Makšķerē abi dzīvesbiedri

2018. gada 22. oktobris 23:22

Jānis Burdajs un Gunta Riekstiņa atraduši kopīgas intereses, tāpēc strīdi neizceļas ne par makšķerēšanas aprīkojumam izdoto naudu, ne par laiku, kas pavadīts pie ūdeņiem. Blakus gan viņi nemēdz stāvēt, un bijis tā, ka vīriem no kaklu grozīšanas uz abām pusēm, lomus apbrīnojot, nervi vairs neiztur un viņi dodas prom.
Vaicāti, cik makšķerēšanas rīku pavisam ir mājās, dzīvesbiedri nosmej: “Daudz. Parastā un jūras spole, parastās un jūras auklas. Pa trim jūras makšķerēm, neskaitot mazās, kas priekš bērniem. Vēl rezerves. Spininga kāti. Katram pa pludiņa makšķerei, pa līdaku makšķerei. Viena istaba ir pilna ar ekipējumu, jo ķeram zivis gan vasarā, gan ziemā.”

Milzu līdaka iegāž ūdenī
Liepājas ezeru pa dzīvokļa logu Jānis un Gunta redz ik dienu. Ja vajag ātri saķert zivtiņas savam mincim un kaķu bērniem, kas mīt ap piecstāvu māju, viņi sastopami arī Airītes ielas galā. Bez laivas te īsti nav, ko darīt. Ja kāds vietu attīra no zālēm, cits ar binokli to noskatās un iekārtojas tur jau no vakara.
“Ezeru aizaugšana ir liela problēma, jo laucinieki sēj minerālus, kas veicina zāļu augšanu. Upītes, kanāli ietek Bārtā, un ūdens caur ezeru aiziet līdz pat jūrai,” ihtiologam sāp sirds par piesārņoto vidi. “Pie Vecpils zivju dīķos redzējām slimas zivis – apsūnojušas peld. Tas no lauku miglošanas ar ķīmijām.”
Pašiem patīk braukt uz Tebru, Aizputes pusē, pie jaunās Kuibiševas, kur rīkotas pirmās makšķerēšanas sacensības. “Tur ir tādas zivis! Karpas, līņi, sapali, asari, zandarti, līdakas. Ķeram, kamēr vien gaišs un pludiņu var saredzēt. Kad ledusskapis pilns ar zivīm, dodam radiem, draugiem un pensionāriem, kam grūtāk klājas. Nav arī problēmu zivis atlaist atpakaļ.”
Viens no spilgtākajiem piedzīvojumiem saistās ar līdaku un lielo sietu, kurā uz nakti ievieto noķertās zivis. Raženā auguma vīrs iesēdies pa pusei krastā izvilktā gumijas laivā. “Skatos – nāk baigie burbuļi. Varbūt bebrs? Bet liela līdaka palīdusi zem laivas, lai no sieta zivis zagtu. Kā sita ar asti, tā es ūdenī, no galvas līdz kājām slapjš. Prūšu ūdenskrātuvē līdakas bija tik milzīgas, ka ēda pat gulbju mazuļus.”
Ievērojams loms – pilna vanna – reiz pārvests no kāda privāta dīķa. Vienu zivi Gunta pagatavojusi sev, pārējās izdalījuši. Gribas tam noticēt, lai gan makšķerniekiem ir niķis piepušķot. “Parasti lielās tie, kas makšķerē reti, varu tādus atšifrēt. Piemēram, ziemā stintēs pavecs krievs plātās, ka ik dienu noķer pa diviem kilogramiem, lai gan spainīša dibenā vien divas zivtiņas. Pērn sacensībās pats izvilku līni, izmērīju – 33 centimetri. Komisija, vienalga, pārmēra, tāpēc labāk nemelot.”
Gudram tīk gudras zivis
Guntu šajā nodarbē ieinteresējis vectētiņš, kaislīgs makšķernieks, sēņotājs un mednieks. Kopā ar opi taisījuši krītiņus, gājuši vēžot, nakšņojuši teltī. Dzīvo radību uzvedību makšķerniece nebeidz vien apbrīnot: “Man patīk vilkt arī breksi, tik lielu kā čemodāns, bet vēl vairāk – līni, visgudrāko zivi. Iemetu laukumiņā pie ūdensrozēm, bet, ja pieķeras palielāks, velk prom un iepinas ūdensrozēs. Ar spēku nevar. Tikai turi un pacietīgi gaidi: līnis pa to pašu labirintu smuki iznāk ārā. Kā tāds dūņu sunītis pa savām pēdām.”
Jāņa saknes – Vecpiebalgas novadā. Ar tēvu bieži braucis uz septiņus kilometrus attālo Gaujas augšteci, kur arvien bijušas interesantas straumes un atvariņi. 16 gadu vecumā puisis jau startējis makšķerēšanas sacensībās līdzās pieaugušajiem. Vēlme uzzināt vairāk pamudinājusi iestāties Kazdangas sovhoztehnikumā: citur Latvijā zivsaimniecības speciālistus nesagatavoja. “Mācījos par ūdens augiem, zivju slimībām, nārstiem, liegumiem un tā tālāk. Eksāmenā izvilku jautājumu par vēžiem, un mana atbilde bija labākā kursā.”
Savā profesijā ihtiologam zivkopim nav nācies sevi pierādīt. Zvejnieku kolhozs “Boļševiks” pieņēmis darbā, jo bijusi doma attīstīt dīķus, taču izraudzītajā vietā atklājusies nepiemērota augsne un zivis pārklājušās ar čūlām. 13 gadus Jānis nogājis jūrā uz zvejas kuģiem, pēc tam ieguvis augstāko izglītību Policijas akadēmijā.
“Strādāju iestādē, kur sēž. Drošības daļā. Un no turienes pensionējos,” vīrs kļūst vārdos skops, toties atveras, pieminot bērnību, kad saliekamā bambusa makšķerīte un parastā spole “Ņeva” skaitījušies lepni rīki. “Varu pie slotas kāta piesiet auklu un izvilkt vairāk nekā cits ar divsimt eiro vērtu ekipējumu. Ja nav barības līdzi, paņem melnzemi, iemet makšķerēšanas vietā un ziņkārīgā karūsa nāks skatīties, kas ūdeni duļķo.”

Iepazīstas satiksmes negadījumā
Liktenis saved savedamos. Rīgā Gunta ar savu automašīnu gandrīz notriekusi vīrieti, kurš šķērsojis ielu. Uztrauktā autovadītāja piedāvājusi viņu aizvest uz mājām. Pēc kopīgu interešu atšifrēšanas draudzība turpinājusies divus gadus, kursējuši starp Liepāju un Dobeli.
“Mamma un vecmāmiņa gribēja, lai studēju medicīnu. Bet man ārsti nepatika, jo bērnībā daudz slimoju. Ventspilī apguvu kinomehāniķa specialitāti un kinoteātrī strādāju. Vēlāk Rīgas Uzskaites un kredīta tehnikumā izmācījos par finansisti ekonomisti, nodibināju privāto biznesu, man bija veikali Dobelē. Jānis mani atvilināja uz Liepāju. Pētot dzimtas koku, atradu te Grīnu, Laimiņu, Klievēnu dzimtas saknes. Vecāmāte sālījusi un Liepājas tirgū pārdevusi siļķes mucās. No vecvecākiem palika mantojumā māja pie stacijas. Laikam jau bizness ir iedzimis, bet pēc horoskopa esmu Zivis,” teic Gunta. Pašlaik viņa nodarbojoties ar īpašumu apsaimniekošanu.

Aplipina ar savu hobiju
Makšķerēšanas pamatus Jānis un Gunta ierādījuši ne vienam vien. Pensionārei, kurai zivis ļoti garšo, pat uzdāvinājuši makšķeri. Sākumā sieviete baidījusies balto tārpu uzspraust un zivi no āķa noņemt. Divas reizes Gunta to viņas vietā paveikusi, bet trešajā pašai nācies.
Ja tā nepatiktu romantiskie izbraukumi pie dabas, makšķerēšana, kamēr pludiņu var redzēt, zivju zupas vārīšana uz ugunskura un nakšņošana teltīs, diez vai abi piekristu darboties Liepājas Makšķerēšanas skolā, kur Gunta kā vadītāja saņem trešdaļu minimālās likmes, bet Jānis piedalās, entuziasma vadīts. Lai ieinteresētu apgūt teorētiskās zināšanas, skolotāji izdomājuši viltīgu stimulēšanas sistēmu – ar konfektēm.
Liels viņiem prieks par labajiem sponsoriem – “UPB”, ar kuru palīdzību skoliņai nopirktas rezerves makšķerītes, vizulīši un spolītes.
Bērni – nepacietīgi, grib doties izbraukumā jau pēc pirmās nodarbības. “Citam nav ne makšķeres, ne zābaku, bet visi raujas makšķerēt. Copes lietas pievelk arī meitenes, kaut gan vecāki iesaka apmeklēt leļļu un dejošanas pulciņu. Līga Paupe ir unikāla – noķer vardīti, krupīti, ielaiž spainī, spēlējas ar tārpiņu, kukaini. Līga pazīst visas zivis!”
Makšķerēšanas skolotāji uzteic piecpadsmitgadīgo Daņilu Suncovu, zēnu ar izcilu makšķerēšanas kultūru, un vēl vienu audzēkni Edgaru Pušpuru. Atšķirībā no dažiem pieaugušajiem, svētdienas makšķerniekiem atpūtniekiem, kuri pat savus gružus nevīžo savākt, puiši nesāk un nebeidz makšķerēt, ja nav vietu ap sevi sakārtojuši.
Pirms vest bērnus pie ūdens Jānis izpēta gaidāmos laikapstākļus, jo loms atkarīgs no vēja virziena un atmosfēras spiediena. Vējam mainoties, divas stundas copes nebūs.
Makšķerēšanas skolas vadītāji redz, ka materiālā situācija ģimenē lien ārā kā īlens no maisa: “Daudzbērnu ģimenes atvases cenšas pašas sasiet, sariktēt: zina, ka veikalā viss dārgi maksā. Uz vairākiem nopirkt lielākas metrāžas spoli, izdevumus sadalīt sanāk izdevīgi. Savā mašīnā bērnus parasti aizvedam, tārpiņus nopērkam un iedodam, parādām, kā paši var sliekas sarakt. Ar kādu lepnumu zēns nes mājās noķerto zivi! Ir arī puikas, kuriem vecāki dod naudu, cik vajag. Kāts un spinings simts eiro – sīkums. Kamēr pārējie darbojas, var pa logu skatīties.”
Gunta un Jānis uzņemas atbildību par viņiem uzticēto bērnu drošību un izvēlas lēzenas vietas, kur kājas nesaslaps, iebrūkot bebra alai. Piemēram, pie Bārtas Nīcā, Dubeņu karjeros, pie neprivatizētiem karūsu dīķiem. Lai makšķerētu Liepājas kanāla malā, padsmit audzēkņiem vajadzētu drošības vestes, ko viņi jau tā ne labprāt grib vilkt.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Makšķerē abi dzīvesbiedri

Kategorijas