No olām un ogām līdz tūrismam

2018. gada 22. novembris 07:00

270

Jau vairākus gadus Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs (LLKC) rīko jauniešu apmācības ar moto “Laukiem būt!”, lai veicinātu nepieciešamu, unikālu un oriģinālu produktu ražošanu un pakalpojumu piedāvāšanu ārpus pilsētas. Šogad apmācības LLKC Liepājas birojā pabeidza 13 jaunieši, viņu pārstāvētās jomas ir ļoti dažādas, informē centra vadītājs Aleksejs Kačanovs. Lai jaunieši iegūtu sertifikātu par apmācību pabeigšanu, viņiem savas izlolotās biznesa idejas bija jāprezentē žūrijai, dodot ieskatu pārstāvētajā jomā, pašu ieguldījumos un nepieciešamajā atbalstā no malas. Turklāt prezentēšanā jāizmanto ne tik daudz moderno tehnoloģiju sniegtās iespējas, kā uzskates materiāli un dzīvīgs stāstījums.

Medus nebijušos produktos
Iepriekšējā sezonā, mācībām noslēdzoties, uzņēmējdarbības jomas eksperti medus produktu ražošanu nosauca kā vienu no jomām, kur dalībnieku ir daudz, bet izdomāt ko jaunu un inovatīvu ir ļoti grūti vai tas prasa īpašu mārketinga pieeju.
Šajās apmācībās neredzētus biškopības produktus piedāvāja divas kursantes. Līgai Saulei jau ir iestrādes uzņēmējdarbībā. Ar ģimeni pārcēlusies no Liepājas uz Grobiņas novada Medzes pagastu, kur iegādājušies īpašumu un sākuši nodarboties ar bišsaimniecību. “Atjaunojam vecu māju, kurā 20 gadus nebija neviens dzīvojis un ko darījis. Kaimiņi bija pārsteigti, uzzinot, ka tajā vietā ir māja,” stāsta L. Saule. Ģimenē sadalīts, ka Līgas vīrs darbojas ar bitēm un biznesu, bet viņa pati domā, kur likt medu. Izdomājusi, ka varētu gatavot medus konfektes – tādu neesot nevienam citam. Ar paziņu un draugu palīdzību radījuši ērtu risinājumu medus uzglabāšanai tā, lai karote nepaliktu lipīga. Proti, medus iepildīts nelielās plastmasas paciņās ar korķīti – tā, lai varētu īsā laikā izlietot. “Kad vajag medu, tad paspiež,” skaidro biškope. Radījusi arī medus skrubjus, ko klients var sagatavot pats, un lūpu balzamu. “Strādājam pie dizaina un iepakojuma noformējuma, lai mēs atšķirtos,” piebilst L. Saule.
Lielāku ražošanu ģimene sākšot pavasarī. “Mums ir arī mācību drava, kur parādām visu medus ieguves procesu – mums ir pat lieli un mazi dravnieka spectērpi, ko līdzfinansēja Grobiņas novada dome,” piebilst uzņēmēja. Plāns ir ne tikai iekarot vietējo tirgu, bet arī konkurēt starptautiski.
Savukārt Maija Kuduma tik ļoti aizrāvusies ar biškopības produktu pielietošanu, ka izlēmusi radīt savu zīmolu “Api”, uzsvaru liekot uz bišu radītās enerģijas izmantošanu. “Pamatprodukts būs ziedputekšņu-medus pasta,” stāsta sieviete. “Esmu novērojusi, ka cilvēkiem ziedputekšņi negaršo. Prātojām, kā tos kā vērtīgu produktu pilnvērtīgi izmantot.” Uzņēmējdarbību balstīšot uz aktuālākajiem pastāvošajiem paradumiem vai to maiņu sabiedrībā. “Būs tikai stikla iepakojums, jo paši esam “zerowaste” piekritēji un balstāmies uz tendenci, ka pieaug pieprasījums pēc dabiskiem produktiem. Piemēram, varētu būt eksports uz Zviedriju, Dāniju, Norvēģiju – tur iedzīvotājiem par kvalitatīvu dabisku produktu cena nav būtiska,” stāsta uzņēmēja. “Arī Eiropas Savienība biškopībai paredzējusi lielu atbalstu nākotnē, jo tā ir apdraudēta nozare.”

Olām un gaļai paredz noietu
Lauras Sakalauskas iecere ir plašāk nodarboties ar putnkopību, iegādājoties dažādu šķirņu vistas, kas dēj dažāda izskata un krāsu olas. “Vistas turēšu brīvos apstākļos. Tā kā dzīvoju Miera ielā, tad savu uzņēmumu saukšu “Miera vistas”,” bilst L. Sakalauska. Izlēmusi, ka šī joma varētu būt īstā, jo dzīvesvietā Vaiņodē vistu turētāji un lauku olu pārdevēji esot, taču tiem neesot atļaujas. L. Sakalauska stāsta, ka ar šo uzņēmējdarbību vēlas nodarboties, lai ģimenei un apkārtējiem varētu piedāvāt ekoloģiskās lauku olas un varētu vairāk laika pavadīt kopā ar bērniem. “Olām, ko dējuši mājputni, kas auguši nepiespiestos apstākļos, ir manāma atšķirība no olām, kas iegūtas citādos apstākļos,” priekšrocības uzsver sieviete. Kā blakusbizness varētu būt ekskursijas pa saimniecību. “Tādēļ ir doma iegādāties kādus eksotiskākus putnus. Mans sapnis ir pilnībā melnās vistas un gaiļi. Čaumala olām ir pilnībā melna.” Vistu bariņš iesākumā paredzēts neliels, ganāmpulku palielinot pakāpeniski no pašu olām. Palielinot apjomu, olas varētu piedāvāt vietējiem mājražotājiem.
Ar putnkopību kā papildu peļņas avotu pamatdarbam grib nodarboties arī Mārtiņš Karlovičs. Ģimenei ir lauku īpašums Cīravas pagastā – tā varētu būt piemērota vieta zosu turēšanai un audzēšanai. “Arī bērnus laukos būtu vieglāk audzināt, pilsēta viņiem par šauru,” smaidot saka jaunais vīrietis. Iecere saistās ar zosu gaļas ieguvi, piedāvājot to restorāniem. Gaļas atlikumus un blakusproduktus realizētu suņu barības ražotājiem, olas – putnu bara atjaunošanai vai konditorejas izstrādājumu ražotājiem. “Ražošanas izmaksas ir salīdzinoši zemas, putni var augt brīvā vaļā. Vienīgi nepieciešams žogs, lai nenāktu meža dzīvnieki. Nākotnē varētu turēt līdz 5000 putniem, vidējā cena par vienu liemeni ir 40 eiro,” klāsta M. Karlovičs. Otra viņa ideja ir salmu māju būvniecība – no siena un salmu ķīpām. No diviem hektāriem labības salmu sanāktu viens namiņš. Pagaidām šī nozare Latvijā balstās uz entuziastu aktivitātēm un nav kļuvusi populāra, jāveic vēl pētījumi un novērojumi.

Konkurētspējīgas preces
Zane Šenkevica sevi saskata krūmmelleņu audzēšanas jomā. “Perspektīva nozare, jo ir noiets gan Latvijā, gan ārvalstīs,” viņa piebilst. Vērtē, ka vajadzēs gana lielus ieguldījumus, prasot naudu no finansējuma avotiem. Pati varot atvēlēt ap pieciem tūkstošiem eiro. “Svarīgi ir izdzīvot pirmos pāris gadus. Ceturtajā gadā no krūma var ievākt puskilogramu ogu,” stāsta Z. Šenkevica. Viņa rēķina, ka būtu nepieciešami 6000 stādu. Divgadīgs stāds maksājot no diviem eiro, trīsgadīgs – ap trim. Sezonas laikā, kad stādi būs iedzīvojušies, ogu ražu var prognozēt ap deviņām tonnām no hektāra sezonā – ap septiņiem kilogramiem no krūma. “Neplānoju iet uz lielveikaliem, bet piedāvāt vietējam patērētājam,” uzsver Z. Šenkevica, kura uzskata, ka ar ievestajām ogām spēs konkurēt.
Savukārt Jana Jankauska, kura strādājusi par grāmatvedi ražošanas uzņēmumā un pirms pāris gadiem ar ģimeni sākusi dzīvot laukos Kazdangā, kā veiksmīgu nišas lauksaimniecības produktu uzskata ķiplokus. Tie ir izturīgi pārtikas augi, un audzētājiem viegli pielāgoties augšanas apstākļiem, lai nākamajā rudenī ievāktu ražu. “Piemēram, kad pagājušo gadu bija liels mitrums, ķiplokus nestādīja rudenī, bet pavasarī,” saka audzētāja. Ķiploki ir produkts, ko var izmantot svaigus pārtikā un tautas medicīnā, tādējādi pēc tiem ir gana liels pieprasījums. Tos var izmantot arī pārstrādātā veidā kā uztura bagātinātājus. “Uztura bagātinātāji ir mana nākotnes vīzija,” pauž J. Jankauska. Uzņēmēja teic, ka ķiplokiem un to produktiem arvien pieaug uzticamība. “Piemēram, melnais ķiploks, kam ir palielināta uzturvērtība, to izmanto kulinārijā, gatavo eļļu, ko pielīdzina trifeļu eļļai.” Kā lielu priekšrocību uzņēmējdarbībai viņa uzskata konkurentu atsaucību, un Latvijā kopumā lielākie audzētāji esot ap Jelgavu, Vidzemē un Latgalē. Pēc šķirņu izpētes J. Jankauska atzīst, ka labākās ir tās, kurām ir lielas un daudz daivu, un iecerējusi nākamgad iestādīt 45 kilogramus ķiploku.

Apvienos sapni un profesiju
Pāvilostas novada Vērgales pagasts ir populārs ar uzņēmumiem un saimniecībām, kas ražo izcilus konditorejas izstrādājumus. Kristīne Einase strādā par konditori uzņēmumā, līdz izlēmusi – varētu taču arī pati sāk savu biznesu. “Ģimene jau ir pārlutināta, cepu kaimiņiem pēc pieprasījuma, bet jāpalutina citi arī,” saka K. Einase, kura uz prezentāciju atnesusi trīs pašceptas kūkas – vārītā krēma, bezē un “Cielaviņu”. “Principā šīs kūkas ir ejošākās veikalos, ko pieprasa gardēži,” uzsver K. Einase.
Kūkas Kristīne cep no izejvielām, kas iegūtas pašu saimniecībā. “Ceru, ka izdosies atvērt pašai savu ceļmalas veikalu,” pauž konditore. Žūrijas pārstāvis, Liepājas Biznesa inkubatora vadītājs Gints Reķēns, uzzinot, ka K. Einase savulaik vēlējusies kļūt par tērpu dizaineri, bet, mammas piespiesta, izmācījusies par konditori, uzsvēra: “Tagad jūs varat būt par kūku dizaineri. Tā būtu jūsu niša. Tikai jāpiestrādā pie jūsu kā kūku cepējas atpazīstamības.”

Idejas sētu uzlabošanā
“Tādam zālienam nav jāizskatās,” rādot divas fotogrāfijas, kurās novembrī redzams koši zaļš piemājas mauriņš un pelēcīgi brūns, bet pļauts zālājs, par savu ieceri sāk stāstīt Jānis Lagzdiņš no Durbes novada. Stāsta, ka pieprasījums un darbi iet no rokas. “Biju pie cilvēka, kur taisīju zālienu, atnāca viens kaimiņš, tad vēl kāds bija padzirdējis, un tā sanāca, ka darbs mēnesi uz priekšu,” pieredzē dalās J. Lagzdiņš, secinot, ka cilvēki arvien vairāk vēlas sakopt savu māju apkārtni. Piedāvāšot gan paklāju zālienu – jau gatavu, izaudzētu zāli, ko uzklāt uz zemes pleķa, gan zāliena sēšanas un kopšanas pakalpojumus.
Savukārt Egita France Vērgales pagastā vēlas savā piemājas saimniecībā atvērt stādaudzētavu “Rīti”. “Viens no pakalpojumiem, ko gribētu piedāvāt, būtu stādu, augošo augu, puķu stādu īre pasākumiem, noformējumiem, dekorācijām,” bilst jaunā sieviete. Žūrijas pārstāvis, “Altum” Kurzemes reģiona nodaļas konsultants Kārlis Jozeps jautā: kāpēc neaudzēt dārzeņu stādus? Viņa atbild, ka netālu tāda audzētava jau esot, bet pati dažādotu pagasta piedāvājumu ar dekoratīvajiem un ziedošajiem augiem.

Potenciāls – vecas dzirnavas
Laura Pelše tic, ka atpūtas un brīvdienu mājiņas, kas atrastos kokos, ir iespēja paplašināt piejūras reģiona pašvaldību tūrisma piedāvājumu. “Tās būtu divas mājas, kur varētu dzīvot ne tikai vasarā, bet arī aukstākajā periodā,” skaidro topošā tūrisma uzņēmēja, kura guvusi pieredzi, strādājot viesu uzņemšanā. Pietrūkstot finansiāla atbalsta, lai ideju īstenotu – iegādātos mājas un tās uzstādītu viņas ģimenei piederošajā īpašumā Nīcas novadā. Vienas 12 kvadrātmetru plašas mājas ar divām guļamistabām un dzīvojamo istabu, kurā apmesties četriem cilvēkiem, izmaksas ir apmēram 18 tūkstoši eiro. “Ar šo uzņēmējdarbības veidu rosināšu cilvēkus daudz vairāk iepazīt mūsu zemi, izjust dabu,” biznesa emocionālo jēgu izstāsta L. Pelše.
Anitas Tambergas stāstījumā jūtams, cik ļoti viņa deg par savu ideju Kuldīgas novada Laidu pagastā 1840. gadā celtās ūdensdzirnavās līdz 2020. gadam iekārtot muzeju, bet 2021. gadā – viesu namu. Īpašums ir ļoti vērtīgs, bet nepieciešami lieli finanšu ieguldījumi. “Lai arī vajag vismaz desmit līdz piecpadsmit tūkstošus gadā ieguldīt, jūtos kā “graustu miljonāre”. Vācam vēsturi, kas kļuvusi par mūsu ģimenes “slimību”. Gribam parādīt mūsu bagātību un krājumu arī citiem,” pamato A. Tamberga.

Bizness ar mērķi – palīdzēt
Durbeniekam Kristapam Strungam pamatīgu dzīves pieredzes un darba bagāžu skaņas un gaismas tehniskā nodrošinājuma jomā iedevis tētis. “Viņam ir plaša pieredze ar dažādu laiku tehniku. Saredzu iespēju būt par palīgu nelielu kultūras pasākumu apskaņošanā un gaismošanā, jo visas apkaimē esošās lielās firmas uz mazu pasākumu tehnisko nodrošinājumu nebrauc. Bieži pasākumu starplaikos vajag arī muzikālo noformējumu. Ar savu pieredzi es un tētis to varētu nodrošināt apkārtnē,” savas priekšrocības biznesā min jaunietis.
Durbes novadā dzīvojošās Lāsmas Petrēvicas ģimenē ļoti tiek mīļoti dzīvnieki, un šo mīlestību viņa vēlas nodot citiem. Saimniecībā ir ap 20 trenētu zirgu, kazas un aitas. Saimniecībā iegriežas dažāda vecuma bērni – te viņi ekskursijā apskata dzīvniekus un atpūšas, tiek rīkotas arī jāšanas sporta sacensības. “Gribu radīt vietu, kur cilvēks var satikties ar dzīvniekiem. Dzīvnieki var palīdzēt vingrošanā, tos izmanto ārstēšanā gan pie fiziska, gan garīga rakstura saslimšanām. Sevi kā treneri nesaredzu, tādēļ iestājos Rīgas Stradiņa universitātē, lai kļūtu par veselības sporta speciālisti,” stāsta L. Petrēvica un norāda: “Parasti nodarbības notiek, kad ir labs laiks, taču vēlētos uzcelt nojumi, lai darbotos zem jumta, ir nepieciešams specifisks nodarbību inventārs.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

No olām un ogām līdz tūrismam

Kategorijas