Redzēt kopsakarības, patstāvīgi domāt un vērtēt

2018. gada 29. novembris 07:00

174

Redzēt kopsakarības, patstāvīgi domāt un vērtēt

Oktobrī atklāšanas svētkus piedzīvoja Latvijas Universitātes pētnieku apjomīgais kopdarbs jeb monogrāfija, kas no dažādām šķautnēm aplūko aktuālo situāciju mūsu valsts mediju vidē. Autoru virtenē atrodams arī filozofijas doktores Skaidrītes Lasmanes vārds. Laikā, kad tiek veidots Latvijas mediju ombuds un realizēts arī Latvijas Žurnālistu asociācijas paspārnē tapis un Sabiedrības integrācijas fonda atbalstīts mediju kritikas projekts, viņas zināšanām un viedoklim šajā jomā ir īpašs svars.

BBC žurnālists Evans Deiviss (Evan Davis) runā par to, ka šobrīd priekšplānā ir izvirzījusies postpatiesība un ka žurnālistu meli zināmā mērā ir neizbēgami.
Tie pat gluži nav meli. Ļoti daudz ir analizēti dažādie psiholoģiskie aspekti, kas nostrādā. Nu, piemēram, “Lombarda efekts” – ja kāds runā skaļi, automātiski arī sarunu biedrs sāks runāt arvien skaļāk. Rezultātā rodas kliegšana, ko var novērot, piemēram, skolās. Un tāpat arī žurnālisti “kliedz” – viens otru vēlas pārspēt, top arvien skaļāki virsraksti, rodas dažādi pārspīlējumi, pat ja fakti būtībā it kā viltoti netiek.

Vai nešķiet, ka tāda rīcība ir piespiedu kārtā? Auditorija arvien vairāk fragmentējas, un, lai pievērstu uzmanību faktiem, svarīgām lietām, žurnālisti spiesti radīt šos skaļos virsrakstus?
Tur jau arī ir tā problēma, ka priekšplānā izvirzās auditorija, nevis patiesība. Tā rodas mediju vide, kas prot faktus izpušķot, jo jābūt pietiekami skaļam, lai varētu pārkliegt citus. Tā ir žurnālistu ikdiena, un acīmredzot tur neko līdzēt nevar. Taču cilvēki, auditorija pie tā pierod, un rodas šī postpatiesības situācija vai laikmets, kad patiesībai īsti vairs nav tādas uzticības un vērtības – tā nav galvenā. Svarīgāks kļūst skaļums, spožums un galu galā arī posts.

Vai šādā situācijā medijiem vēl jo svarīgāk nav savstarpēji vienoties par pamatlietām jeb pamatvērtībām?
Bet nespēj jau! Un jāsaka, ka man ir tāda savāda attieksme. Ja nemaldos, televīzijas raidījumā “Tieša runa” vēl salīdzinoši nesen notika diskusija par žurnālistu un politiķu savstarpējām attiecībām. Tomēr nedomāju, ka tas ir labais tonis – apspriest savus iekšējos konfliktus. Šādi jautājumi jānokārto viņpus ekrāna, un tas ir arī jautājums par pašapziņu – žurnālistam ir jādara savs darbs, nevis jārisina iekšējās problēmas publikas priekšā. Protams, mediju daudzveidība ir milzīga, tāpat kā avotu pieejamība, un kopumā jau žurnālists dara savu darbu tik, cik labi vien var. Bet nereti tomēr grēko, jo atrod vieglāko veidu, kā to paveikt. Vai tas ir līdzekļu vai laika trūkuma jautājums – grūti pateikt, bet rezultātā ir ļoti daudz, varētu teikt, atreferējumu. Daudz valdības lēmumu, likumu, bet mazāk ir tās “īstās dzīves” – pazūd daudzveidība. Piemēram, klausos rīta radio ziņas un priekšstats par to, kāda ir dzīve, no žurnālista paveiktā darba man nerodas. Varbūt vienīgi par to, kāda ir valdības, pašvaldības dienaskārtība, kas taču nav visa dzīve.

Žurnālistika kļūst arvien vienveidīgāka. Neskaitāmas reizes tiek tiražēti, pārpublicēti vieni un tie paši stereotipi, viedokļi, kas auditorijai var sākt šķist garlaicīgi. Ko darīt?
Mazāk būtu jāpaļaujas uz preses relīzēm, citu sagatavotām ziņām. Taču, kā redzam šobrīd, piemēram, televīzijā reportāžu vietā ir “Instagram” apskati vai it kā pētnieciskie, bet ārkārtīgi garlaicīgie materiāli. Nedomāju, ka pietiek vien ar vizuāli labi noformētiem grafikiem, ja tiem nav lielas saturiskās jēgas.

Analītiskā domāšana?
Domāšanas prasme un turklāt – gana savdabīga, nevis tāda, kas atkārto to, ko citi saka. Kā reiz izteicās viens students: “Man nevajag, lai žurnālists uzraksta to pašu, ko mans vectēvs!” Ir jābūt citai kvalitātei, un tam vajadzīgs drošs cilvēks ar savu patību, interesanto personību, kurš var būt žurnālists šā vārda labākajā nozīmē. Taču par to maz runā. Vairāk Latvijā ir tā saukto informatoru, kas kopumā arī godīgi paveic savu darbu – tur nav ko pārmest.

Pašiem žurnālistiem ir daudzmaz skaidra vienošanās par to, kas ir pirktais saturs masu medijā. Bet vai mediju patērētājiem tas arī ir tik pašsaprotami?
Visticamāk nē, un tā jau ir tā nelaime. Tas ir ticības jautājums. Tieši tādēļ žurnālistam ir šī milzīgā atbildība, jo ticēs jau visam, ko viņš uzrakstīs – vismaz konkrētā auditorija. Un ir jāmācās, jāspēj iztēloties, kā cilvēks uzrakstīto un parādīto uztvers, ko tas dos. Bet teikt, ka viss ir slikti, arī nevar – ir daudzi, kuri strādā profesionāli, neskatoties ne uz ko. Diemžēl ir daudz tādu lietu, kas žurnālistiku padara blāvu un pelēcīgu, pat ja it kā viss ir normas robežās. Jāatzīst gan, ka šobrīd pati vairs daudz medijus nelasu – iztieku ar televīziju un radio. Vairāk informācijas reizēm nav nepieciešams.

Ne vienmēr auditorija ir gatava spilgtai patiesībai, it īpaši, ja tā atmasko sabiedrībā vispārizplatītus maldus. Un tieši tāpēc ir gadījumi, kad žurnālistika aiziet pieprasījuma pavadā – raksta to un tā, kā tas tiek pieprasīts.
Ir pētījumi par to, ka šobrīd cilvēkam ir vajadzīgs dabiskais diskurss – viss mākslīgais neder. Tikko atgriezos no Edvardam Virzam veltītās konferences. Viņš jebko spēja pārvērst vārdu vizuļos, dimantos. Uzceļ savu “Straumēnu” ēku, kas līdzīga teiksmai, spīd spoža un vizuļo. Šodien tas vairs nav iespējams, jo visam rakstītajam jābūt pēc iespējas lietišķākam, mierīgākam, dabiskākam. Taču es personīgi nezinu, kā to iespējams savienot ar jau minēto interesantumu, patību jeb personības savdabību.
Vēl viens novērojums – sabiedrībai ir vajadzīgs viss jaunais, svaigais. Jūs jau redzat, ko ievēlēja [13. Saeimā] – “svaigos”.
Ir teorija par to, ka arī politikā ir īstermiņa un ilgtermiņa domāšana. Īstermiņa domāšana politiķim, tāpat kā žurnālistam, ir tajā, ka konkrētā brīdī viņš var izdarīt kaut ko spilgtu, kliedzošu, kas vairākumam ir pieņemami. Un nekas, ka laika gaitā solījumi nepiepildās, ka zūd uzticamība. Tas ir šis māņu jeb muldēšanas efekts – tu skaļi izmuldies, bet lielas jēgas no tā nav.

Populisms?
Ar šo vārdu jābūt uzmanīgiem, jo ar to mēdz apzīmēt daudz ko tādu, kas nemaz tāds nav. Bet, ja par to, kā var manipulēt ar auditoriju un tautas masām – ir veikts pētījums arī par Lielbritānijas “Brexit” referendumu. Tajā pierādīts, ka cilvēkiem tika melots un ka žurnālisti šos melus izplatīja – apgalvojot, ka katru nedēļu briti ES samaksā 350 miljonus. Izrādījās, ka tie tomēr ir vien 190 miljoni un ka daudz ko paši briti no šīs naudas arī saņem atpakaļ. Taču informācija jau bija aizgājusi, izplatījusies un nostrādājusi. Jautājums: kāpēc cilvēki tam noticēja, kaut arī bija atsaukums šai publikācijai? Tāpēc, ka sabiedrībā daudzi bija neapmierināti ar esošo situāciju valstī. Ekonomika gāja uz leju, daudz imigrantu, to skaitā no Latvijas, un bija nepieciešams vien šāds neliels pamudinājums, nepatiess fakts, lai cilvēki nobalsotu referendumā tā, kā viņi nobalsoja. Tagad paši kož pirkstos.

Sociālajos tīklos šobrīd informācija izplatās tik ātri, ka to atsaukt reizēm ir teju neiespējami. Un cilvēki, šķiet, arī neanalizē avotus, kur nepatieso informāciju ieguvuši, tādēļ tā sauktajām viltus ziņām arī ir tik viegli izplatīties.
Latvijā, manuprāt, nemaz tik lielas problēmas tieši ar viltus ziņām nav. Drīzāk ir runa par dažādām interpretācijām un to, kā cilvēks tām notic. Tas ir līdzīgi kā padomju laikā, kad nebija alternatīvas un cilvēki skatījās vienu kanālu. Tāpat tas ir arī tagad – ja lasi, piemēram, tikai “Neatkarīgo Rīta Avīzi”, radīsies noteikts priekšstats par lietu kārtību, situāciju sabiedrībā. Bet ir izpētīts – šis laikraksts ir konstrukcija konkrētas personas interešu aizstāvībai.

Ko darīt?
Domāju, ka žurnālistiem būtu bijis pašiem kaut kas jādara, bet, redz, redaktori (“Neatkarīgās Rīta Avīzes” redaktori Anitu Daukšti – red.) regulāri sauc uz intervijām, tādējādi uzsverot, ka viņa ir līdzvērtīga jebkuram citam žurnālistam.

Ir lasīts par to, ka mūsdienu tehnoloģiju ietekmē ievērojami pasliktinās cilvēka atcerēšanās, atmiņas spējas.
Zūd šī vajadzība. Kā par Sokratu stāsta – viņš pats neesot neko pierakstījis tieši tādēļ, ka baidījās – samazināsies atmiņas spēja. Viņa vietā to darīja citi. Mūsdienās? Nav treniņa, un nav arī atmiņas. Arī skolās, ja nemaldos, vairs neko neliek mācīties no galvas. Starp citu, ir šveicietis Klauss Švabs (Klaus Schwab), kurš organizē Davosas forumu, un viņš runā par tā saukto ceturto industriālo revolūciju, kuras sākumā mēs esam. Iespējams, ka tieši postpatiesība ir pirmā apzinātā tās pazīme.

Uz ko tas ved?
To neviens nezina, un tur slēpjas zināma misteriozitāte, jo nav iespējams paredzēt, kā tas attīstīties, kā mainīsies cilvēks komunikāciju tehnoloģijas, robotizācijas, automatizācijas attīstības ietekmē.

Pieredze liecina: jo biežāk ekrānā rādīsi kādu seju, jo lielāka iespēja, ka par šo cilvēku arī nobalsos, piemēram, vēlēšanās.
Tās dēvē par psiholoģiskajām vājībām – kaut ko nepārtraukti atkārtojot, gribot negribot cilvēks to pieņem. Bet reizēm šīs vājības ir pat apzinātas.
Starp citu, arī paši žurnālisti lielā mērā ražo šo vienkāršošanu, atkārtošanos. No vienas puses, reizēm ir labi, ja kādu notikumu, attieksmi atbalsta visi mediji, jo viena balss sabiedrībā kaut ko mainīt nespēj. Kad izveido kampaņu – iespaids ir lielāks. Taču, no otras puses, žurnālisti mēdz ražot stereotipus un reizēm šīs psiholoģiskās vājības izmanto manipulācijām. Atkārto vienu un to pašu. Nereti ļoti vienkāršotā valodā. Bet es saprotu – stāstnieka talants ir kaut kas iedzimts. Vai to var iemācīt? Nezinu. Taču vajadzētu būt, ka caur stāstu tiek atklāts kaut kas jauns, cits redzējums. Pretējā gadījumā ir runa par tā saukto rāmi jeb priekšstatu tīklu, kura robežas nepārkāpjam un paliekam paši savā vecajā redzējumā. Dragā tik uz priekšu, un sāk šķist, ka dzīve nemaz nemainās. Bet mainās taču! Un tieši izglītība arī ir tas, kas liek nevis vienkārši pareizi uzrakstīt informāciju, bet atrast jaunu šķautni, spektru vai niansīti, dot spēju analizēt. Tam gan vajadzīgs arī intelekts. Bet, ja no sistēmas izslēdzam literatūru, filozofiju, kur lai cilvēks to dabū? Katru atsevišķo gadījumu, situāciju viņš spēj saredzēt un varbūt arī saprast, bet nespēj domāt kopsakarā. Tas, starp citu, attiecas arī uz politiķiem. Svarīgāks ir īstermiņa solījums un efekts, par ko cilvēki varbūt drīz aizmirsīs.

Varbūt tas tāpēc, ka arī sabiedrība ir mazprasīga? Visi jau pieņēmuši situāciju, ka pirms vēlēšanām sola, bet vēlāk to neizpilda.
Bet ir arī tādi, kas ticēja. Cilvēks parasti tic tam, kur viņa vēlme viņu ved – vēlas labklājību un cer, ka kāds to viņam dos. Muļķīgi, bet tā tas ir.

Bet vienmēr var labāk?
Vienmēr var labāk. Un ar to es saprotu, ka vairāk jābūt šim intelektam, ir jāredz kopsakarības, jāspēj patstāvīgi domāt un vērtēt. Ar kritiskumu nevajadzētu pārspīlēt. Vai vari atrast ko īpašu un – kas ne mazāk svarīgi – vai vari par to arī kaut ko pateikt? Novērojumi liecina, ka reizēm mums trūkst vārdu. Nu, piemēram, Virza – viņš teica un konstruēja, pasakas stāstīja, un Latvija tam ticēja un bija laimīga.

Taču vienmēr paliek jautājums par auditoriju – vai nav pārlieku šaurs tas loks, kas to lasa un kas par to priecājas?
Kā to ņem. Diezin vai mēs tik viegli atgūtu savu Latviju, ja nebūtu to cilvēku, kuri dzīvoja trimdā, 30. gadu cilvēki, kas arī ar Virzas palīdzību bija piesaistīti, mīlēja Latviju. Tagad tā nav, un tā pietrūkst.

No attāluma mīlēt valsti varbūt ir vieglāk?
Iespējams, bet arī audzināšana bija citādāka – ne kritiska, bet no sirds mīlot. Taču ja viss visu laiku ir slikti un mediji arī palīdz uzturēt šo ainu...

Intervija “Redzēt kopsakarības, patstāvīgi domāt un vērtēt” ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Redzēt kopsakarības, patstāvīgi domāt un vērtēt” saturu atbild Latvijas Žurnālistu asociācija.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Redzēt kopsakarības, patstāvīgi domāt un vērtēt

Kategorijas