Stiprinās piederību vērtībām

2018. gada 15. novembris 07:00

254

No vasaras beigām, kad iepriekšējā vadītāja Inese Bērziņa devās pensijā, Aizputes novada Kazdangas bibliotēkā sākusi saimniekot Zinta Miezīte. Viņa Kazdangu par savām mājām sauc 32 gadus, taču šī ir viņas pirmā darbavieta savā dzīvesvietā.

Sauc par mājām
“Kazdangā dzīvoju sen, kopš 18 gadu vecuma, taču strādāt sāku pavisam nesen,” salīdzina jaunā bibliotēkas vadītāja. Pirms 32 gadiem Z. Miezīte atbraukusi uz Kazdangu ciemos pie savas kursabiedrenes, ar kuru kopā mācījusies par grāmatvedi. “Ierados, un man piedāvāja darbu kolhozā. Tā arī paliku. Bet dzīves laikā ir tik daudz kas darīts. Visus šos gadus esmu uz darbu braukājusi, arī uz Kuldīgu, ir bijusi pašiem sava saimniecība. Pēdējā darbavieta bija Cīravā,” stāsta Z. Miezīte. “Grāmatas ir lasītas ļoti daudz, īpaši jaunībā. Kad bērni auga un bija saimniecība, lasīju mazāk, bet tagad atkal arvien vairāk gribu lasīt. Grāmatas un lasīšana man vienmēr bijusi ļoti mīļa un tuva. Tāpēc tur, kur tagad esmu, vienmēr esmu vēlējusies būt. Radās piedāvājums, pieteicos vakancei un tagad strādāju savā dzīvesvietā, tuvu mājām.”
Kad strādājusi citviet, tumsā izbraukusi no Kazdangas un tumsā pārradusies – nav zinājusi neko, kas notiek uz vietas. Tagad priecājas, ka “esmu savā pagastā un visur varu piedalīties, baudīt ikdienu”. “Kad kādreiz braucu uz Valdemārpils pusi, no kurienes nāku, teicu – braucu mājās. Tagad ar lepnumu saku, ka Kazdanga ir manas mājas. Visiem saku, cik esmu laimīga. Kad man prasa, kā dzīvojat, saku – ļoti labi!” Kad ciemos atbrauc radi, viņa vedot un rādot Kazdangu. “Tā ir ļoti sakopta, skaista. Cilvēki brauc uz šejieni un pie reizes ienāk arī bibliotēkā.”
Z. Miezīte secinājusi, ka Kazdangā dzīvojošie ir ļoti čakli, strādīgi. Ja nav darba tepat uz vietas, braucot strādāt citviet. Viņasprāt, Kazdanga tādā ziņā ir ļoti izdevīgā vietā – pa vidu. Brauc, uz kuru pusi gribi – Saldus, Kuldīga, Aizpute. “Turklāt Kazdangai ir viss un te viss notiek. Bērni dzimst, bērnudārzs – pilns, skola pašiem.”

Iepazīst lasītājus
“Esmu tāda, ka viena pati nespētu sēdēt kaut kur un šūpināt kājas. Man vajag kopā darbošanos,” par sevi stāsta kazdandzniece. Tādēļ no mājām izvilkusi krustvārdu mīklu minētājus – lai viņi risinātu nevis vienatnē, bet kopā vienā interešu pulciņā. “Daudzi kazdandznieki, cilvēki gados, aizraujas ar mīklu minēšanu. Pēc pirmajām reizēm saprotu, lai pēc iespējas visi interesenti varētu paspēt atnākt uz kopīgo mīklu minēšanu, sanākšanas rīkosim dienas otrajā pusē,” teic bibliotekāre, apgalvodama, ka pašai bibliotēkā nekad nav garlaicīgi. “No rīta ienāk seniori pēc grāmatām, pēcpusdienās nāk skolēni, bet vakaros un sestdienās – strādājošie un skolēni, kuri mācās citur, augstskolu studenti.” Z. Miezītei šķiet svarīgi, ka bibliotēka ir pieejama sestdienās, jo strādājošie bieži darbdienā fiziski nepaspējot samainīt grāmatas. “Atceros pati no savas pieredzes.”
It kā šo gadu gaitā cilvēkus ir iepazinusi, bet esot reizes, kad vārdu zini, bet uzvārdu ne. “Pamazām iepazīstu visus no jauna. Tagad man jāsaprot, kurš kādu literatūru lasa, kādas kuram vēlmes, kam man jāpievērš uzmanība.” Kad sākusi strādāt, secinājusi, ka ir iedzīvotāji, kuri teju visu bibliotēku jau ir izlasījuši. “Lieku pie ziņojuma dēļa lapiņas par jaunu grāmatu piedāvājumu, atnāk aktīvākie lasītāji, un vienā mirklī jaunās grāmatas pazūd,” paradumus raksturo Z. Miezīte. Ļoti iecienīta esot latviešu literatūra, īpaši lasītājiem patīkot ar Latvijas vēsturi saistītā. Kungiem tīkot detektīvromāni, jauniešiem bieži te atrodas noderīgais mācībām. “Bērni nāk arī šeit, lai gan skolā ir bibliotēka. Lasa ne tikai obligāto literatūru, viņu repertuārā ir fantastika, piedzīvojumi. Bērnu grāmatas ir ļoti sirsnīgas, mazie iecienījuši dzejoļu grāmatas. Jaunatnei patīk pasaulē populārās grāmatas un autori,” stāsta bibliotekāre.
Kā tiek izvēlētas grāmatas, ko piedāvāt? Visbiežāk – pēc lasītāju pieprasījuma. “Cilvēki ieiet grāmatnīcā un paskatās, kādas grāmatas ir izdotas. Atnāk uz bibliotēku un uzreiz jautā – vai tāda būs? Saku – jā, būs!” Jaunākā populārā literatūra visu laiku esot apritē. “Piemēram, grāmata par Mārtiņu Freimani bibliotēkā ir apmēram piecas minūtes un tūlīt jau ir pie cita lasītāja,” stāsta bibliotekāre un uzteic: “Kazdandznieki ir čakli uz lasīšanu – lasa ļoti ātri, ir zinoši, erudīti. Cilvēki stāsta, ka labprāt dāvanā saņem grāmatnīcas dāvanu karti, lai iegādātos kādu grāmatu.”

Veicinās izpratni
Dzīvojot Kazdangā, Z. Miezīte ievērojusi, ka ģimenes ir ļoti aktīvas, labprāt piedalās pasākumos visi kopā. Radusies doma par konkursu, kurā jaunieši izstrādātu savu ģimeņu ģerboņus. “Tādā veidā bērni ir spiesti vecākiem un vecvecākiem visu izprasīt par saviem senčiem, tradīcijām, radurakstiem un citu informāciju. Atradu informāciju, ka ģerboņus pēc tam var oficiāli reģistrēt – tas nemaksā daudz. Bet tas nozīmē, ka ģerbonis no tā brīža tiek uzskatīts par pārmantojamu simbolu no paaudzes paaudzē – ģimene zem viena karoga,” norāda bibliotekāre. Konkursa darbus var apskatīt Kazdangas bibliotēkā līdz mēneša beigām. Iesūtītie darbi parāda, ka bērni tiešām iedziļinājušies savas ģimenes izcelsmē. “Man liekas svarīgi bērniem iemācīt mīlēt un cienīt savu ģimeni, zināt ģimenes vēsturi. Zināt, ar ko nodarbojas vectētiņš, vecāmamma, kur viņi dzīvoja. Ko paveikuši viņi, viņu radinieki, ar ko nodarbojas pašlaik mamma un tētis. Ko es kopā ar viņiem varu darīt. Manuprāt, mēs savā ikdienas steigā un informācijas pārbagātībā bieži aizmirstam, ka ģimenes kopā būšana ir lielākā vērtība. Tas veido ģimenes vienotību – būt kopā, darīt kopā. Apzināties to, ka ģimene ir kas īpašs un nenovērtējams. Ģimene ir tā, kura tevi vienmēr atbalstīs, uzklausīs, tā ir kopības, piederības sajūta. Katrs cilvēks, ģimene veido Latviju. Stipras ģimenes ir kā kārtīgai mājai pamati, kurai jāstāv gadsimtiem ilgi,” uzsver konkursa rīkotāja.
Ģimenes kopā būšana, viņasprāt, dara bērnus laimīgus, un ģimenes savstarpējās attiecības esot ļoti redzamas – “bērns tās nes uz āru sadzīvē, sabiedrībā”.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Stiprinās piederību vērtībām

Kategorijas