Vecumdienas vada draudzīgā un darbīgā atmosfērā

2018. gada 8. novembris 07:00

438

Vecumdienas vada draudzīgā un darbīgā atmosfērā

Darbs un svētki pašu saimniecībā, kurā audzē dārzeņus, augļus un tur lopus, joprojām ir Aizputes novada pansionāta “Rokaiži” ikdiena, kurā tiek iesaistīti iestādes klienti. “Esam mājas šeit dzīvojošajiem cilvēkiem, tādēļ visu organizējam kā mājas dzīvi,” saka pansionāta vadītāja Edīte Lasmane.

Brauc mācīties ārzemnieki
Pansionātā “Rokaiži” lielākie sezonas āra darbi, kuros iesaistās gan darbinieki, gan klienti, ir beigušies. Taču tas nenozīmē, ka apstājusies rosība. Sliktākos laikapstākļos iemītnieki kopā ar darbiniekiem vairākus sadzīviskos darbus veic iekštelpās, piemēram, kartupeļu un ābolu mizošanu, telpu kārtošanu, bet skaistākajās dienās uzturas ārā.
“Šogad bija ļoti laba kartupeļu raža, intensīvi strādājām uz lauka, pēc tam pie šķirošanas. Arī āboli bija padevušies – spiedām sulas, žāvējām, vārījām zaptes. Mums ir saimniecība, kur audzējam un ražojam paši savām vajadzībām produktus – nekas nav mainījies no pašiem pirmsākumiem. Mums ir ap 30 lopu – piena govis, cūkas, jaunlopi. Ir 50 vistas un trīs gaiļi. Iegūstam paši savu pienu, krējumu, sviestu, biezpienu, gaļu, olas. Mazāk produktu ir jāpiepērk klāt,” uzskaita E. Lasmane.
“Rokaižu” darbību augstu novērtē ārzemnieki, kuri uz šejieni brauc pieredzes apmaiņā. “Savulaik no ārvalstu labvēļiem saņēmām lielu atbalstu, mums līdzēja, jo redzēja, ka te visam pamatā ir nerimstošs darbs,” viņa uzsver, vairākkārt lepojoties ar pansionāta darbībā pielietoto darba terapijas metodi. “Klienti darbā ir kontaktā viens ar otru, nav vientuļi, turklāt strādājot viņiem kustas rokas, kas nāk par labu veselībai.”

Visbiežāk – pēc insulta
“Cilvēki, kuri nonāk pie mums pansionātā un kļūst par mūsu klientiem, ir arvien švakāki veselības ziņā. Ļoti daudzi šeit nonāk pēc pārciestiem insultiem, ir guloši cilvēki, kuri paši sevi nevar aprūpēt. Rūpes par līdzcilvēkiem pansionātā uzņemas mūsu darbinieki – cenšamies, kā vien spējam,” pansionāta darbības nepieciešamību raksturo E. Lasmane.
Patlaban “Rokaižus” par savām mājām sauc 125 klienti – gan veci un slimi ļaudis, gan arī gados jauni cilvēki. “Pārsvarā no Aizputes un bijušā Liepājas rajona, tostarp Liepājas. Jā, lai arī cik dīvaini būtu, tādai lielai pilsētai kā Liepāja nav pašai sava pansionāta,” teic vadītāja. No Liepājas uz šejieni sūtot cilvēkus, kuriem kādu iemeslu dēļ nav, kur palikt, vai veselība, dzīvesveids novedis līdz situācijai, ka dzīve turpmāk jāvada pansionātā.
Kopējā maksa par dzīvošanu pansionātā ir 495 eiro mēnesī. 90 procenti no maksas ir klienta pensija, pārējie desmit procenti paliek cilvēka tēriņiem pēc pašu ieskatiem. Atlikušo summu sedz vai nu pašvaldība, vai cilvēka piederīgie. Sadarbība ar klientu piederīgajiem ne vienmēr noritot gludi – ar uzturēšanās apmaksas daļas segšanu gadoties visādi. “Ja vienu mēnesi nesamaksā, parāds krājas, un pēc mēneša vairs to summu nevar samaksāt. Tāpēc rūpīgi izvērtējam katru situāciju, ar ko saskaramies,” pieredzē dalās E. Lasmane.

Iecer atpūtas vietu
Pansionāts ir iekārtots divās ēkās – vecajā mitinās ap 50 klientu, bet trīsstāvu dzīvojamajā mājā iekārtotas istabiņas ap 80 cilvēkiem. “Gadu no gada klientu skaits tā arī turas. Ir brīži, kad ir vairāk, citkārt mazāk. Ir jāizpilda prasības – uz vienu cilvēku jābūt sešiem kvadrātmetriem platības,” skaidro vadītāja. Trīsstāvu ēka, kurā mitinās gan daļa darbinieku, gan lielākā daļa klientu, savulaik ir celta kā dzīvojamā māja, kas pielāgota pansionāta vajadzībām.
“Ir pagājuši 12 gadi, kopš pansionāts apdzīvo šo māju. Šogad taisījām namam remontu – tīrījām nost pelējumu, jo iepriekšējo gadu lietus dēļ noplūda pagrabi. Sakārtota arī apkārtne – nograutas nevajadzīgās ēkas. Mums ir doma, ka varētu celt kaut ko līdzīgu Liepājas Neredzīgo biedrības “Dvēseles veldzes dārzam” Ziemupē. Mēs tur bijām – ļoti skaisti! Gribam tādu omulīgu un stabilu kopīgu pulcēšanās vietu izveidot,” pansionāta labiekārtošanas iecerēs dalās vadītāja. Šogad izveidojuši soliņus pansionāta teritorijā, lai skaistā laikā būtu, kur pasēdēt vai vienkārši pēc pastaigas atpūsties.
Pansionātā nezūdoša tradīcija ir kopīga dzimšanas dienu svinēšana – tad vadītāja pati iesaistās kūkas cepšanā jubilāriem.

Rada
pārdzīvojumus
Pret pansionātiem kā iestādēm sabiedrības attieksme joprojām dalās. Viena daļa pansionātu uzskata par vietu, kur nonāk cilvēki, kuri nevienam tuviniekam nav vajadzīgi, otra daļa – pilnīgi normāls pakalpojums un nepieciešamība mūsdienu sabiedrībā, kur cilvēkam nodrošināta veselības stāvoklim un vecumam nepieciešamā aprūpe un socializēšanās iespējas.
“Te klients ir kontaktā ar citiem, viņš jūtas vajadzīgs. Taču, jā, cilvēkiem, kad nonāk šeit, tas ir milzīgs pārdzīvojums. Iedomājieties, ka jāpaņem čemodāns un jāaiziet no mājām, bet līdzi neko daudz paņemt nevari. Tāpat kā vecie lielie koki – izrakti un pārstādīti citur, īsti neaug, bieži vien nīkuļo, jo saknes nav ierastajā zemē. Bet viss ir atkarīgs no klienta paša un viņā saiknes ar tuviniekiem. Ir tādi, kuri šeptējas un darbojas, nāk darbos palīdzēt, cits atrunājas: kam tad vairs vecs cilvēks ir vajadzīgs? Katram ir savs dzīvesstāsts. Vieniem ir kontakts gan ar tuviniekiem, gan bijušajiem darba kolēģiem, kuri brauc ciemos, citiem tuvinieki ir, bet neviens neapciemo, savukārt citi pansionātu izvēlas kā variantu, jo tuvinieki ir ārzemēs,” pastāsta vadītāja.

Nosaka attieksme
Ekonomisti un darba tirgus pētnieki piesauc paaudzes novecošanos ne tikai Eiropā, bet arī Latvijā. “SEB bankas” ekonomists Dainis Gašpuitis konferencē “Celtspēja” kā vienu no veiksmīgajām iespējām nosauca senioru – pirmspensijas un pensijas vecuma cilvēku – iesaistīšanu vai noturēšanu darba tirgū, pakāpeniski paaugstinot pensijas vecumu.
E. Lasmane bilst, ka pansionātā ir darbinieki gan pensijas, gan pirmspensijas vecumā. “Protams, vērtēju pozitīvi, ka man ir darbs. Esmu pensijas gados, bet man grūti iedomāties, ko darītu, ja nestrādātu, jo bērni izauguši un paši savās dzīvēs. Arī daudziem citiem cilvēkiem patīk iet, šeptēties. Ja patīk strādāt, tad jau cilvēks grib turpināt darboties,” uzsver vadītāja.
Pansionāta klienti, kuri šeit uzturas, nedrīkst strādāt algotu darbu. “Taču ir izdevies panākt, ka viņi drīkst strādāt sabiedriski derīgu darbu dažas stundas nedēļā. Ir tādi, kuri par to priecājas, bet sastopamies arī ar attieksmi “ja nemaksā, nestrādāšu”. Tā uzvedas arī fiziski spēcīgie klienti, kuri ar kājām uz Aizputi var aiziet, bet strādāt kopā ar visiem – ne.” Daudzi klienti un arī paši darbinieki nespējot iedomāties, kā būtu, ja nebūtu pašiem savas saimniekošanas, kur darboties plecu pie pleca. “Vecākā paaudze, kas pieradusi strādāt ar galvu un rokām, jaunās tehnoloģijas pieņem lēnāk. Bieži skatos televīziju un uzzinu, ko prasa darba tirgū, bet rūpnīcas likvidētas, darba vietas, kur būtu nepieciešamas savulaik gūtās zināšanas un prasmes, nav vajadzīgas,” secinājusi E. Lasmane. “Arī pansionātā ir darbinieki, kuri iegūtajā profesijā iet līdzi laikam un ar savām zināšanām joprojām veiksmīgi strādā.”

Vairāk un mazākus
Latvijā iedzīvotāju novecošanās nosaukta par izaicinājumu. Viena no paaudzes novecošanās tendencēm – lauku apvidos dzimstība ir mazāka, uz vietas dzīvo pārsvarā seniori. Pēc vietējo skolu absolvēšanas jaunie dodas izglītības un darba meklējumos tuvāk novadu centriem vai pilsētās, citi dodas uz ārzemēm. Pēc tam atgriežas vien retais. Laukos iedzīvotāju skaits samazinās un nav pietiekami daudz jaunās paaudzes – samazinās dzimstība, kas ietekmē vietējo mazo skolu pastāvēšanu. Bijušajā Liepājas rajonā vien šajā mācību gadā ir par trim skolām mazāk. Gramzdas pamatskolas ēkā Priekules novadā radās interesenti, kuri tur vēlas izveidot pansionātu. Taču pansionāti ir specifiska joma, kas prasa īpašas kompetences un cilvēciskās īpašības. “Mans uzskats – jo mazāki pansionāti un vairāk, jo labāk. Tā ir pat apsveicama ideja, jo lielāks pansionātu skaits nodrošina klientiem iespēju būt tuvāk savai līdzšinējai dzīvesvietai un tuviniekiem. Cilvēki jau vēlas būt vai atgriezties tajā vietā, no kurienes viņi nākuši. Piemēram, bieži daudzus attur dzīve pansionātā citviet, jo tas ir tālu – līdzīgi kā no Gramzdas pārcelties uz Rokaižiem,” min E. Lasmane.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Vecumdienas vada draudzīgā un darbīgā atmosfērā

Kategorijas