Ceļojums uz tūristiem atvērto Bulgāriju
Uz Bulgāriju oktobrī izlēmām doties vēl vasarā, kad aviokompānija “Ryanair” piedāvāja tiešos reisus no Rīgas uz tūrisma pilsētu Burgasu Melnās jūras krastā, par biļeti prasot ap 30 eiro vienā virzienā. Lai dabūtu tikpat lētu biļeti mājupceļam, Bulgārijā jāpavada vai nu trīsarpus dienas vai pilna nedēļa. Turklāt šis būs pirmais tālākais ceļojums un lidojums kopā ar trīsgadīgo meitu.
Lai nebūtu pārsteigumu
Lidojums ilgst divarpus stundas, Bulgārija ir tepat Eiropā, un klimats tur līdzīgs kā pie mums, tikai pāris dienu prombūtne – tie bija galvenie kritēriji, kāpēc izlēmām, ka šī valsts būs piemērota ceļošanai kopā ar bērnu.
Gatavošanos ceļam sākām jau no augusta. Zinot, ka lidojums būs oktobrī, kas parasti ir mazu bērnu slimošanas laiks, sākām imunitātes stiprināšanas pasākumus. Nepieciešama ceļojuma veselības un dzīvības apdrošināšana, tādēļ Nacionālajā veselības dienestā tika pasūtītas bezmaksas EVAK kartes, kas ir derīgas ceļojumiem Eiropā. Pāris dienas pirms došanās ceļā sazvanīju arī ģimenes ārsta praksi. Medmāsa sniedza padomus, kādi medikamenti jāpaņem līdzi, kā arī drošības labad izrakstīja vieglas antibiotikas – ja nu gadījumā pārmaiņu dēļ iznāk saslimt ar kakla, ausu vai deguna slimībām, iekaisumiem vai saķert klepu vai bronhītu. Šo ņēmu vērā pēc paziņu pieredzes, diemžēl šādu ieteikumu no ceļojumu aģentūrām vai informatīvajiem rakstiem līdz šim nekur neesmu lasījusi. Par specifiskām potēm gan, taču tas attiecas uz eksotiskām valstīm.
Bijām lieki paņēmuši līdzi vasarīgus apģērba gabalus, jo tur bija tikpat silti/auksti kā Latvijā, spriedām – oktobrī tur ir kā mums septembrī.
Lidojums no Rīgas uz Burgasu un atpakaļ notika dienas laikā. Debesis bija samērā skaidras, līdz ar to bērnam bija interesanti skatīties uz zemi, ieraugot upes, ezerus, dažādu krāsu laukus, pilsētas, ciemus. Milzīgs pārsteigums arī biezie mākoņu slāņi vai pēkšņi no tiem ielidot zonā, kur spīd saule.
Ierašanās nesezonā
Latviešu valodā atrodamā informācija par Bulgāriju kā par tūrisma galamērķi ir ļoti vienveidīga. Jau sākumā ir skaidrs, ka uz galvaspilsētu Sofiju nebrauksim, jo tā no lidostas atrodas 300 kilometru attālumā. Par Bulgāriju galvenokārt atrodams fakts, ka tā ir nabadzīgākā Eiropas Savienības valsts. Iepazināmies ar dārdzību un secinājām – aptuveni tas pats, kas Latvijā. Viens eiro ir aptuveni divas bulgāru levas, tāpēc rēķināt ir viegli – viņu cenu dalījām ar divi.
Galveno apskates objektu sarakstā iekļāvām arī programmu bērnam – izklaidi karuseļos un zooparku, kā arī pastaigu pa Vējainās (Vēja) pils apkārtni.
Nedēļas laikā pabijām divās pilsētās – Burgasā un Sozopolē, vecākajās Bulgārijas pilsētās. Abas atrodas Melnās jūras krastā, tādēļ jo īpaši tūristu iecienītas un pielāgotas ceļotāju vajadzībām. Tā jau bijis vēsturiski, ka Bulgārija atradusies tirdzniecības ceļu krustpunktā. Secinājām, ka valsts daļa, kas atrodas jūras piekrastē, iziet uz tūristiem, kuru ceļamērķis ir atvaļinājuma pavadīšana jūras krastā – tiem, kuriem tuvumā nav jūras un to redz reti. Apskates objekti un galvenās tūristu ielas iekārtotas tuvāk jūrai. Parasti ceļojumos mums pārāk liela plānošana nav nepieciešama, paļaujamies, ka vietējie pastāstīs uz vietas. Neiespringstam arī uz naktsmītnēm, un dārgas viesnīcas mums nav nepieciešamas. Pēc iepriekšējās pieredzes – lēts, ērts un visādā citādā ziņā labs variants ir istabu vai dzīvokļu īre, jo mums vajag vietu, kur pārlaist nakti. Dzīvokļi pielāgoti tā, lai palicēji paši varētu pagatavot ēst. Tā darījām arī šoreiz, par naktsmājām maksājot zem 20 eiro dienā.
Bulgārijā, Melnās jūras piekrastē, oktobrī sākas nesezona. Burgasā, kas ir lielpilsēta, to neizjutām, bet ar to saskārāmies mazpilsētā Sozopolē. Burgasā četras galvenās ielas, kas sazarojās no pilsētas centrā izveidotā objekta “Kompass”, bija cilvēku pilnas, turpretī Sozopolē dažbrīd likās, ka esam atbraukuši uz spoku pilsētu – cilvēku maz, tūrisma sezonas laikā pieejamie pakalpojumi – ēstuves, skaistumkopšanas saloni, veikali, izklaides objekti – slēgti, burtiski pat aizklapēti ciet, nostiprināti ar skaidu platēm un dēļiem, smilšu maisiem, lai lielākas vēja brāzmas neizdarītu postījumus. Savukārt jūras piekrastes pludmales daļas – diezgan nepievilcīgas, izbradātas, pat netīras, piekrāmētas ar novāktajiem pludmales atpūtai paredzētajiem atribūtiem un inventāru. Lai arī Burgasā centrālajās vietās izveidoti apstādījumi, puķu dobes, uz ielām nesavāktas lapas, zari, mētājas dažādi atkritumi. Savukārt ārpus pilsētām grāvjos veidojas pat atkritumu kalni, ceļa malas ir nekoptas, neizpļautas. Novērojām, ka Bulgārija apgūst Eiropas fondu naudu, atjaunojot un labiekārtojot laukumus, ieviešot jaunus objektus.
Attīsta mazo biznesu
Vispozitīvākā lietas, ko novērtēju, ir Bulgārijā attīstītais mazais bizness – mazie pārtikas un sadzīves preču veikaliņi, preses un uzkodu kioski, augļu un dārzeņu bodītes, kafijas un alkohola veikali, ceptuves, ēstuves, suvenīru veikaliņi un daudz kas cits. Uz teju katra ielas stūra pa maksas kafijas automātam, kur nopirkt glāzi karstā dzēriena. Starp citu, saskārāmies ar īpatnību, ka nekur nevarēja iegādāties melno tēju, ko dzer ļoti daudz latviešu.
Burgasā nebija tādas daudzstāvu mājas, kuras pirmajā stāvā nebūtu iekārtojies kāds uzņēmums. Izteikti milzīgus lielveikalus neredzējām, Sozopolē ir veikals “Lidl” un vietējo bulgāru preču universālveikals.
Bulgāri veiksmīgi raduši iespēju veidot darba vietas. Piemēram, autobusos šoferis stūrē transporta līdzekli, bet biļetes gan pilsētas, gan starppilsētu autobusos dod un naudu kasē konduktori. Sabiedriskais transports bija mūsu galvenais pārvietošanās līdzeklis.
Tūrisma informācijas centrā Burgasā klientu apkalpošanas speciālistei prasījām, ko ir vērts apmeklēt, apskatīt. Atbildēja, ka vairs nav sezona un visi pasākumi beigušies, vasarā te notikuši krāšņi festivāli. Savukārt par to, kas notiek ārpus pilsētām un kāds ir piedāvājums, informācija ir diezgan skopa. Internetā lasījām par Burgasas zooparku, par ko vietējie saka – tas jau nav Burgasā. Citi pat izbrīnījās par tādu piesauktu vietu, otri – tur nekā nav, tikai strausi. Līdzīgi notika ar citām pilsētas vietām – paprasi blakus ielā, kur atrodas kāds populārs restorāns, bet galvenā suvenīru veikala tirgotāja vien norausta plecus.
Piedāvājums bērniem
Vietējo stāsti nespēja mūs atturēt bērnu aizvest uz zooparku. Pat ja tur ir tikai strausi. Lai tiktu uz zooparku, jābrauc vairāk nekā desmit kilometru ārpus pilsētas. No pilsētas vienas autoostas jātiek uz staciju citā pilsētas daļā un tad jāatrod attiecīgais autobuss. Tur gan šoferim uzreiz bija skaidrs, kurp tūristu ģimenīte vēlas doties.
Ceļa malā, kam blakus siltumnīcas, kur vairumā audzē salātus, tomātus un gurķus, sastapāmies ar milzīgu norādi – Burgasas zooparks. Pirmajā mirklī šķita – tiešām būs vilšanās, taču pie vārtiem jau redzams – te būsim pāris stundas. Ieeja maksā ap piecām levām, var iegādāties arī barību putniem un dzīvniekiem. Zooparkā apskatījām vairākus simtus pāvu, papagaiļus, strausus, dažāda izskata dekoratīvās vistas, milzu trušus un brīvā dabā staigājošus pundurtrušus, baltos vilkus, kazas, briežus, stirnas, ķengurus, jenotus, lapsas, pīles, zosis, melnos gulbjus, cūkas un citas radības. Pa zooparku izmetām vairākus riņķus, jo dzīvniekus gribējās apskatīt vēl un vēl. Īpašu sajūsmu mūsos izraisīja melns gailis – arī acis, sekste un bārda pilnīgi melna.
No Burgasas uz citām lielākajām apdzīvotajām vietām autobusi kursē reizi pusstundā, tā ka nebija problēmu ar tikšanu atpakaļ un iekļaušanos kādā konkrētā laikā.
Ceļojuma izskaņā, dienu pirms došanās atpakaļ uz Burgasu, Sozopolē devāmies uz Vējaino pili jeb Ravadinovo. Tas ir viena cilvēka rokām un izdomas veidots objekts – teritorija ar pili centrā un daiļdārziem, vairāku līmeņu apstādījumiem, strūklakām un dekoratīviem elementiem apkārt. Sajūta bija kā pasaku pilīs, ko rāda mākslas filmās, vai kā būtu iekāpuši kādas pasaku grāmatas ilustrācijā. Apkārt brīvā vaļā staigāja pāvi, arī te vienā no skaistākajiem parka stūrīšiem iekārtota dzīvnieku un putnu paradīze.
Uz pili devāmies ar taksometru, bet atpakaļ nācām kājām. Nenācās viegli, jo vairāk nekā divus kilometrus bija jāiet kājām pret kalnu – Bulgārijas apvidi ir reljefaini.
Burgasas Piejūras parkā vēl pēdējās dienas darbojās karuseļu laukums un bija skatāmi Smilšu skulptūru festivāla darbi par mitoloģijas tēmu. Brīvdienas vietējie pavada pastaigās pa parku, kur uz vietas var nopirkt uzkodas, siltus dzērienus un saldējumu.
Nobaudīt jūras veltes
Burgasā apskatījām pilsētas galvenās vietas. Privātmāju rajoni mijas ar daudzstāvu namiem, viesnīcām un tūrisma zonām. Nav nekā pārsteidzoša, ja ej pa dzīvojamo rajonu un pēkšņi starp namiem ieraugi mājīgu kafejnīcu.
Daudzi vietējie izvēlas izīrēt istabas ieceļotājiem. Divas naktis palikām divstāvu dzīvoklī, kur pirmajā stāvā mitinās īpašniece, bet otro stāvu izīrē. Sieviete ir krieviete, kura Bulgārijā dzīvo darba dēļ un Burgasā savā dzīvoklī mitinās viena. Otro stāvu, kamēr neciemojas ģimene un radinieki, viņa šoruden sākusi izīrēt, lai nebūtu garlaicīgi. Mēs bijām pirmie ciemiņi, un viesmīlīgā kundze mums gatavoja brokastis. Savukārt mēs uzaicinājām pašu gatavotajās vakariņās, kad izlēmām nobaudīt vietējās tirgū nopērkamās jūras veltes, kas šeit obligāti jānobauda, jo atšķiras no Baltijas jūras piedāvājuma, un vīnogu vīnu. Burgasā vietējā zivju restorānā un kafejnīcā noprovējām ceptas zivis, ko parasti zinām vien karsti vai auksti kūpinātas. Piemēram, jūras asarus makreli jeb vienu no skumbrijas paveidiem. Viss tiek gatavots uz vietas no svaigām zivīm, uz paplātes nolikti paraugi – lai zini, ko ēd.
Jāatzīst, ka neesmu zivju zupu cienītāja, taču Sozopolē kādā no retajām vēl atvērtajām ēstuvēm jūras krastā dienā, kad bija apmācies un lija, kā labu sasildīšanās veidu izvēlējos zivju zupu.
Nobaudījām arī vietējo bezpiedevu jogurtu, ko vietējie lieto tikpat lielos daudzumos kā tur iecienīto dzērienu airanu, un vietējās bulciņas ar populāro rožu ziedlapiņu ievārījumu, kā garšā varēja sajust kaut ko no kosmētiskajiem krēmiem.
Sozopole ir pilsēta, kur satiekas un kopā saplūst vēsturiskais ar mūsdienīgo, tā ir laba vieta pastaigām un iespaidu gūšanai. Jaunākās pilsētas daļas ieskauj senās arhitektūras formas. Kaut kādā ziņā saskatīju līdzību ar Gruzijas un Turcijas pilsētām. Vecās pilsētas daļa vijas gar vienu Melnās jūras līča daļu, kuru viegli izstaigāt.
Oktobrī šeit nav daudz cilvēku, jo tūrisma sezona ir noslēgusies. Vienā ziņā tās pietrūka, jo nevarējām gūt plašā piedāvājuma sniegtās iespējas, bet no otras puses – nav milzīgās, nogurdinošās cilvēku burzmas.
Bulgārijā viegli ir sazināties gan krievu, gan angļu valodā. Uzzinot, ka varam saprasties krievu valodā, vietējie labprātāk pārgāja uz sarunu krieviski. Bulgāru valoda pieder pie slāvu valodām. Protams, ir zināmas atšķirības no krievu valodas, taču nekādu problēmu komunikācijā nebija. Bulgāri ir ļoti simpātiski, izskata ziņā līdzīgi grieķiem. Fascinēja, ka viņi nav uzbāzīgi, kādas mēdz būt daudzas dienvidu tautas. Valstī dzīvo vairāk nekā seši miljoni iedzīvotāju, no kuriem vairāk nekā 90 procenti ir bulgāri, starp mazākumtautībām ir krievi, turki, romi (čigāni). Pēdējos redzējām pārvietojamies ar zirgu, sēžot ratos – mūsdienās reti kur tādu skatu redzēt.
Atgriezties nevelk
Lai arī Bulgārija nav valsts, uz kuru vēlētos doties atkal, tomēr prātā palikušie akcenti devuši vērtīgu skatījumu. Uzskatu, ka Latvija no Bulgārijas var mācīties tūrisma un tirdzniecības jomā, kā arī iedzīvotājiem jākļūst atvērtākiem pret tūristiem, piemēram, aktīvāk izīrējot brīvās telpas. Tas nav tikai materiāls guvums, lai segtu dzīvesvietas uzturēšanas izmaksas, bet arī kultūras apmaiņa, jaunas iepazīšanās. Daudzas publiskās vietas, kas nepieciešamas tūristiem, strādā bez brīvdienām.
No otras puses – labi, ka Latvijas jūras piekrastē ir aizsargjoslu likumi, ļoti rūpējamies par apkārtējās vides sakoptību un cīnāmies pret atkritumu kalniem vidē.
Treškārt, Latvijā ir ļoti švaki ar valūtas maiņas punktiem, pārsvarā naudas konvertāciju var veikt bankās, kas lielākoties strādā darbdienās.
Lai ceļotu kopā ar mazu bērnu, jāskatās apmešanās vietu ērtums un biežums, kā arī jāizvērtē mērojamie attālumi ar transportu un kājām. Bērns spēj noiet mazus gabalus, vajag daudz atpūtas. Manā vērtējumā – nedēļu gara prombūtne ir pārāk ilgs laiks trīsgadniekam. Ceļojums varēja ilgt vien trīs dienas, kad pabijām vienā pilsētā, iekļaujot izbraukumu uz zooparku.
