piecas meistarklases.

Vai tomēr nav tā, ka simfoniskā mūzika joprojām daļai Latvijas iedzīvotāju ir neiepazīts un svešs lauciņš?
Šī cīņa par klasiskās mūzikas klausītāju ir visā pasaulē. Ir pietiekami neliels procents uz iedzīvotāju skaita, kuri ir klasiskās mūzikas mīļotāji. Klasiskās mūzikas pārstāvjiem – tiem, kuri koncertē, kuri plāno koncertus un ir iesaistīti mūzikas izglītībā – tas ir nemitīgs process. Tu cīnies par klausītāju – pirmkārt, lai viņu dabūtu koncertzālē. Vienmēr ir jāpiedāvā kaut kas interesants, kaut kas jauns, kaut kas unikāls, ar ko vari piesaistīt un ievilināt to klausītāju, kurš nāk pirmo reizi. Un tad ir smags darbs ar sevi, lai noturētu kvalitāti un noturētu klausītāju. Ja stāvēsi uz vietas vai tavs priekšnesums nebūs pietiekami kvalitatīvs, tad ļoti ātri zaudēsi to klausītāju, kuru ar lielām grūtībām esi ieguvis.

Liepāja Jums nav sveša – savulaik esat muzicējis arī Liepājas Simfoniskajā orķestrī. Kādas atmiņas un sajūtas pārņem, viesojoties šeit?
Taisnība, studenta gados strādāju Liepājas Simfoniskajā orķestrī kā klarnetists. Tā kā es esmu arī simfoniskā orķestra diriģents, man jau ir bijusi sadarbība ar Liepājas orķestri kā diriģentam. Protams, ka vienmēr ir ļoti liels un neviltots prieks atbraukt un viesoties Liepājā. It sevišķi tagad, kad jums ir vienkārši burvīga un kolosāla koncertzāle.

Kas ir tas, kas Jūs Liepājā vilina un liek šeit atgriezties?
Es būšu oriģināls, ja teikšu, ka pludmale? (smejas – red.) Man šķiet, ka aiziet līdz jūrai – tā ir svēta lieta, ja tu esi šeit un ir laiks. Un no turienes arī tas vējš nāk. Sākumā tas krīt uz nerviem, bet kādā brīdī tas pūtiens sāk tev ļoti patikt.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Liepājā izskanēs “Koku simfonijas”

Kategorijas