Liepājnieka Ingara Gudermaņa ekskluzīvie, bet ērtie mājdzīvnieki – ahatīnas

2019. gada 16. marts 09:15

2263

Liepājnieka Ingara Gudermaņa ekskluzīvie, bet ērtie mājdzīvnieki – ahatīnas

Ingars Gudermanis ir viens no nedaudzajiem, kurš Latvijā sācis uzkrāt pieredzi Āfrikas milzu gliemežu jeb ahatīnu turēšanā. Izrādās, ka gliemeži ir ļoti ērti mājdzīvnieki – pēc pasaules pieredzes tos iesaka kā pirmos mīluļus bērniem, bet to bioloģiskās īpatnības var pielietot ārstnieciskajā kosmetoloģijā.

Dod “ātrus” vārdus
I. Gudermanis par divu ahatīnu saimnieku kļuvis pirms pāris mēnešiem, savas paziņas pierunāts. “Viņai ir jau visa kā – suņi, kaķi, sesks. Veda gliemežus, piedāvāja, vai es arī negribu. Nu labi – piekritu!” atceras Ingars. Saskāries ar paziņu komentāriem un pavilkšanu uz zoba – kamēr vieni cīnās ar gliemežu invāziju savos dārzos, tikmēr viņš izdomājis tādus turēt dzīvoklī.
Lai arī gliemeži pārvietojas salīdzinoši lēni, ar draugu starpniecību abi jaunie Ingara mājas iemītnieki nokristīti viesuļvētru apzīmējumos – Tornado un Cunami. Viens no gliemežiem ir tumšs, bet otrs gaišs – albīns. Tādi ir šķirnes standarti. “Manā gadījumā melnais gliemezis ir drošāks un draudzīgāks, bet albīnais ir bailīgāks,” savu mīluļu paradumus iepazinis Ingars.
Liepājnieks pastāsta, ka Latvijā šādi mājdzīvnieki vēl ir retums, bet ļoti populāri tie ir Krievijā. Tādēļ arī pamata informācija par ahatīnām internetā pieejama ir tieši krievu valodā, viņš secinājis. Daudz esot bijis jāmācās, lai izprastu savus pieņemtos mīluļus. Iesākumā neesot sapratis, kam piekritis. Iesaistījies dažādos interneta forumos. Tagad Ingars esot pietiekami apguvis Āfrikas gliemežu turēšanas pamatus, ka droši var stāstīt citiem interesentiem.

Sabojāta čaula jāliek ģipsī
Izrādās, ka ahatīnas ir speciāli selekcionēta gliemežu šķirne, ko var turēt kā mājdzīvniekus kastītēs. Ingars stāsta, ka vienam lielajam gliemezim ir nepieciešama 15 litru kaste, plus 10 litri klāt uz katru nākamo radībiņu. Ir vēl viens izmēra ziņā lielāks paveids – arhahatīnas. Tām vajagot 25 litrus vienai. Ingars zina teikt, ka vislabākais kastītes materiāls ir plastmasa. “Ir cilvēki, kas tur stikla terārijos. Stikla materiāls, pirmkārt, ir grūti tīrāms pēc gliemežu atstātajām gļotām un stingrs. Tā kā gliemežiem patīk gulēt “ar kājām gaisā”, tas ir, piesūcoties pie vāka, viņi var nokrist un sabojāt savas mājiņas čaulu. Tad vienīgais risinājums būs likt gliemeža vāku ģipsī, kas ir baigā ņemšanās,” uzsver eksotisko mīluļu turētājs. Plastmasas materiāla kastēm arī vieglāk nodrošināt ventilāciju – vienā kastes sānā augšā, bet otrā apakšā izdur caurumus. “Svarīgi ir sagatavot grunti, uz kā gliemezis ikdienā uzturēsies. Ieteicams ir kokosriekstu substrāts, ko var iegādāties dārzkopības veikalos. Gabalu no briketes nolauž, samērcē ūdenī, izklāj pa kastes dibenu. Iekšā kastē arī jāliek tikai un vienīgi plastmasas trauciņi,” iesaka Ingars, sakot: ja ievēro šīs pamata prasības un pasākumus, tad svarīgākās zināšanas gliemežu turēšanā ir apgūtas.
Otrkārt, jāievēro turēšanas apstākļi. “Ahatīnām patiks dzīvot istabas temperatūrā. Tām jānodrošina siltums līdz 27 grādiem. Āra apstākļos Latvijā tie neizdzīvotu. Ja telpās ir aukstāks, tad tās, līdzīgi kā parastie gliemeži, aizmieg – ielien mājā, vāks priekšā – un ir grūti pamodināt. Jāņem vērā, ka arī, novietotām kastītē uz loga, tām nepatiks spilgtā gaisma un saules stari. Gluži kā gliemežiem dabā, arī ahatīnām patīk ēnainas un mitras vietas. Nedrīkst būt caurvējš. Arī ārā nest, likt zālē nevajag. Tieši šie gliemeži ir radīti turēšanai iekšā, tiem nav parazītu, bet pastāv uzskats, ka saskarē ar apkārtējo vidi var dabūt nevēlamas slimības,” izsmeļoši pastāsta gliemežu saimnieks. Tāpēc pastaigas šiem kustoņiem nav vajadzīgas.

Citrusaugļiem – nē!
“Šie arī ēd to pašu, ko gliemeži dabā. Tikai galvenais – neko rūgtu, asu, skābu,” īsi gliemežu virtuvi raksturo Ingars un uzskaita: “Salāti pie mums ir pieejami cauru gadu. Pieneņu lapas – sezonāli. Ēdienkartē var iekļaut kabačus, tomātus, ķirbjus, gurķus. Tikai ar gurķi jābūt uzmanīgiem, jo gliemežiem no tā var izveidoties atkarība. Ja tā būs, tad turpmāk tas gribēs ēst tikai un vienīgi gurķus. Var dot banānus, arbūzu, melones, brokoļus, kāpostus, bietes, visas ēdamās sēnes, dilles, pētersīļus, burkānus. Nekādā gadījumā nedrīkst dot ananasus, redīsus, kartupeļus un miltu produktus, bet citrusaugļi ir pilnībā jāizslēdz! Tas ir skaidrojams ar to, ka gliemežiem organismā ir ļoti daudz kalcija. Ja viņš apēdīs skābu citrusaugli, tad viņam uzšūmēsies iekšas un gliemezis aizies bojā. Tas būtu tas pats, kas uzliet etiķi sodai,” brīdina Ingars.
Papildus gliemežiem jābūt pieejamam kalcijam. Ingars zooveikalā iegādājies sēpiju – papagaiļiem domāto kalciju. Jādod arī dzīvnieku izcelsmes olbaltums. “Divas reizes nedēļā pa tējkarotei jādod dafnijas un pa sešiem, septiņiem gabaliņiem gammarusa jeb garneles-vēzīši, ko var nopirkt zooveikalos kā bruņurupuču un zivtiņu barību,” papildina saimnieks.
Ik pa laikam gliemežus varot palutināt ar ūdens peldēm. Tikai to labāk ir darīt ļoti seklā trauciņā, jo starp ķermeni un mājiņu ir sprauga – iekļūstot tajā par daudz ūdenim, gliemezis var aizrīties vai pat noslīkt.

Metienā – vairāki desmiti
Gliemeži ir divdzimumu dzīvnieki: tie vairojas, apmainoties dzimumšūnām. Vairoties sāk no sešu mēnešu vecuma. Lai tie nevairotos, īpatņi jātur katrs atsevišķi.
Ahatīnas gruntī uzkašņā ligzdu, kur sadēj olas. Tādu varot būt līdz pat 100 reizē! “Otrajā metienā sadētās olas nācās likvidēt, jo vieni mazuļi jau ir izšķīlušies. Nezinu, cik precīzi to ir, bet drīz potenciālie jaunie saimnieki varēs pie manis sākt pieteikties,” saka Ingars. Mazuļi esot caurspīdīgi, grūti esot vēl spriest, kādā krāsā tie būs – tumšā vai gaišā. Savukārt arhahatīnām vienā reizē esot četras līdz piecas oliņas.

Saimnieku atpazīst
“Man vēl šie abi skaitās maziņi augumā. Viņi izaugs tik lieli, ka mājiņa būs 25 centimetru diametrā,” zina stāstīt gliemežu saimnieks un teic: lai arī gliemeži nedzird, viņi atpazīst savu saimnieku, komunicē.
“Ahatīnas iesaka ap četru, piecu gadu veciem bērniem kā pirmos mājdzīvniekus, jo to kopšana ir salīdzinoši vienkārša. Viens no plusiem ir tas, ka gliemeži ir piemēroti alerģiskiem cilvēkiem. Vienīgais priekšnosacījums ir, ka bērni jāpamāca, kā gliemezi paņemt rokās, lai nenorautu un nesabojātu mājiņu, otrkārt – neatstāt kastīti vaļā, lai neizrāpotu ārā. Taču sajūtas, kādas gliemezis spēj sagādāt bērnam, lienot pa roku, ir neaprakstāmas un interesantas – paši taču zinām no bērnības, kā tas ir, kad gliemezi paņemam rokās,” viņš atgādina un teic, ka tāpat bērnam interesanti būs pavērot, kā priekšā noliktā salātu lapa ātri vien tiks apēsta, gliemezim izmantojot mutē esošos 300 zobus. Ja ieklausās, varot dzirdēt, kā skrapst.
Vēl svarīgi esot piebilst, ka gliemeži būs piemēroti mīluļi cilvēkiem, kuri ir aizņemti, kuriem ir maz laika, ko veltīt zvēriņu turēšanai un kopšanai. “Kastīti var ērti paņemt līdzi. Gliemeži nav uzbāzīgi kā, piemēram, suns vai kaķis, kuri prasa regulāru komunikāciju un režīmu. Ja saimniekam nav laika, gliemezis par to neapvainosies, bet, ja ar viņu komunicēs, tad tas darīs to pašu. Vispār viņi ir gudri, tā nemaz nav, ka neko nesaprot,” novērojis saimnieks.

Gļotas kā ādas maskas
Tā kā Ingars darbojas biedrībā “Dižvanagi”, viņš prāto, ka gliemežus varētu pielietot kā terapeitus bērniem ar īpašām vajadzībām. Piemēram, bērni ar autismu var stundām ilgi skatīties, kā gliemezis lēnām rāpo uz priekšu. Citu veselības traucējumu gadījumos varētu veicināt taktilo stimulāciju – rokās, pirktu galos ir tik daudz nervu galu. Taču pasaulē ir pieredze gliemežus, precīzāk, to radītos gļotainos izdalījumus, izmantot ārstnieciskajā kosmetoloģijā. Gliemežu terapija esot ieteicama cilvēkiem, kuriem ir ādas problēmas. “Veiktie pētījumi liecina, ka izdalījumiem ir antibakteriālas un dezinficējošas īpašības, kas atjauno ādu, uzlabo tās stāvokli,” saka Ingars.
Viņš zinot, ka tiek pielietotas arī gliemežu “maskas” – āda vispirms tiek apsmērēta ar saldo krējumu un tad tiek uzlikts virsū gliemezis. Tā kā tam mutē ir zobi, dzīvnieciņš noēd atmirušās šūnas un atstāj aiz sevis dziednieciskos izdalījumus. Veikalos esot nopērkamas pat sejas maskas ar kustoņu atstāto šķidrumu sastāvā.
“Pats vēl neesmu pamēģinājis. Domāju, ka pirmie būs mani Leļļu teātra kolēģi, uz kuriem, ja viņi piekritīs, paprovēšu šīs kosmētiskās metodes iedarbību,” smaidot saka Ingars.

Raksts no "Kursas Laika" arhīva

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Liepājnieka Ingara Gudermaņa ekskluzīvie, bet ērtie mājdzīvnieki – ahatīnas

Kategorijas