Kalvenes kafejnīcas īpašniece Kristīne Baranovska: "Visu griežam ar rokām, tā ēdiens garšo labāk. Arī ja jāizvāra simtiem litru soļankas"

2018. gada 28. novembris 08:54

4016

Kalvenes kafejnīcas īpašniece Kristīne Baranovska: "Visu griežam ar rokām, tā ēdiens garšo labāk. Arī ja jāizvāra simtiem litru soļankas"

Šogad aprit pieci gadi, kopš Kristīne Baranovska kļuva par Kalvenes kafejnīcas un viesnīcas “Spāres” īpašnieci. “Biznesā, pārlaužot piecus gadus, tālāk aiziet uz attīstību, ja tam jau no sākuma pieliekas ar sirdi un dvēseli,” secinājusi īpašniece. Viņas vadītā kafejnīca ne tikai kļuvusi populāra vietējo iedzīvotāju, garāmbraucēju un tūristu vidū, ēdināšanas pakalpojumi pieprasīti arī izbraukumos. Vairāk nekā 200 cilvēku apkalpošana svētkos un godos ārpus kafejnīcas ir teju vai ēdināšanas iestādes ikdiena. “Piecdesmit cilvēkiem ir uztaisīt pat grūtāk nekā lielam daudzumam,” secinājusi īpašniece.

Pārsteigums vecākiem
K. Baranovska par kalvenieci sevi sauc 18 gadus, kad uz Kalveni pārcēlās no Gramzdas. “Nebiju vietējā, bet te ātri visus pieņem,” dzīvesvietu raksturo K. Baranovska. Pēc Kalvenes pamatskolas beigšanas mācījusies par reklāmas speciālisti, tad apguvusi transporta loģistikas zinības, vēl pēc tam izmācījusies par ekonomisti. Pilnīgi ar ēdināšanu nesaistītas jomas, taču tas viss noder uzņēmuma sadzīves organizēšanā.
“Pa vasarām Kalvenē vienmēr atradu darbu, lai nopelnītu. Vienu gadu vasarā tiku pastrādāt šajā pašā kafejnīcā, kura tolaik piederēja Ilzei Jansonei, ar ko man bija labi kontakti saglabājušies vēl ilgi pēc tam. Kad mācījos, gāju praksē, man bija Liepājas posms. Arī pēc tās vasaras atgriezos pilsētā, kur pēc mācībām strādāju algotu darbu. Taču, kad mana meitiņa paaugās, sapratu, ka negribu vairs kādam citam naudu pelnīt, bet pati būt sev noteicēja. Atcerējos, ka Ilze jau agrāk man piedāvāja, vai negribu palikt šeit uz vietas par galveno, jo viņai lielākā daļa kolektīva brauca no Liepājas. Pēc gadiem sazinājāmies, un tā arī pārņēmu, vienojoties par sadarbību ilgtermiņā,” nonākšanu uzņēmējdarbības vidē atminas K. Baranovska, kurai tobrīd bija 23 gadi.
“Mana vecmamma kolhoza laikā bija pavāre kafejnīcā, savukārt mana mamma bieži omei piepalīdzēja. Man vienmēr paticis garšīgi paēst,” teic kafejnīcas īpašniece.
Kafejnīcas pārņemšana notikusi bez K. Baranovskas mammas Benitas ziņas. “Mamma tolaik bija ārzemēs piepelnīties. Viņai neko nebiju teikusi, lai gan kafejnīca strādāja jau kādus pāris mēnešus. Savācu mammu lidostā. Jau iepriekš ar kolektīva meitenēm trināmies un domājām, kā to manai mammai pateiksim, lai gan tajā brīdī jau zināju, ka to teikšu viņai ar nolūku, ka viņa paliks Kalvenē un man palīdzēs. Atbraucām un teicu mammai: “Mammu, ieiesim kafejnīcā!” – “Kādā kafejnīcā?” viņa man jautā. “Nu, šajā, manā kafejnīcā!” Mamma palika pikta – kā es tā bez viņas ziņas? Viņa man jautāja, vai maz zinot, cik tas ir smagi? Atbildēju, ka zinu, es jau te strādāju. Piesēdināju viņu pie galda, uzliku kūciņu un nomierināju. Pēc tam viņa saprata, ka būs vien te jānāk viņai strādāt,” tagad ar smiekliem atceras K. Baranovska.

Atpazīst pēc griezuma
K. Baranovska atzīst, ka mammas vārdi par to, cik tas ir grūts un smags darbs, esot attiecināms nevis tik daudz uz ēdināšanas jomas specifiku, cik uz kolektīva izveidošanu. “Bija jauns uzņēmums, cilvēki zināja, ka šeit kaut kas ir un notiek. Pirmos gadus tiešām bija grūti nokomplektēt kolektīvu. Meklēju meitenes, kurām var uzticēties, kuras grib strādāt un centīgi pildītu darbu, kuras varētu atstāt bez uzraudzības ar tīru sirdsapziņu,” uzsver īpašniece. “Mans noteikums ir, lai taisītu ēdienu tā, kā taisītu sev, nevis ķepu ļepu kaut kā. Ikviens mūsu kolektīvā ir kļuvis tik universāls, ka iet un palīdz virtuvē, dara visu, ko vajag. Arī es pati ne tikai veicu sagādes darbus, bet strādāju zālē un virtuves darbos iesaistos,” uzsver K. Baranovska.
Īpašniece uzsver, ka svarīgākais ir kvalitāte. “Uzskatu, ka daudziem ēdinātājiem tās ļoti pietrūkst. Viss, ko taisām, ir roku darbs. Mums nav nekādi mehāniskie palīglīdzekļi – visu griežam ar rokām, tā ēdiens garšo labāk. Arī gadījumos, ja, piemēram, vienā reizē jāizvāra simtiem litru soļankas,” norāda uzņēmēja.
Viņa ļoti novērtē savu pašreizējo kolektīvu. Citi jomas pārstāvji pat mēģinājuši pārvilināt darbiniekus pie sevis. “Meitenēm izstrādājies katrai savs produktu griešanas stils. Var atpazīt pēc griezuma, katrai ir savs biezums, tādējādi var zināt, kurai kuri salāti pieder. Viņas pašas savā starpā ir izdresējušas viena otru – šādi ne, jāgriež smalkāk, tu taisi pārāk lielas tās gaļas bumbiņas, vajag mazākas! Katrs ir tā iestrādājies, ka pamāca viens otru. Svarīgi – lai kolektīvā nekašķētos, neapvainotos viens uz otru, lai darbu darītu ar prieku, ar patiku, lai savstarpēji prastu sastrādāties,” sapratusi K. Baranovska. Viņa uzsver, ka gadu gaitā kolektīvs savā starpā strādā tā, lai visiem pienākumi būtu vienlīdzīgi – lai visi gan strādātu, gan iznāktu atpūtas dienas.
Atrodas ideālā krustpunktā
Biznesu sākuši ar 50 cilvēku apkalpošanu un galdu klāšanu, tagad, pamazām vien pakāpeniski ieguldot attīstībā, “Spāru” kolektīvs var piedāvāt ēdināšanas pakalpojumu 250 ēdājiem, turklāt ar kafejnīcas nodrošinātiem traukiem. “Par pirmo nopelnīto naudu piepirkām klāt labus traukus, sašujām galdautus un citas ēdināšanas biznesā nepieciešamas lietas. Traukus mums vajag pirkt praktiski visu laiku. Tagad, kad domājam naudu atlikt attīstībai, atkal saprotam, ka vajag pirkt inventāru, bez kā mēs nekādi nevaram iztikt,” teic K. Baranovska.
Izbraukuma banketi ir ļoti pieprasīti, taču īpašniece skatoties darbu noslodzi tā, lai neciestu kafejnīca un klienti uz vietas Kalvenes kafejnīcas telpās. “Tā banketiem, tā kafejnīcām mums ir ilggadēji klienti, kuri pie mums brauc vai pasūta pakalpojumus jau gadiem. Piemēram, viesu namos, kuri mūs piesaista, kāzu datumi ir rezervēti pusotru gadu iepriekš. Jāatzīst, ka ļoti tālu izbraukt ārpus mājām nevēlamies. Klājam, kur vajag, bet skatāmies, lai pašas būtu uz vietas arī mājās,” stāsta uzņēmēja un atzīst: “Latiņa ir pacelta gana augstu. Īpaši vasarā ir svarīgi, lai kafejnīca būtu vaļā. Sekojam līdzi, kādi pasākumi notiek tepat uz vietas vai apkārtnē, jau laikus, lai mēs nepaņemtu izbraukuma banketu, ja ir vajadzīgs būt vaļā kafejnīcai.”
“Esam ideālā krustpunktā starp vairākām apdzīvotām vietām un pa ceļam. Vasarā te brauc tūristi, jo Kalvenē ir zoodārzs, Trušu muiža, “Kurzemes pērle”, norisinās dažādi vietējie pasākumi, kā arī rallija posmi, kas notiek visriņķī. Mums pat ir tādi klienti, par kuriem jau zinām, ko un kad viņi pasūtīs,” norāda K. Baranovska.

Dietologs prasa recepti
Kafejnīcā laiku pa laikam atbraucot klienti, kuri pēc tam vēloties iepazīties ar ēdienu gatavotāju B. Baranovsku, kura ir galvenā saimniece kafejnīcas virtuvē. Vislielākais kuriozs bijis ar kādu diētas ārstu, kurš pasūtījis omleti bez taukvielām. Tā tik ļoti garšojusi, ka beigās recepti paprasījis. Esot bijuši gadījumi, kad viesiem liels brīnums ir marinēti ķirbji un bietes. B. Baranovska pastāsta, ka tālākie viesi, kuri ēduši Kalvenes kafejnīcā, bijuši no Austrālijas un Amerikas, te bijuši arī somi, poļi un citas tautības. Viesojusies arī filmēšanas grupa, kuri Skrundā uzņēmuši filmu. “Pēc profesijas esmu agronome, bet, ja izaudzināti četri bērni, tad esmu sapratusi, ka ēst gatavošana ir mans talants,” norāda pavāre.
Īsts pārbaudījums “Spāru” kolektīvam bijis laiks, kad bez B. Baranovskas viņas slimības dēļ nācies iztikt trīs lielus banketus pēc kārtas. “Cik daudz un kas jāgriež? Kā tas jātaisa? Nav, kam prasīt, jo mammas nav. Mēs, visas meitenes, kolektīvā mammu saucam par mammu. Mamma dara tā! Viņa ir tā, kas vienmēr pasaka, cik daudz un ko sagatavot. Viņai aprēķins jau ir galvā. Nepērkam gatavu neko, arī groziņus un pīrādziņus cepam uz vietas, mīklu taisa savām rokām. Mēs jau bijām redzējuši tikai no malas, kā viņa to dara – no sākuma līdz beigām procesā tā īsti arī es nebiju iesaistījusies. Tad bija garās telefonsarunas, kamēr mamma izstāstīja visas receptes,” atceras uzņēmēja.
Viņa, pati darbodamās ēst gatavošanā, secinājusi, ka tad, kad taisa ar sirdi un dvēseli un ja vēl pašam garšo, citiem arī garšos. “Mūsu kvalitātes standarts ēdienam ir tas, ka taisām visu svaigu. Visu taisām pēdējā brīdī, lai ēdiens, nonācis uz galda, būtu pilnībā svaigs. Tas prasa lielu darbu, jo viss pēdējā brīdī jāgriež, jāsagatavo, jācep, jāvāra. Tādēļ bieži pirms banketiem notiek smags darbs naktīs, ja bankets ir nākamajā dienā. Bet, ja vakarā, sagatavošanas darbi notiek paralēli kafejnīcas standarta darbalaikam. Vieglāk mums ir, ja bankets ir vakarā, nevis pa dienu vai no rīta,” sapratusi K. Baranovska. Viņa zina teikt: lai saceptu deviņus kilogramus mazo kruasānu, nepieciešamas desmit stundas, bet speķa pīrāgu kilograms taps stundas laikā. Aukstajam ēdienu galdam tiek ierēķināts puskilograms vienai personai.
Tiek ceptas arī kūkas. Lielākā tapusi uz Kalvenes pamatskolas jubileju – tā bijusi 45 kilogramus smaga. “Cilvēki ir ļoti dažādi un savu attieksmi pret ēdienu – garšoja vai negaršoja – neslēpj,” saka pavāre.

Dresē piegādātājus
Liels pārsteigums bijis par pieņemto izaicinājumu piedalīties Restorānu nedēļā. Lai arī tas bijis fiziski grūts laiks, jo piekrišana dota laikā, kad nav bijis skaidri zināms par decembrī rezervētajiem pasūtījumu datumiem, uzņēmēja ne mirkli nenožēlo šo gūto pieredzi. Piedāvājumā bijusi laša-siera zupa, baraviku-siera zupa, cepetis un rupjmaizes kārtojums.
Pašai kafejnīcai ir arī savs firmas ēdiens, kam dots nosaukums “Spāres spēka salāti”, kā sastāvā ir rupjmaizes grauzdiņi, šķiņķis, siers, tomāti, kukurūza, olas, majonēze. Mums, lūdzu, tos jūsu salātus, sakot gan klienti uz vietas, gan piesakot banketu. “Ir gandarījums, ka ēdienu esam iemācījušās pagatavot tā, ka tas pats par sevi ir skaists un dekorēšanai nav jāpievērš pārāk liela uzmanība,” vērtē uzņēmēja. Toties liela uzmanība tiek pievērsta produktiem un izejvielām. “Gaļas piegādātājus mamma ļoti ir izdresējusi, bet es pati pārējo braucu sagādē uz veikaliem, bāzēm Liepājā un Rīgā. Pietiek darba tepat uz vietas, nevaram atļauties tērēt laiku, otrkārt, nevaram bojāt savu atpazīstamību, ja klientam nedosim solīto. Ja veikals vai bāze iedevis sabojātu preci, tas mums maksā. Lai aizbrauktu lieku reizi uz Liepāju un atpakaļ, tās ir divas stundas ceļā vien. Vieglāk ir pašam nopirkt nekā pirms banketa uzzināt, ka 15 kilogramu gurķu vietā sanāk kādi pieci kilogrami, jo pārējais ir sabojājies,” ikdienu apraksta K. Baranovska un vēlreiz uzsver: “Kvalitāti nedrīkst zaudēt, latiņa ir jātur.”

Raksts no laikraksta "Kursas Laiks" arhīva

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Kalvenes kafejnīcas īpašniece Kristīne Baranovska: "Visu griežam ar rokām, tā ēdiens garšo labāk. Arī ja jāizvāra simtiem litru soļankas"

Kategorijas