Ar ābolu vezumu uz Liepāju

2018. gada 1. novembris 07:00

Durbes ābeļdārzu ziedu laiki

Kad 19. gadsimta beigās Durbē pēc dārznieka Sīmaņa Klēvera ražīgās darbības izveidojās daudzi augļu dārzi ar labākajām ābolu, bumbieru, ķiršu un plūmju šķirnēm, tie bija labs papildu peļņas avots daudziem dārzu īpašniekiem. Ieguva arī mazpilsētas ainava: ābeļziedu laikā apmeklētājus valdzināja baltos ziedos slīgstošie dārzi. Ne velti 20. gados, meklēdami simbolu Durbes ģerbonim, pilsētas gaišās galvas iedomājās ābeli ar septiņiem āboliem – katrai dienai pa vienam.
Ar āboliem pelnās arī vēl šodien dažs labs Durbes novada zemnieks, taču pirms 25–30 gadiem tā bija visai izplatīta parādība starp Durbes mazdārziņu īpašniekiem. Vasaras nogalē, kad pulksten septiņos no rīta gāja autobuss uz Liepāju, pieturā grozu un koferu ar āboliem bija vairāk nekā pasažieru. Autobusu šoferiem tas patika, un viņi bija iecietīgi, jo katrs tirdzinieks viņiem saujā iespieda kādu rublīti. Pasažieriem gan bija apgrūtinoši, jo autobusā nebija, kur kāju likt.
Pagājušā gadsimta 50. un 60. gados – padomju spiedīgajos apstākļos – izmanīgi augļu dārzu īpašnieki ābolu kravas realizēja Padomju Savienības plašumos, kur tādas lietas bija deficīts. Durbenieki Krūmiņš, Audriņš, Balčus un vēl citi sametās kopā, vienojās ar kolhoza priekšsēdētāju Glinski, kurš sarunāja Liepājas stacijā vagonu, un nogādāja ābolu kravu uz Ļeņingradu un pat Sverdlovsku Urālos. Peļņa bija lieliska: tika sapelnītas “Volgas” un “Moskviči”. Padomju iekārtā visu varēja sarunāt, bija blati, tika doti kukuļi.
Pirmskara Durbē ābolu vešana uz Liepājas tirgu bija liels pasākums. Galvenais satiksmes līdzeklis bija zirgi un rati. Kā tas notika, atrodams aprakstā no mācītāja Roberta Zēcena dēla Vernera Vācijā sarakstītas grāmatas “Flamme und Glut” (Liesma un kvēle). Grāmatā attēlota bērnība Durbē, studijas Rīgā un kļūšana par mācītāju. Roberts Zēcens, durbenieku saukts par Sieciņu, bija mācītājs Durbes dienviddraudzē no 1903. līdz 1936. gadam. Neatkarīgās Latvijas laikā, kad Baznīca bija šķirta no valsts, bija zudušas mācītāju privilēģijas un materiālie nodrošinājumi, kas tiem visai bagātīgi pienācās muižu laikos. Tagad vajadzēja pašiem saimniekot savā mācītājmājas zemē, jo ienākumi no draudzes nebija lieli. Mācītāja plašais augļu dārzs arī deva ienākumus, un rudens pusē vezumu vezumi ar āboliem, bumbieriem un plūmēm bija ceļā no Durbes uz Liepāju.
Ceļš – pa bruģi un kalnup
Tirgus braucienam bija jāsagatavojas vakarā. Kastes ar āboliem tika rūpīgi sapakotas ar salmiem, lai, garajā ceļā kratoties, augļi neciestu. Mācītājs vēl lika paņemt līdzi maisu ar rudzu graudiem. Mācītāja jaunākais dēls Verners un meita brauca līdzi, jo viņi bija veiksmīgāki tirgotāji nekā vecais onkulis, mācītāja brālis, kurš palīdzēja saimniecībā. Viņš tirgū bija nervozs un neprata apieties ar pircējiem. Turklāt viņam bija netikums daļu peļņas notērēt alkoholam.
Tūliņ pēc vakariņām gāja gulēt, jo pulksten vienos bija jādodas ceļā. Pusvienos vecais onkulis jau modināja jauniešus. Petrolejas lampiņas gaismā bija jāiekož nelielas brokastis. Zirgi jau bija sajūgti. Jaunie sasēdās uz kastēm, un brauciens varēja sākties. Bija skaidra, zvaigžņota un silta nakts. Durbe gulēja dziļā miegā. Skaļi klaudzēja zirgu pakavi Baznīcas ielā, rati kratījās pa akmeņu bruģi un nogriezās pa Meierovica ielu. “Kad beidzot mazie Kurzemes miestiņi atvadīsies no apaļajiem bruģakmeņiem?” mācītāja dēls dusmīgi izsaucās. Vāciski tos dēvēja par kaķgalvām. Bezgalīgs šķita arī brauciens pa Durbes dambi (bruģēto ielas daļu, iebraucot Durbē no Liepājas puses).
Kad pie Lieģu pagrieziena bruģis beidzās, sākās gluda šoseja. Rati vienmērīgi ripoja. Rolavā bija jāatpūšas. Zirgiem nometa priekšā āboliņa klēpi. Pagāja pusstunda, bija trīs naktī. Pēc stundas bija jābūt Grobiņā, bet Liepājā vajadzēja nonākt vismaz sešos, lai dabūtu kaut cik labu tirgus vietu. Zirgi bija apēduši āboliņu un sāka smagi vilkt vezumu, pamazām un lēni, ceļš visu laiku bija pret kalnu. Pēc pusstundas rīta krēslā parādījās priežu mežiņš. Tur bija jābūt Grobiņas mācītājmuižai, Augustenhofai – Augustes muižai. Jauniešu atmiņā bija vēl vecā, neparasti garā ēka, kas savulaik nodega. Jaunā ēka bija mazāka. Tur bija notikusi jautra ballēšanās ar vairākām mācītāju ģimenēm veselas trīs dienas.
Rati atkal sāka kratīties. Tāds pats nejauks bruģis kā Durbē! Pie pirmajām Lielās ielas mājām mirguļoja vējluktura uguns. “Pirmais labības žīds,” teica Verners. Tā arī bija. Kad rati tuvojās pirmajai mājai, ebrejs piecēlās, paņēma rokās lukturi un tuvojās ratiem. “Labība?” viņš prasīja. Rati apstājās, un sākās andele (tirgošanās ar kaulēšanos). Ebrejs piedāvāja vidēju cenu, Verners parādīja saujā graudus un prasīja vairāk. Kad ebrejs vairāk negribēja dot, brauca tālāk, bet ebrejs skrēja pakaļ, saukdams lielāku cenu, un viņi vienojās. Maiss tika ienests ebreja klētī. Pirmais darījums bija noticis, un viņi kratījās tālāk. Stāvēja citi ebreji, prasīdami pēc labības vai cāļiem. Bija sasniegts pilsēteles centrs. Baltās vienkāršās baznīcas priekšā tirgus laukums bija tukšs. Aiz liepām kreisajā pusē slējās mūri no ordeņa fogta pils. Prātā ienāca veca anekdote par Grobiņu. Grobiņā cepot pankūkas no vienas puses. Kāpēc? Tāpēc, ka mājas arī esot tikai ielas vienā pusē. Tagad gan centrā tās ir abās pusēs, bet vēl nesen divus kilometrus garajā ielā mājas lielākoties bija tikai vienā pusē.

Vezumu rindas un tirgus kņada
Bezgalīgā Grobiņa arī tomēr reiz beidzās, un sākās plata šoseja. Satiksme bija jūtami dzīvāka. Ceļā uz Liepāju bija arī citi vezumnieki, bija izveidojusies vezumu rinda. Zirgi tika pamudināti uz rikšiem. Beidzot tika sasniegta Jaunliepājas nomale. Bija pavisam gaišs. Zemās mājeles slēpās aiz liepām. Aleksandra (vēlāk Brīvības) iela beidzās pie ostas, kur slējās augsti sarkanu ķieģeļu spīķeri, elevatori, ostas krāni. Pēkšņi sajuta jūras gaisu ar jūrasmēslu un siļķu smārda piejaukumu. Mieru izstaroja vecpilsētas aina ar vācu Trīsvienības baznīcas torni. Otrpus tiltam Lielā iela uzņēma bezgalīgo vezumu rindu, brauca arī tramvajs un automašīnas. Rožu laukums palika aiz muguras, un ielas kļuva šaurākas. Oda pēc zivīm, darvas un dārzeņiem. Klāt bija Pētertirgus. Annas baznīcas priekšā Durbes tirdzinieki dabūja vēl puslīdz ciešamu tirgus vietu. Izjūdza zirgus, samaksāja tirgus nodevu. Bija jāsadabū svari, jāatver kastes, un tirgošanās varēja sākties.
Tirgus kļuva arvien biezāks, rati garās rindās stāvēja cieši blakus. Bija jāsver āboli un bumbieri, jāsaņem un jāskaita nauda. Latvieši, ebreji un vācieši, uzpircēji, mājsaimnieces un skolas bērni pirka pēc savām vajadzībām lielākus un mazākus augļu daudzumus. Ja pie ratiem pienāca kāda vācu mājsaimniece, tā tika apkalpota bez rindas. Brīžiem ap ratiem valdīja drūzma, brīžiem pircēji paklīda. Tad varēja vērot tirgus tipus. Ubagotāji ar tarbu kaklā gāja no ratiem pie ratiem, prasīdami un dabūdami savu tiesu. Ieradās aklais Jānis, kuru katrs pazina, un arī saņēma no katriem ratiem. Tiklīdz pie ratiem pienāca kāds pircējs, pievienojās arī citi.
Drūzmā dzirdēja sulīgus spēka vārdus. “Vepris tāds!” sauca kāds, kuram cits bija uzminis uz kājas. Netrūka nekaunīgu zeņķu un vecu sieveļu, kas ar ābolu groziņu gribēja iejukt pūlī nesamaksājuši. Parasti šādi pircēji ilgi makā meklēja sīknaudu, ļāva iepirkties nākamajam un, ja viņus nepaturēja acīs, mirklī jau bija pazuduši.

Pirkšanās un izpriecas
Pulksten vienos dienā tirgus beidzās, bet durbenieku rati jau iepriekš bija tukši. Tiklīdz atbrīvojās ceļš, stūma ratus uz izeju. Daudzi durbenieki mēdza apmesties pie Tomsoniem, kuri visus laipni uzņēma un pacienāja. Dāvanai līdzi bija ogu grozs.
Vēl bija jāiepērkas. Kūpinātas reņģes, kas bija iecienīta Liepājas tirgus specifika, svaigas butes, buljona kauli un cīsiņi. Vēl šprotes un delikateses no Goegginger firmas svētku galdam, jo bija paredzēta Vernera ordinācija mācītāja amatā. Palika daudz laika, un varēja ieplānot peldi jūrā. Saldējumu ēzdami, jaunieši devās Miljonu kalniņa virzienā. Pēc peldes bija radusies vēlme pēc kūkas un kafijas. Viņi devās uz Dīrberga (kādreizējo Bonitz) kafejnīcu, kur pie marmora galdiņiem sēdēja galvenokārt ebreji, kūpinādami savus cigārus un lasīdami “Libausche Zeitung”. Spēlēja kapela.
Kad pulksten desmitos vakarā tirdzinieki atgriezās Durbes dienviddraudzes pastorātā, mācītājs Zēcens jau viņus gaidīja. Bija jāatskaitās par ietirgoto, jānodod peļņa. Bija jāstāsta, kā gājis, ko piedzīvojuši un dzirdējuši pilsētā, kādas ebrejiem labības cenas.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ar ābolu vezumu uz Liepāju

Kategorijas