Rekurzeme.lv ARHĪVS

Logo

Patriotismu apliecina ar tautisku saktu izstādi

VALIJA BELUZA
Laikraksta arhīvs

2018. gada 8. novembris 07:00

654
Patriotismu apliecina ar tautisku saktu izstādi

Koka namiņu, kur uzpērk senlietas, Liepājas Pētertirgus teritorijā pamanījuši daudzi, bet tikai retais zina, ka Raivo Reņģis ne vien jūsmo par lietām ar citu gadsimtu smaržu, bet nopietni aizraujas ar saktu un piespraužu kolekcionēšanu. Dzintara apstrādes meistaru un metāla kalēju brīnumaino veikumu – 500 retākās, spožākās, skaistākās un senākās saktas no privātkolekcijas – 10. novembrī varēs apskatīt Latvijas valsts simtgadei veltītā izstādē, ko kolekcionārs rīko Pētertirgū.

Burves sakta un kortiks
Pirmo reizi uzlūkojot planšetes ar saktām un piespraudēm, iespaids ir spilgts, bet Raivo Reņģis to slāpē. “Tās nav vērtīgākās: daudz krievisku akcentu klāt, tie neiet kopā ar mūsu – latviskajām – tradīcijām. Krievu meistari no 84. proves sudraba darināja brošas, bet broša un sakta ir divas dažādas lietas. Starp saktām, ko rādīšu izstādē, ir divas, kas piederēja Latvijas stiprākajām burvēm. Akmentiņi, gluži kā hameleons, nemitīgi maina krāsu atkarībā no tā, ar kādām domām, enerģiju saktai tuvojas cilvēks. Tas nav mans izdomājums, pūšļotāja, apvārdotāja, burve tiešām tādu ir nēsājusi,” Raivo neslēpj, ka ir fanātisks kolekcionārs, kurš par iekārotu lietu gatavs maksāt teju jebkuru ciparu.
“Pasaulē ir vismaz desmit retas lietas, ko neviens rokās nav turējis un pat fotogrāfijās redzējis. Trīs no retumiem, ko esmu dabūjis, ir arī šī retā burves sakta, ko viens kolekcionārs pirms septiņiem mēnešiem man piešķīra sakarā ar meitiņas piedzimšanu. Krāju arī ar Latvijas armiju saistītus priekšmetus, interesantas personiskās lietas. Lai tiktu pie Latvijas armijas virsnieka kortika – pie sāniem nēsājama duncīša –, biju gatavs doties pat uz Rēzekni: tādus duncīšus savulaik tikai par īpašiem nopelniem dāvināja.”
R. Reņģa kolekcijā pašlaik aptuveni tūkstotis latvisku saktu, arī tās, kas darinātas no Latvijas pirmās brīvvalsts piecu latu monētām, tautā sauktām par mildiņām. “Tolaik izmantoja 875. sudraba provi. Meistari Brīvības pieminekļa simbolu izcēla dažādos veidos, jo pieclatnieki ne tikai vairoja dzimtas bagātību naudas izteiksmē, bet arī rotu veidā tika nodoti no paaudzes paaudzē. No lēta metāla agrāk rotas tikpat kā neizgatavoja. Varbūt, ja meistaram izbeidzās sudrabs, kāda sakta tapa no metāla, bet arī to nosudraboja. Pat meitenes un sievietes no nabadzīgākajiem sabiedrības slāņiem centās tikt pie vērtīgas rotas. Lai pārspētu konkurentus, meistari darināja unikālas rotas pēc pasūtījuma un brošā, piespraudē, saktā atstāja gan cēlmetāla proves numuru, gan savus iniciāļus.”

Ar pieskaņu un odziņu
Interese par senām lietām Raivo radusies, jo viņa tēvs Ivars Reņģis šo to vācis un saņēmis mantojumā no saviem vecākiem. “Žēl, ka pats sāku gadus desmit par vēlu, kad daudz kas jau bija aizplūdis pie miljonāriem. Tomēr paspēju iegādāties pa izcilam darbam no mūsu vecmeistariem Daģes, Purmales, Radzēvičas, Pumpures. Dzintara buma laikā cilvēkiem nebija naudas, maksāju no 500 līdz 1000 par vienu oriģinālu saktu, jo negribēju, lai mūsu nacionālie dārgumi aizplūstu uz Ķīnu. Austrumos medicīna ir attīstītāka, bet arī mūsu senči zināja, ka dzintara rotas kalpo ne tikai skaistumam, bet arī veselībai. Kad manai mātei bija problēmas ar vairogdziedzeri, Elejas Veronika ieteica nēsāt dzintara krelles.”
Līdz ar rotām Raivo ticis pie informācijas, cik sūri vecie daiļamata meistari strādājuši, lai nopelnītu atzinību un titulus. Tāpat kā tagad, agrāk bijuši gan amatnieki, gan juvelieri, kuri ļoti augstu kotējas. “Mūsdienās Liepājā strādājošajam rotkalim Andrim Grebim, kurš veido ļoti skaistas lietas, esmu jautājis, kur ir tā tava pieskaņa, odziņa? – Latviskums!”
Raivo suģestē saktas ar spēcīgajām latvju zīmēm, kurās iekodēts tautas viedums. “Tā ir maģija! Ja neesi iedziļinājies, uzminēt nav iespējams. Dažā saktā apvienoti pasūtītāja dzimšanas dati, horoskopa zīme, latviskie raksti.”
Par ievērības cienīgām rotām kolekcionārs sauc dzintara kniepķenus, ar ko izdaiļo Nīcas, Rucavas un Bārtas tautastērpus. Vienu no meistares Daģes skaistākajiem darinājumiem viņš sola parādīt 10. novembrī. “Atrast vērtīgas saktas kļūst arvien grūtāk, jo tagad daudzi izliek pārdodamās preces bildes internetā un viss aiziet prom steigā. Skaistas lietas nonāk Rīgas izsoļu namos, un tie, kas vērtslietas meklē, grib dabūt lielu naudu. Kolekcionāri turpretī ne vienmēr atdod skaistas lietas, kas grūti nākušas. Pieskaitu sevi pie pieciem nopietnajiem krājējiem Latvijā, mani neuztrauc, kas un cik ir konkurentiem, bet, ja kādu savu saktu pēdējos divdesmit gadus nepamanu fotogrāfijās, secinu – tā ir unikāla. Reizi mēnesī Rīgā notiek kolekcionāru saiets, pēdējā desmitgadē nevienu neesmu izlaidis. Zinu, ka galvaspilsētā ir saktu muzejs, obligāti turp došos ar bērniem.”

Trīs govju vērta
Kāpēc šodien pie kora vai deju kolektīva tautastērpa cilvēks nēsā pavisam vienkāršas metāla saktas? Lai nebūtu žēl, ja lētākās rotas mēlīte saplīst, sakta nokrīt un pazūd, pieļauj Raivo. “Mana astoņgadīgā meita Anete arī dejo un izmanto nevis manis ieteikto – vērtīgo, bet lēto saktiņu. Es krāju arī seno laiku fotogrāfijas, ko izlikšu apskatei 18. novembrī. Lepnas savulaik bijušas Kurzemes meitenes! Ir jau, par ko – rindu saktas, grezni brunči. Kādā bildē atainots pasākums Durbes pilī divdesmitajos gados – stāv kārtīga sieva uz kilogramiem simt divdesmit tautastērpā, ap kaklu septiņas (!) dzintara krelles.”
Visvairāk kolekcionārs lepojas ar sava vākuma senāko daļu. Speciālā kastē tiek uzglabātas bronzas un dzelzs laikmeta rotas, kas “nākušas no zemes” – veciem apbedījumiem vai izkaisītas laukos un tīrumos. “Pie manis var atnākt cilvēks bez priekšzināšanām, bet jāsaprot, ka 8.–12. gadsimtā šajā teritorijā gar piekrasti dzīvoja kurši un līvi, kuri izcēlās un cits citu atpazina pēc ieročiem un rotām. Ciltīm iepazīstoties, radojoties un karojot, rotas varēja mainīt īpašniekus. No 17. gadsimta vidus līdz 18. gadsimta vidum populāras bija saderināšanās saktas. Ja bagāta kunga meita bija nobriedusi iziet pie vīra, tēvs pasūtīja lielu saderināšanās saktu no 200–500 gramiem sudraba. Uzlūkojot greznumu trīs govju vai divu zirgu cenā, katram bija jāsaprot – meita ir dabūjama. Šādu saktu pasaulē ir maz, Latvijā ir izdevies atrast vienu neizlaupītu depozītu.”
Latviskums audzis, pamazām attālinoties no cariskās Krievijas, bet tie, ko sauc par Latvijas laikiem, Raivoprāt, uzplaukuši līdz ar pirmajiem dziedāšanas svētkiem. “1876. gadā jau cilvēki bija sašuvuši tautastērpus un sataisījuši rotas. Līdz 1940. gadam latvieši bija kļuvuši gana zinoši – periodā, ko dēvē par divdesmit brīvvalsts zelta gadiem, tauta auga, izglītojās, ražoja un būvēja. Un varēja latviski dzīvot.”
R. Reņģis jau 27 gadus dienē Latvijas armijā un sevi viennozīmīgi sauc par patriotu, kuram svarīgas ir valsts un ģimenes vērtības. “Cilvēka mūžam atvēlētais brīdis ir ļoti īss, tāpēc visiem saku: mācieties, pilnveidojieties, strādājiet! Neapstājieties, citādi, pēc kāda laika atskatoties, sapratīsit, ka nekas nav paspēts izdarīt,” rosina Markusa, Anetes un Karlīnas tētis, kurš šobrīd atrodas jaunākās meitiņas kopšanas atvaļinājumā.


+ 2
Kategorijas

Kategorijas