30 gadu – daudz vai maz?

2018. gada 25. oktobris 07:00

112

Ar koncertu kultūras namā 30 gadu jubilejas pasākumus noslēdza Priekules pirmsskolas izglītības iestādes “Dzirnaviņas” audzēkņi un viņu vecāki, no kuriem ne viens vien pats bijis tās apmeklētājs.

Atminas ar nostalģiju
Muzikālā audzinātāja Inta Gruntmane, kura “Dzirnaviņās” strādā no iestādes pirmsākuma, stāsta, ka prātā vairāk paliek tie bērni, kuriem ir bijis grūti. “Visādi ir gājis, bet vairāk tomēr to priecīgo brīžu. Bērnudārzā dzīve ir interesanta.” Ne visi gribot dziedāt, bet “viņiem jau nav citas iespējas”. I. Gruntmane ar bijušajiem bērndārzniekiem sastopas kultūras namā, vadot popgrupu “Pipariņi”, kurā “visi ir mūsējie”. Katru gadu viņa mazos gatavo konkursam “Cālis”. Dabas dotās spējas dziedāt varot uzreiz pamanīt.
Anna Šiline četru gadu vecumā pabijusi šā konkursa pusfinālā Rīgā. Meitene no ieraksta televīzijas studijā atminas savu šūpošanos lielā, dzeltenā krēslā. “Es biju vienīgā meitene, kas čupojās ar zēniem, ar meitenēm man nepatika. Viņas spēlējās mājiņās, bet mēs lēkājām pa riepām un blēņojāmies, gonkojām ar riteņiem,” spilgtākos mirkļus no bērnudārza gaitām atminas Anna, Priekules vidusskolas 11. klases skolniece. Tagad, ierodoties bērnudārzā, esot nostalģiska sajūta.
Svētku vakarā Anna kopā Niku Tkačuku vada koncerta programmu.
Niks atminas, ka pirmajā dienā, kad aizvests uz bērnudārzu, kāda meitene bijusi ļoti dusmīga, uzskrējusi viņam virsū un iegāzusi sienā. Puika toreiz sabijies un raudājis, bet tagad saka – tas bija smieklīgi. “Bija ļoti foršas audzinātājas un auklītes, ļoti atsaucīgas, visu varēja sarunāt.”

Nekautrējas paspēlēties
“Viņi visi izaug acu priekšā,” par 30 gadu gaitā audzinātajiem priekulniekiem saka bērnudārza vadītāja Ina Dalbiņa. Viņa pie bērnudārza stūres bijusi kopš tā celtniecības, kad vajadzējis tam iegādāties mēbeles, meklēt darbiniekus. “Šogad septembrī bērnu skaits bija tāds pats kā pirms 30 gadiem.”
I. Dalbiņa atzīst, ka valsts politiskajās pārmaiņās arī bērnudārzam nav gājis viegli. Tas darbojies dažādā statusā – pie sovhoza, pie pašvaldības, pie vidusskolas, pat kā sabiedrība ar ierobežotu atbildību. Taču vienmēr pašvaldība bijusi tā, kas sapratusi, ka bērnudārzs Priekulē ir vajadzīgs, un tā veikumu novērtējusi. Bijuši brīži, kad jāpaklusē un jānogaida, bet arī lietas, par kurām jāpastāv.
2012. gadā “Dzirnaviņas” ieguva jaunu, košu “uzvalku” – ēka tika nosiltināta. Iekštelpās remontu cenšoties veikt katru gadu. Ielai, kas ved uz bērnudārzu, uzklāts asfalts, uztaisīta ietve, uzstādīta novērošanas kamera un apgaismojums.
Ļoti laba sadarbība izveidojusies ar skolu. Skolēni, kuri bieži vien ir bērndārznieku vecākie brāļi un māsas, ierodas uz labo darbu dienām. “Grābām lapas, spiedām un dzērām sulu un kopā atcerējāmies bērnudārza laikus,” stāsta vadītāja. Dažkārt lielie nekautrējoties iesaistīties arī mazo spēlēs, piemēram, “veikalos”. Pagājušajā gadā pēdējā zvana dienā uz savu pirmo izglītības iestādi atnākuši devītklasnieki. Pasēdējuši mazajos soliņos un atminējušies, kā sākuši rakstīt.
I. Dalbiņa uzteic savus darbiniekus. Ar kadriem dārziņš vienmēr bijis nokomplektēts, nereti auklītes, redzot pedagoģisko procesu praksē un apgūstot teoriju augstskolā, pārkvalificējas par audzinātājām un skolotājām. “Ejam laikam līdzi, bet nav laika domāt, cik gadu.”
Blēņas te neapgūst
Vakara vadītāji iepazīstina ar bērnudārza “laika ziņām”, kas vēsta, ka rītos vējš te var sasniegt taifūna apmērus (kad vecāki atvadās no bērna), savukārt pusdienlaikā skaidrojas un kļūst krietni siltāks. Savukārt vakaros pārsteigumi gaidāmi no visām debespusēm, īpaši tad, kad vecākiem jālūdzas, lai bērns pats apģērbtos.
Pie bērniem ciemojas Rudens rūķis, cienājot ar āboliem. Pēc laika ierodas Lieldienu zaķis un nemaz nejūtas samulsis, kad saņem aizrādījumus, ka kaut ko sajaucis. Dāvanā atnestās olas taču var veikli pārvērst par burkāniem.
Ja būtu iespēja izvēlēties, vai vecāki labprātāk neaudzinātu savas atvases mājās? “Pa kuru laiku audzinās, ja jāstrādā?!” lakoniska ir kāda māmiņa. “Labāk lai iet sabiedrībā!” pievienojas cita. “Labāk ir dārziņā – bērni socializējas, mūsu laikmetā ir vajadzīga komunikācija un saskarsme ar citiem bērniem,” spriež Agnis Ažēns, kura dēlēns apmeklē divarpus, trīs gadus veco bērnu grupiņu. Ģimene Priekulē ir ienācēja, bet ar piedāvājumu ir apmierināta. “Šeit ir atsaucīgi, gudri, zinoši cilvēki, esam apmierināti un priecīgi. Zinām, ka bērnam daudz kas tiks iemācīts.” Tētis noliedz mītu, ka bērnudārzos bērni iemācās blēņas. Tā varbūt esot lielajās pilsētās, šeit ne.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

30 gadu – daudz vai maz?

Kategorijas