Vecpils amatieru teātris – skatītāju gaidīts un cienīts

2018. gada 25. novembris 17:39

3368

Vecpils amatieru teātris – skatītāju gaidīts un cienīts

Vecpilī teātra tradīcijas sakņojas jau tālā pagātnē. Te savulaik bijusi pat teātra studija, kurā sagatavoti jaunie aktieri. Arī šobrīd, lai gan vairs ne tik lielā mērā, teātra tradīcijas tiek turētas godā. Nu ar teātra spēlēšanu nodarbojas vietējie iedzīvotāji, attīstot amatierteātra spēlēšanas māku. Kolektīvā ikdienā darbojas septiņi cilvēki, taču, ja nepieciešams, tiek meklēti arī viesmākslinieki. Tā bijis, piemēram, ar lugas “Skroderdienas Silmačos” iestudēšanu.

Lugas sacer pati režisore
“Ar mani kopā esam astoņi,” par amatierteātra sastāvu saka Solvita Aigare. Teātra vadītāja un režisore atklāj, ka ik pa laikam – pēc vajadzības – tiek pieaicināti arī viesaktieri. Teātrim laika gaitā izveidojies savs kodols – aktieri, kuri spēlējuši teātrī no pašiem pirmsākumiem.
Vecpilī amatierteātra darbībā bijuši arī pārrāvumi, tos ietekmējusi gan vietējā, gan valstiskā situācija. “2010. gadā likvidēja skolu, līdz tam man bija dramatiskie pulciņi skolā. Pulciņi tika likvidēti tādēļ, ka tas bija laiks, kad visiem bija jāiegūst augstākā izglītība. Ja vairāk nekā puse aktieru mācās, tad mēs nekādi nespējām saorganizēt mēģinājumus. Toreiz tas mums tā arī izjuka. Kādu brīdi mēs vēl ar ļoti mazu sastāvu spēlējām, bet tad tomēr no 2004./2005. gada darbību pārtraucām,” skaidro S. Aigare. Pēcāk gan, pēc kādas aktrises ierosinājuma, režisore nolēmusi darbību atjaunot: “Skolu likvidēja, man darba bija mazāk. Viena aktrise teica, ka mēs varētu atsākt spēlēt teātri. Savācāmies šis te sastāvs, mums pienāca vēl viena aktrise klāt, un sākām spēlēt. Darbību atkal atjaunojām 2011. gadā.”
Amatierteātra vadītāja atklāj, ka kopš 2011. gada tiek cītīgi strādāts pie lugu iestudēšanas. Reizēm gadā tiek iestudētas pat vairākas izrādes – viena uz Ziemassvētku laiku, otra pavasarī vai Jāņu laikā. “Vienu gadu taisījām “Skroderdienas Silmačos” – tas gan bija ļoti milzīgs pasākums. Ar deju kolektīvu, dziedātājiem, iesaistītiem daudziem aktieriem,” stāsta S. Aigare. Taujāta, vai ikdienā pietiek ar nelielo aktieru skaitu, lai uzvestu arvien jaunas lugas, režisore atbild: “Ir vajadzīga luga, kur visiem ir, ko spēlēt. Tāpēc jau 90 procentus lugu es rakstu pati – tad mēs varam uzrakstīt, kā mums vajag. Tu nevari taisīt amatierteātra izrādes ar diviem aktieriem. Ko tad darīs pārējie visu sezonu? Varbūt es gribētu kādu izrādi ar 11 aktieriem, bet lai sadabūtu šos 11 uz mēģinājumiem... Mēs jau nevaram tik vienkārši sarunāt. Un, ja ir vēl vairāk, to visu saorganizēt... Tas nav tik vienkārši.”
Kā pati režisore sākusi darboties teātra lauciņā? “Tas bija ļoti sen. Cik varēju, tik spēlēju skolā. 1976. gadā es sāku spēlēt universitātes studentu teātrī. Tur nospēlēju 15 gadus un tad atnācu uz Vecpili dzīvot – 1991. gadā. Un tā esmu te līdz šai dienai.”

Jāspēj tvert domu lidojumu
S. Aigare atzīst, ka Vecpils amatierteātra galvenais mērķis ir padarīt dzīvi vieglāku, jautrāku. Tieši tādēļ teātra repertuārā dominē izrādes ar humora devu. Teātra vadītāja pastāsta, ka pirmizrādes tiek aizvadītas Vecpilī un pēcāk ar tām tiek ceļots pa tuvāku un tālāku apkārtni. “Kad mūs aicina, braucam. Izrādi “Ak, tu mīļais Augustiņ!” mēs nospēlējām 14 reizes. Tas priekš amatierteātra izrādēm ir ļoti daudz. Tā bija tiešām ejoša izrāde – mūs daudz kur aicināja,” dalās režisore. Viņa atklāj, ka skatītājiem tuva un pazīstama likusies arī izrāde – politiskais šovs-diskusija “Dzīvosim labāk!”. Luga vēsta par procesiem sabiedrībā un politikā. Cilvēki pēc izrādes noskatīšanās atzinuši: “Nu, tā nu tas arī ir.”
Par lugu tapšanas procesu režisore teic, ka brīžiem domas mēdz atnākt naktī – tad nu ir jāceļas augšā un tās jāpieraksta. “Ar šo lugu man meita palīdzēja. Viņa strādā par sekretāri. Man pārāk ātri domas skrien, lai es paspētu pierakstīt. Tad man tā doma jau ir pazudusi.” Izrādēs vieta tiek atvēlēta arī improvizācijai, bet, lai cik sarežģīta būtu luga vai konkrētā loma, aktieri vienmēr ar to tiek galā, uzteic S. Aigare. “Viņi brīžiem iepleš lielas acis, bet vienmēr tiek līdz galam. Nekad mēs neesam pusratā palikuši. Es ļoti mīlu savus aktierus – viņi ir tiešām burvīgi!” atzīst kolektīva vadītāja.
“Pagājušogad mēs bijām uz vienu festivālu aizbraukuši Gailīšos. Bija ļoti interesanti,” par pieredzes gūšanas iespējām stāsta S. Aigare. Viņasprāt, izbraucieni uz citām vietām un dažādiem festivāliem ir laba, jo “aizbrauc sevi parādīt un uz citiem paskatīties”. Šādi braucieni ļauj izvērtēt arī Vecpils teātra darbošanos. “Žūrija vienmēr apgalvo, ka vajag ņemt labu dramaturģiju, bet, paskatoties, kādus blurstiķus spēlēja tur, es sapratu, ka mūsu blurstiķi nav ne par mata tiesu sliktāki. Otrs, protams, ir – kam mēs tos spēlējam? Protams, ja ir publika, kam taisīt Šekspīru vai Čehovu, tad var arī to darīt. Bet mēs spēlējam to, ko spēlējam. Mūsu skatītājs pasmejas, kaut ko varbūt arī padomā,” par teātra repertuāru saka S. Aigare.

Lai dzīvi padarītu vieglāku
Šā gada jaunajā iestudējumā māti un meitu atveido Dzintra Lāce un Inta Dreimane. Arī viņas viena caur otru teic: svarīgi – lai lugās netrūktu smieklu, kas aizbaidītu ikdienas drūmumu. “Galvenais – lai patīk cilvēkiem, jo ikdiena ir drūma. Arī modernā māksla mūs neuzrunā. Mums patīk spēlēt tikai tādas lugas, kuras ir interesantas, ne tās nopietnās. Mēs rādām ikdienišķas situācijas ar humora piesitienu. Gribas, lai visi smaida, jo tā jau visi ir drūmi.”
Dz. Lāce salīdzina kādreizējās un šābrīža teātra tradīcijas Vecpilī: “Vispār Vecpilī ir pat bijusi teātra studija. Latvijas laikā – 30. gados – šeit bija studija, kurā darbojās ap 20 jaunajiem aktieriem. Viņi ieguva tādu kā apliecību, ka ir izgājuši šos sagatavošanas kursus un ir ieguvuši sertifikātu. Tajā laikā Vecpilī bija turpat pie diviem tūkstošiem iedzīvotāju. Tad dramatiskā kolektīva dalībnieki bija mācītie, plus vēl pieaicināja nemācītos un tad iestudēja klasiskas lugas – “Pūt, vējiņus” “Uguni un nakti”. Mēs neesam mācīti, mūs neviens nemāca, mēs te paši visu.”
Dz. Lāce, taujāta, kādēļ iesaistījusies Vecpils amatierteātra darbībā, atbild: “Vienkārši patīk. Iziet cilvēkos, doties izbraukumos, redzēt, kā citi spēlē. Ir, no kā pamācīties. Esmu no 1968. gada Vecpilī, tad arī sāku. Bija pārrāvums neliels, bet tā esmu visu laiku darbojusies.”
I. Dreimane kolektīvam pievienojusies pēc tā atjaunošanas – 2011. gadā. Viņas galvenā motivācija – draudzīgais sastāvs. “Patika cilvēki, kuri te darbojas. Ja ir patīkami cilvēki, tad ir patīkami sadarboties.” Abas aktrises gan bilst, ka teātrim pietrūkst lielāka atbalsta no pašvaldības puses. Daudz būtu līdzēts, ja tiktu domāts par transportu, ar kuru aktieri varētu nokļūt uz viesizrāžu vietām. Šobrīd transportu gādā konkrētā pašvaldība, uz kuru plānots doties. Tāpat kolektīvs priecātos par savu telpu un vietu, kur glabāt rekvizītus.
Aktrises smaidot teic, ka bail no skatuves un skatītājiem viņām nav bijis. Dz. Lāce pat uzsver: “Man personīgi – jo vairāk, jo labāk. Tad liekas, ka var atdot visu, kas tevī ir!” Un smejot piebilst: “Ir satriecoši, ja nav skatītāju, kā, piemēram, tas vienreiz bija, kad skatītāju zālē bija par vienu mazāk nekā mēs paši.”
I. Dreimane priecājas arī par iespēju spēlēt cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, jo tieši viņi ir tie, kuri nekautrējas paust savas patiesās emocijas – izrādē gan skaļi aplaudējot, gan smaidot un smejoties. Savi fani Vecpils amatierteātrim ir Gudenieku pansionātā. Viesojoties tur ar izrādi, aktieri tiek arī pie īpaši sarūpētām dāvanām. Tādas reizes ļoti iepriecina visu kolektīvu.

Raksts no laikraksta "Kursas Laiks" arhīva

+ 2

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Vecpils amatieru teātris – skatītāju gaidīts un cienīts

Kategorijas