Labas amatniecības paraugdarbi

2018. gada 22. novembris 07:00

2751

Liepājā, mākslas salonā “Ludviķis”, līdz gada beigām būs skatāma keramiķes, mākslinieces, pedagoģes Daces Grīnbergas radīto šķīvju izstāde “Mans zilais siers”. Darbi ar tik mākslinieciskām faktūrām un rakstiem, kādi, kā teic pati autore, raksturīgi tikai viņai, asociējas ar smalkām un augstvērtīgām mežģīnēm. Mākslinieces kursabiedrene Inese Brants uzsver – D. Grīnbergas darbi ir ļoti laba amatniecība.

Simtam pieliek vienu
D. Grīnberga ar saviem darbiem vienmēr spēj pārsteigt, un šī reize nav izņēmums. Katrs viņas radītais darbs ir ar savu raksturu un pievilcību un cits par citu skaistāks. Izstādes apmeklētāji spriež, ka tik smalkiem darbiem jāatrodas īstu mākslas gardēžu īpašumā, jo tie ir dizaina priekšmeti, ar ko izcelt telpu, parādīt savu labo gaumi. Ekskluzīvi – tā būtu visprecīzākā īpašība mākslinieces darbiem.
Izstādē ir skatāmi simts plus viens D. Grīnbergas lolojums. “Tā ir mana dāvana Latvijai, taču bija apnicis, ka visur ir tas simtnieks. Tādēļ, lai būtu interesantāk, pieliku to vienu klāt. Un tas ir šis – vienīgais mazais, miniatūrais šķīvītis,” skaidro māksliniece, kura mazajam eksponātam demonstrē vienu no pielietojumiem – uztaisīt no tā nelielu piespraudi jeb brošu. “Mazais šķīvītis ir vienīgais, pārējie ir lieli. Bieži no veidošanas masas paliek pāri mazs gabaliņš. Lai nesakalstu, uzmeistaroju šķīvi.”
Lielie šķīvji radīti dažādās formās, krāsās, rakstos, faktūrās, vienlaikus tos vieno mākslinieces pašas piekoptā tehnika – šķīvju noformējumu viņa veidojusi, bakstot ar kociņu veidošanas materiālu. “Turklāt es nebakstīju vienreiz vien, tas bija jādara vairākkārt, tad jādedzina un atkal jāapstrādā, lai raksts būtu efektīgāks,” uzsver keramiķe.
Izstādē redzamajiem darbiem nav nosaukumu, autore teic – šķīvis paliek šķīvis. Izstādei vajadzējis virsrakstu, un tad ienākusi prātā ideja par zilo sieru. “Man ļoti garšo zilais siers. Ir bijuši laiki, kad mums nebija rocības, lai tādu atļautos. Un zilais siers ir ekskluzīva prece, mani šķīvji arī tādi ir.”
D. Grīnberga 40 gadus nostrādājusi skolā, bet pirms diviem gadiem devusies pelnītā atpūtā. “Kad strādāju skolā, teicu, ka keramika ir mans hobijs. Tagad, kad esmu pensijā, varu darīt, ko gribu. Pensijā, jūs jau zināt, cik daudz valsts maksā, maizei sanāk, bet gribas arī to sieru. Tādēļ ar saviem darbiem pelnu savam zilajam sieram gan tiešā, gan pārnestā nozīmē – lai iznāktu kaut kas vairāk,” izstādes filozofisko domu paskaidro autore.

Vairākas jubilejas reizē
Māksliniecei šī ir jubilejas izstāde – viņai šogad palika 65 gadi. Uz 60 gadiem izstāde dažādu apstākļu dēļ nav iznākusi, tālab tikusi mudināta, ka vajag uz 65 gadiem. “Man ļoti nepatīk 65. 60 ir skaists cipars, un 66 – vēl labāks. Pagājušo gadu mana kursabiedrene, kura strādā Jelgavas muzejā, pamudināja izveidot retrospektīvu izstādi, šogad izstādi noorganizēju šeit, mākslas salonā “Ludviķis”, bet nākamgad rīkošu muzejā,” plānus klāsta keramiķe.
“Lai šeit būtu izstāde, iniciatīva nāca no pašas Daces. Oktobrī salonam apritēja divi gadi, līdz šim te notikušas trīs izstādes, šī ir ceturtā,” stāsta salona saimnieks Aivars Kleins. “Kad šeit apmeklēju pirmo izstādi, zināju, ka gribēšu te izlikt apskatei savus darbus,” izstādes atklāšanā piebilda autore.
Māksliniece atklāj, ka izstādes atklāšanas datums – 15. novembris – ir nozīmīgs ne tikai ar to, ka piedzimusi jauna mākslas izstāde, bet arī ar to, ka viņas dēlam ir dzimšanas diena. “Mans dēls apprecējās 25. augustā – tieši manā dzimšanas dienā. Izdomāju, ka izstādi tad atklāšu viņa dzimšanas datumā,” teic D. Grīnberga. “Un Latvijai dzimšanas dienu tagad svinam.”

Strādā ar akmensmasu
“Es katru dienu kaut ko uztaisu. Ja tā nenotiek, tad tas nozīmē, ka neko neesmu darījusi,” smaidot saka keramiķe un piebilst: “Kā nu kuru dienu sanāk. Katrs darbs ir tehniski labi jāapstrādā, un tas paņem laiku.”
Viņas radītie mākslas darbi ātri vien atrodot savus saimniekus – labas mākslas novērtētājus. Tas nozīmē, ka katrā izstādē lielākoties būs pavisam jauni viņas roku un mākslinieciskās izteiksmes lolojumi. Šajā izstādē aplūkojami darbi, kas tapuši pēdējā gada laikā. “Nākamajās izstādēs, lai arī visus darbus nepārdošu, būs atkal pavisam citi šķīvji.”
Izstādē skatāmie darbi nav tapuši no māla, bet radīti no akmensmasas. “No māla nevar dabūt tādu efektu – vieglu un gaisīgu. Taču darbā ar akmensmasu var darboties tieši tāpat kā ar mālu – tā pakļaujas virpošanai, veidošanai un visiem citiem procesiem. Tikai tai ir augstākas dedzināšanas temperatūras – no 1105 līdz pat 1300 grādiem,” stāsta keramiķe. Akmensmasu un tās veidošanu viņa sākusi apgūt 2005. gadā, pirms tam strādājusi tikai ar mālu. Pievērsties jaunai tehnikai ļāvusi materiālu lielāka un ērtāka pieejamība pēc tolaik tikko atvērtajām robežām uz ārvalstīm.
Masu var nopirkt četros toņos – melnu, sarkanu, baltu, pelēku. Darbos redzamās citas krāsas – dzeltenā, zeltītā, zilā un citas – ir radušās no apstrādes glazūras.
Par to, vai keramiķiem un līdzīgu roku darbu veicējiem būs pēcteči un sekotāji, māksliniece teic, ka tā vienmēr bijusi sāpīga tēma. “Skolā ļoti maz mācās. Taču keramiķi, kas šajā laukā darbojas, nevar un nedrīkst stāvēt uz vietas – viņiem ir jāiet līdzi laikam un uz priekšu. Tad nebūs problēmu ar keramikas pieprasījumu. Tādēļ ir jāmeklē jauni motīvi, jaunas pieejas, jauni izpildījumi – tad keramika un mākslinieki vienmēr būs topā!”

+ 18

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Labas amatniecības paraugdarbi

Kategorijas