Latvijas valsts ideja – kāpēc mums būt lepniem?

2018. gada 15. novembris 07:00

105

Latvijas valsts ideja – kāpēc mums būt lepniem?

Liepājā notikušajā konferencē “Celtspēja” Satversmes tiesas priekšsēdētājas vietniece, tiesībzinātņu doktore Sanita Osipova aicināja aizdomāties par mūsu katra paša attieksmi pret savu dzimteni Latviju, atbildēt uz jautājumu, vai aizbraukšana ir lielākā mūsdienu problēma Latvijā. Viņa atgādināja senāku vēsturi, kas veidojusi mūsu uzskatos pieminēto nabaga latvieša un sērdieņu tautas tēlu, par notikumiem un panākumiem pirms 100 gadiem, kad tika dibināta Latvijas valsts.

Neesam bedrē, bet kalnā
Kur ir Latvija? Kā mums iet? Vai mums ir nākotne? Šie jautājumi ir būtiski ikvienam no mums un visiem kopā, nosaka pašpārliecību, izjūtas un nākotnes plānus. Turklāt mēs nemeklējam atbildes uz tiem, bet lietojam sabiedrībā jau valdošas sagataves, stereotipus un domu formas. Piemēram, “es mīlu šo zemi, bet nemīlu valsti”, “mēs dzīvojam tik slikti kā vēl nekad, un valsts neko nedara”, “jauniešiem te nav nākotnes”, “mums ir slikta demogrāfiskā situācija, jo valsts nestimulē dzimstību”. Viskonkrētāk to noformulē kāds pirmā kursa tiesībzinātņu students: “Mēs esam bedrē!” Vai tiešām minorajiem toņiem ir pamats un vieta mūsu prātos? Es atbildu noliedzoši. Tas nav emocionālais viedoklis, bet gan mana profesionālā pārliecība, balstīta pētījumos un faktos. Mēs neesam bedrē, bet gan kalnā – tik augstu kā vēl nekad iepriekš. Kāpēc mēs neredzam to, ka esam kalnā? Tāpēc, ka apkārt dzīvo cilvēki vēl augstākos kalnos. Tāpēc, ka sagaidām vairāk. No sava kalna redzam nākamos un gribam tos.
Turklāt mēs esam pavisam aizmirsuši, kā dzīvojām agrāk. Latviešiem laikam ir Sprīdīša gēns, jo brīdī, kad sola kaut kur neredzētus labumus, mēs esam gatavi nocelties, turklāt nevis pēc garīgiem labumiem, bet naudu rakt. Piemēram, 19. gadsimtā Krievijas impērijā paklīda baumas, ka pareizticīgajiem dod zemi. Latviešu zemnieki, luterāņi būdami, mainīja ticību, kļuva pareizticīgi un izceļoja uz Sibīriju. Šajā laikā brīvlaistie zemnieki izceļoja arī uz Brazīliju un ASV. Kāpēc tik maz izceļoja turp? Tāpēc, ka ceļš bija dārgs un komunikācija nebija pienācīga ar tiem, kuri tur nonāca – nebija sociālo tīklu, kuros ielikt bildes, kā viņi Brazīlijā sauļojas.
Tātad – vai izceļošana ir šodienas problēma? Es saku – vēsturiski nē. Kopš latvieši nav dzimtzemnieki, viņi ir izceļojuši, ja ir tāda vēlme, vajadzība un ja viņi redzēja, ka ārā dzīvot ir labāk.

Kas radīja nabaga tēlu?
Lai ilustrētu to, ka Latvija ir veiksmes stāsts, es izmantošu tikai dažus piemērus. Pirmais – vēsture kā instruments, ar ko kārtot un sakārtot cilvēku galvas. Otrais – mums ir fantastiska valsts iekārta – tiesiska, demokrātiska valsts, bet valsts ir mašīna, ar kuru ir jāmāk braukt. Jūs arī ar “BMW” un rolsroisu varat nonākt avārijā. Trešais – dzimumu līdztiesības jautājumos mēs esam pionieri un no mums var pamācīties pārējā Eiropa.
Es nestāstīšu par to, ka cilvēku dzīves līmenis tagad caurmērā ir labāks nekā iepriekš, vienkārši mūsu prasības un cerības, ko gribam saņemt dzīvē, ir būtiski augušas. Iesaku aiziet noskatīties “Billi” par Ulmaņlaikiem labajiem un “Paradīzi ’89” par Padomju Savienības ziedu vai norieta laiku.
Ikviena valsts lepojas ar savu vēsturi, jo tā parāda tautas gara spēku. Bieži ir jūtams stereotips – vecās valstis, tautas ar garu vēsturi ir vērtīgākas nekā jaunās – gluži kā vīns vai konjaks. Piemēram, lietuvieši jūtas ievērojami vērtīgāki par latviešiem un igauņiem, jo viņiem viduslaiku beigās – jauno laiku sākumā – bijusi dižena valsts no Melnās jūras līdz Baltijas jūrai. Arī Latvijai ir vēstures lappuse, ar ko lepoties. Ir darīti diži darbi, taču mūsu vēsturē dominē minorie toņi. Sērdieņu dainas “maza biju neredzēju, kā nomira tēvs, māmiņa”. Kurš aizsāka nabaga latviešu tautas tēla veidošanu mūsu kultūrtelpā un apziņā? Pētot šo jautājumu, uzdūros Garlībam Merķelim, kurš darbā “Latvieši” mūs attēlojis kā nodzērušos deģenerātus, vienlaikus minot, ka latvieši jau nav vainīgi, ka tādi ir. Citēšu Merķeli: “Dievs, piedod viņiem, tie nezina, ko dara. Vācu muižnieki, lūk, neparūpējās par latviešu zemniekiem, un tāpēc viņi tādi nabadziņi ir iznākuši. Es vēlreiz ieskatos latvieša tēlā, ko esmu šeit devis, man jāatzīst, ka tas nav nekāds jaukais. Neattīstīti, notrulinājušies, lielumlielais vairums maldās pa dzīvi un nezina augstāku laimi kā veselu muguru pieēsties pelavu maizes, nezina citu drosmi kā pacelt acis uz lielkungu, nezina citu gudrību kā neatļaut sevi pieķert zādzībā. Lopiski piedzerties tikai svētdienās vien viņiem ir tikums. Netikt pērtiem viņiem ir gods.”
Šo tēlu līdz ar verdzības gadiem, kas Merķeļa darbā parādās, tālāk attīsta jaunlatvieši. Viņi ved latviešus saulītē un nīst visu vācisko. Viņi paļaujas uz krieviem un krievisko kā glābēju. Tikai mūsdienās vēsturnieki, balstoties jaunos pētījumos atklātos faktos, sāk apstrīdēt to, ka latviešu tauta ir vergu tauta. Ka nav bijuši nekādi 700 verdzības gadi, ka tā verdzība nav bijusi verdzība, tas ir bijis kaut kas cits. Ka latvieši ar taisnu muguru, vismaz daļa no mums, ir izgājuši šos gadsimtus. Reizē ar to sāk pārskatīt latviešu kā vergu tautas vēsturi.
Minorie uzsvari vēsturē un sevis kā tautas apziņā ir ļoti bīstami tautas pastāvēšanā. Tie var likt pārdomāt par to, vai es gribu piederēt pie tādas deģenerātu sērdieņu tautas vai tomēr meklēt sev citu tautu, kas ir pierādījusi savu spēku, pragmatismu, un pazust tajā. Mēs neesam sērdieņu tauta! Mums ir stalta meita kā liepa, mums ir dižens tēva dēls kā ozols. Latvijas vēsture ir veiksmes stāsts, ko ir jāmāk pastāstīt. Tas ir jādara mums pašiem, jo neviens cits nav ieinteresēts celt mūsu pašapziņu. Uzstādījumi šādai vēsturei ir iekļauti Satversmes ievadā.

Nenovērtējam demokrātiju
Kāpēc tieši šodienas cilvēki ar labu vārdu piemin latviešu kopienā Ulmaņlaikus un postpadomju kopienā Staļina laikus? Tāpēc, ka abi šie režīmi, kas ierobežoja personas brīvību, neļāva neko savā laikā izteikt sliktu par valsti, vienlaikus izmantoja propagandu, lai stāstītu labu par to un lai veidotu pozitīvu vadoņa kultu. Cilvēkiem nemitīgi tika atgādināts, cik labi viņi dzīvo. Piemēram, Padomju Savienībā šos melus atgādināja tikmēr, kamēr cilvēki nevis vienkārši noticēja, ka viņi dzīvo vislaimīgākajā valstī pasaulē, bet noticēja tai kā reliģiskai mantrai, ko neapgāž tas, ka viņi piedzīvo netaisnību, ka viņiem veikalā nepietiek pārtikas, viņi tic, ka dzīvo vislaimīgākajā valstī. Proti, labie Ulmaņlaiki un padomju laiki joprojām dzīvo kolektīvajā zemapziņā. Latvijas vēsture ir gandrīz kā bībeliska plaisa klintī. Mēs esam izredzēta tauta, jo divas reizes ir sabrukušas impērijas un divas reizes Latvijai ir bijis nepieciešams no sākuma izveidot savu valsti, pēc tam atjaunot to.
Cik daudzi no mums zina, ka Pirmā pasaules kara izskaņā iespējamas bija trejas Latvijas: Pētera Stučkas sociālistiskā padomju republika, Andrieva Niedras Livonija, kas ir Latvijas teritorija kopā ar Igauniju, un Tautas padomes liberāli demokrātiskā Latvija? Mēs varam būt lepni, jo mums nebija lielas politiskās pieredzes, ne citu skaidru orientieru, tauta izvēlējās un liktenis un Dievs atbalstīja liberāli demokrātiskas parlamentāras Latvijas izveidošanu. Ja mēs lepojamies ar Latviju, tad vispirms ir jālepojas ar cilvēkiem, kuri to cēla un turpina celt.
Vispirms, runājot par Latvijas valsts celšanu, ir jāmin Latvijas Tautas padome, kas bija pagaidu likumdevējiestāde, kura savu darbu sāka 1918. gada 17. novembrī un darbojās līdz 1920. gada 1. maijam. Mūsu valsts gan Tautas padomes laikā, gan Satversmes sapulces veidota, tiek izveidota kā demokrātiska un tiesiska valsts. Mēs šobrīd nespējam novērtēt, ka demokrātija nozīmē: ikvienam no mums ir līdzteikšana – mēs esam valsts. Tiesiska – tas nozīmē – ikviens no mums var paļauties, ka ir instrumenti, lai aizstāvētu savas tiesības tiesas priekšā.

Sasniegumi dzimumu līdztiesībā
Dzimumu līdztiesība ir zīmols, ar kuru varam būt pirmrindniekos Eiropā. Jau dibinot Latviju, juridiski tika ielikti pamati dzimumu politiskajai līdztiesībai, piešķirot vienlīdzīgas tiesības piedalīties vēlēšanās abiem dzimumiem. Šobrīd ir grūti saprast, ko šīs vienlīdzīgās vēlēšanu tiesības nozīmē. Tāpēc ka šobrīd mēs pat attāli neatceramies, ka Krievijas impērijā sieviete bija ierobežota rīcībspējā, viņai nebija politiskās pilntiesības, viņa bija ierobežota civilspējā, nedrīkstēja slēgt darījumus bez vīra atļaujas, viņa nevarēja stāties darbā bez vīra atļaujas. Viņa nevarēja runāt tiesas priekšā – vīrs pārstāvēja sievu. Ja sievai bija manta, laulības laikā šo mantu pārvaldīja vīrs. Laulības šķiršana tikpat kā nebija iespējama. Mēs esam aizmirsuši, no mūsu atmiņas ir izplēnējis, kā tas ir, kad nav dzimumu līdztiesības un vīrieši lemj par visu, kas notiek, pat bērni ir pakļauti tēva varai. Vēl Ulmaņlaika Latvijā, kad cilvēki atbrauca uz lauku sētu, bērnus istabā nelaida. Tie palika blakusistabā un pa durvju šķirbu drīkstēja skatīties uz ciemiņiem, bērni muti atvērt nedrīkstēja tad, kad pieaugušie runāja. Te jūs redzat sieviešu tiesības, bērnu tiesības. Šobrīd tas varbūt tikai kādās vecās grāmatās ir izlasāms.
Nekas nenotiek pats no sevis. Aiz katra notikuma stāv cilvēki. Arī dzimumu līdztiesīgums neiekrita mums klēpī. To izcīnīja latviešu sievietes un vīrieši, kuriem cilvēks bija vērtība, bet vienlīdzība un līdztiesība bija dabiska prasība. Satversmes sapulcē, tikko sievietes ieguva vēlēšanu tiesības, tajā uzreiz ievēlētāja sešas sievietes.
Ja izceļam dzimumu kā pazīmi, tad mēs atkāpjamies no dzimumu vienlīdzības un līdztiesības.

Lieli savā mazumā
Kāpēc es saku, ka mēs esam lieli savā mazumā? Tāpēc, ka izdarīti lieli, diži darbi. Mēs redzam, kā ir sakārtota vide, kā no deviņdesmitajiem gadiem ir cēlies mūsu dzīves līmenis, mums ir spilgtas personības kultūrā, zinātnē, mākslā. Mēs esam krietni cilvēki. Mēs nepametam savus vecākus, bet viņus aprūpējam, mums ir draudzīgas saites, mēs esam lojāli viens otram. Mēs esam mazi savā lielumā, bet nenovērtējam visu to, kas mums ir. Mēs peramies, piedodiet, par sūdiem un uztraucamies par niekiem un bieži vien aiz tiem neredzam lielas lietas un vērtības.
Vēl mēs esam mazi tāpēc, ka gaidām ārējus spēkus, kas nāks un sakārtos. Jaunlatvieši teica, ka krievi paglābs no vāciešiem, tagad sakām, ka Eiropas Savienība mūs finansēs. Vai tas ir kaut kas jauns? Nē, mēs esam turpat: 1915. gadā iecerēts, 1923. gadā uzrakstīts kā luga, 1940. gadā – stāsts jaunatnei “Sūnu ciema zēni”. Tur visi bija nelaimīgi – gan bagātie, gan nabagie. Kāpēc? Tāpēc ka netika ar savu dzīvi galā, viņiem vajadzēja kādu, kas nāks un radīs brīnumu.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Latvijas valsts ideja – kāpēc mums būt lepniem?

Kategorijas