Dalīties savā zemnieka veiksmē

2018. gada 29. novembris 07:00

240

Rucavas novadā saimniekojošais Artis Ķūsis pirms mēneša piedalījās jauno zemnieku kongresā Briselē. Kā vienu no saviem veiksmes stāstiem viņš min vairāku lauksaimniecības nozaru apgūšanu un kultūru audzēšanu. “Jāiegulda nozarēs, kas prasa mazāk roku darba, kur var vairāk izmantot tehniku,” norāda zemnieks.

Pārbaudījumu gads
A. Ķūsis, izvērtējot aizvadīto sezonu, stāsta, ka šis viņam, tāpat kā daudziem citiem lauksaimniekiem, bijis viens no pārbaudījumu gadiem sausuma dēļ. “Tas visvairāk attiecas uz graudaugiem. Krūmaugi arī juta sausumu, lai gan ne tik daudz. Augiem, kuriem ir dziļāka sakņu sistēma, sausuma sekas izjuta mazāk. Tos glāba spēcīgās saknes,” norāda zemnieks. Daudz esot atkarīgs no augsnes sastāva, taču pie graudaugiem novērojis – jo grauds bijis iesēts dziļāk zemē, jo labāk. Nepietiekamā mitruma dēļ graudu tilpuma masa bija mazāka.
“Šis bija izteikts arbūzu gads, lai gan arī tiem bija nepieciešama piespiedu laistīšana. Lauksaimniecībā jau nekad nevar paredzēt, kas izaugs labāk, kas ne tik labi. Piemēram, ja pērn nebija ziemāju, tad šogad ziemājus sasējuši daudzi. Mēs apsējām 20–30 procentus platību. Variantiem ir jābūt – ja kaut kas neaiziet, tad jāmeklē cits. Ja kādu gadu vienam sanāk kaut kas ļoti labi, tad arī citi nākamgad tos sēj, jo grib, lai ietu labi,” pieredzē dalās A. Ķūsis. Viņam šoruden iznācis lidot pāri Latvijai – rudens arumu varējis ieraudzīt maz, visur pārsvarā sazēluši ziemāji. “Visi tagad uz tiem uzspieduši, jo pērn ar vasarājiem gāja slikti.”

Mazāk roku darba
A. Ķūsim kopā ar tēvu ir 150 hektāru apsaimniekojamās platības, vairums – nomātās zemes. Lielāko daļu platību izmanto graudaugu audzēšanai, trīs hektārus – kartupeļiem, pusotra hektāra – krūmaugiem, apmēram pushektārā dēsta sakņaugus. Arbūzi atstāti vien 0,2 hektāru platībā. “Cidonijas mums ir jauna kultūra. Mainām kultūras, jo esam nonākuši pie secinājuma, ka augi, kuriem vajadzīgs roku darbs, patērē ļoti daudz laika, prasa ieguldīt lielus resursus. Gribam izmantot vairāk tehnikas,” saka A. Ķūsis. Piemēram, arbūzi ir jāsēj, jādiedzē, jāizstāda, jāaptrimmerē lauka malas, jārauj nost stīgas, jāravē, jāseko līdzi, vai tiem neparādās slimības. Tā reiz viņa saimniecībā gājis – stādus apstājuši kāpuri, kas tos iznīcinājuši, izēdot no iekšienes. Roku darbs nozīmē arī papildu darbaspēku.

Jāzina, kur liks
Taču svarīgāk par visu, izvēloties, ko audzēt, ir zināt izaudzētās produkcijas realizācijas apjomus un vietas. “Reklāma jau ir laba, bet, pirms audzē, kopj un iegulda darbu, vispirms jāsaprot, kur to visu liks. To silti iesaku ikvienam,” uzsver A. Ķūsis. Kā piemēru viņš min cidonijas – bieži par tām runā kā perspektīvu lauksaimniecības nozari, taču jāzina, kur tās realizēt. “Man ir prasīts padoms par ķiploku audzēšanu. Var realizēt mazos daudzumos – tur nav problēmu, bet lielākos daudzumos pastāv noteikums – kurš pirmais piegādā, tas ir ieguvējs. Ja nav, kur likt, tad produkcija paliek pāri.”
Tādēļ arbūzu audzēšanā nav vairs domu atgriezties pie lielām platībām, tos audzēs tikai paši sev, draugiem, radiem un vietējam Rucavas tirgum. “Lielveikaliem vairs šogad nepiedāvājām, jo pagājušo gadu lietavas sagādāja gana daudz raižu. Nebija apstrādāta zeme, pavasarī viss bija jādara tempā. Sapratām, ka šogad nepaspēsim tikt galā ar arbūziem laikus – tie ir agri jāsēj, lai paspētu sadīgt, un pēc tam jāizstāda,” norāda saimnieks.

Viena vien nozare neder
A. Ķūsis kā prioritāro nozari patlaban min graudaugu audzēšanu un mēģina saprast rudzu šķirņu daudzveidību un pielietojumu. Nodarbojas ar bioloģisko audzēšanu. Saimnieks audzējis arī ziemas kviešus, taču to raža neesot atsvērusi ieguldījumu. Viņu interesē arī senākās rudzu šķirnes. “Rudzus audzējam gan pārtikai, gan lopbarībai. To, kādam mērķim tie derēs, nosaka analīzes. Audzējam, lai būtu gan kvalitāte, gan kvantitāte apmierinoša.”
Papildus kultūraugu audzēšanai A. Ķūsis kopā ar tēti darbojas piensaimniecībā un nobarojamo liellopu audzēšanā. Ar piensaimniecību nosedz saimniekošanas tehniskās izmaksas. Savukārt nobarojamie liellopi, kurus kā bullīšus no tēva saimniecības A. Ķūsis pārvieto uz savu ganāmpulku, dod iespēju kaut nedaudz nopelnīt, ja kur citur iet sliktāk. “Vienu nozari tāpēc neatzīstu, vajag vairākus variantus. Protams, ja ir auglīgas augsnes un atbilstošas kultūras, tad var kaut ko šaurāk, bet ne mūspusē.”

Izrādīt iniciatīvu
Oktobrī A. Ķūsis piedalījās piektajā jauno zemnieku kongresā Briselē. “Mani uzaicināja Latvijas Zemnieku federācija – paldies Agitai Haukai par aicinājumu!” bilst zemnieks un uzsver, ka ieguvis jaunu pieredzi un skatījumu. “Gribētu aicināt visus, ikvienu zemnieku, īpaši jau jaunos, kas vēlas parādīt sevi un gūt jaunu pieredzi, kā arī padalīties ar savu veiksmes stāstu ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas līmenī. Zinu, ka mums ir daudz jaunu un aktīvu lauksaimnieku, ko ļoti novērtē Eiropā. Varu arī pakonsultēt, kā vislabāk taisīt prezentācijas šādam pasākumam,” iedrošina rucavnieks.
Viņaprāt, latviešiem nav tik lielas iniciatīvas, lai sevi parādītu. “Bet tas ir jādara – ir jāpiedalās. Šādi kongresi ļauj mums parādīt Eiropai savus mērķus un sasniegumus, intereses, darīt redzamu padarīto. Zemniekam nav jāgaida, pats var aizbraukt un pastāstīt par sevi, iet uz āru, nevis tikai būt savā saimniecībā,” pārdomās dalās A. Ķūsis un piebilst: “Labi un iedvesmojoši ir parādīt savus veiksmes stāstus. Piemēram, bija stāsts par zemnieku, kurš no diviem hektāriem izaudzis par lielsaimniecību ar čili piparu audzēšanu.”

Palielināt konkurētspēju
“Eiropai patīk redzēt inovācijas un tehniskos risinājumus, zaļo, bioenerģijas izmantošanu lauksaimniecībā – kā efektīvāk strādāt un izmantot pieejamos resursus. Piemēram, bija stāsts par siltumnīcu, kur automātiski notiek ne tikai laistīšana, bet arī pati audzēšana. Turklāt laistīšana atstrādāta tā, ka iztvaikojušais atkal tiek savākts un no jauna izmantots,” stāsta A. Ķūsis.
Viņš atzīst, ka nozarēs ienāk inovācijas un tehnoloģijas. “Piemēram, ražošana ir pārāk dārga, ja tiek izmantots tikai cilvēku roku darbs vai vispār nav kvalificēta darbaspēka. Mūspusē gan tehnika ienāk lēnām. Modernizācija jau skaitās, ka nav vairs padomju laika tehnikas, bet tiek iegādāti jauni traktori un apstrādes tehnika. Vietām ir modernizētās kūtis, bet kopumā mums lauksaimniecībā ir pierastie virzieni un darba specifika. Latvijā ir daudz saimniecību, kurām vidēji ir 150 hektāru saimniekojamās platības. Vai tādās atmaksājas ieguldījums inovācijās?”
Rucavnieks norāda uz statistiku: citās valstīs uz zemnieku, kurš vecāks par 45 gadiem, nav neviena jaunā saimnieka vai to ir ļoti maz. “Latvija tika novērtēta, jo mums šī situācija ir labāka. Nezinu statistiku Latvijā, taču mums ir tendence, ka stiprās saimniecības paplašinās, bet mazās ar tām nespēj konkurēt. Tādēļ ir jāveic ieguldījumi, jāīsteno projekti. Tikai jāatceras, ka naudu neviens nedāvina. Projektu finansējums ir tikai līdzmaksājums, arī pašiem ir jābūt savam finansējumam. Tas nozīmē ņemt aizņēmumu, kuru bieži nevar dabūt, vai citā veidā jārod līdzekļi. Turklāt lauksaimniecības projekti nav nekas vienkāršs, tur ir visādas nianses,” pieredzē dalās lauksaimnieks.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Dalīties savā zemnieka veiksmē

Kategorijas