Liepājā pircēji novērtē roku darbu, bet nespēj samaksāt

2018. gada 8. decembris 17:40

1633

Liepājā pircēji novērtē roku darbu, bet nespēj samaksāt

Ik gadu svētku laikā tiek rīkoti dažādi tirdziņi, kuros iespējams iegādāties amatnieku darinājumus. Arī šogad tie tiek rīkoti gan Liepājas pilsētā, gan apkārtējos novados. Bieži vien no pircējiem var dzirdēt, ka roku darbs ir pārāk dārgs. Mājražotāju tirdziņā “Lauku sēta pilsētā” savus ceptos konditorejas izstrādājumus pārdod Daiga Irševska no Skrundas. Viņa uzskata, ka roku darbam noteikti ir jābūt dārgākam nekā veikalā, jo tas prasa vairāk laika. Piemēram, viņa mājas apstākļos vienā maizes krāsniņā var izcept vien četrus maizes klaipus. “Tas ir laikietilpīgi, viss maksā. Ne visi saprot. Atnāk, paskatās un padomā, ka veikalā par to pašu naudu var nopirkt divus kukulīšus. Ja naudas maciņš atļauj, tad, protams, pērk labāku un dārgāku, bet, kam nesanāk, pērk lētāku un ne to kvalitāti,” novērojusi maizes cepēja.

Vēlas oriģinalitāti
D. Irševska uzskata, ka tikai tas, kurš pats veic roku darbu, var saprast, kāpēc ir tāda cena.
“Roku darbs ir dārgāks tāpēc, ka tajā ir ieguldīta liela enerģija, uzmanība un laiks. Tas arī sadārdzina. Tas nav tā kā rūpnīcā, kad ražo masveidīgi uz šabloniem.
Šeit ir ieguldījums, arī oriģinalitāte, un tas prasa enerģiju un uzmanību, tāpat iedvesmu, un tas nozīmē, ka to nevar darīt visu laiku, nepārtraukti,” skaidro Elīna Zuša, kura uz tirdziņu Rožu laukumā ieradusies no Mārupes, lai tirgotu pašas darinātas rotas. Viņa novērojusi, ka pircēji aizvien vairāk meklē roku darbu, jo vēlas kaut ko personīgāku. Personīgais pieskāriens un oriģinalitāte dod iespēju sajust, ka lieta nav vienkārši radīta, bet veidota ar domu. Tas, pēc tirgotājas novērojumiem, cilvēkiem ir svarīgi, it īpaši šajā pārbagātajā periodā. Pircēji novērtē arī roku darbu kvalitāti. “Tas ir pārbaudīts, ka Latvijā kvalitāte patiešām ir laba un noturīga. Daudzreiz, nopērkot veikalā lētāku lietu, tā kalpo daudz īsāku laiku. Tas pircējiem ir viens no nosacījumiem, ka viņi vēlas lietas, kas ir noturīgas, ilglaicīgākas, un kaut kādā ziņā roku darbs to nodrošina.”

Nedrīkst ražot brāķus
Savs skatījums uz to, kāpēc roku darbs ir dārgāks nekā rūpnieciski ražotais, ir arī ZS “Smilškalni” saimniekam Raimondam Simanovičam. “Tās partijas, kuras gatavo mājas apstākļos, ir daudz mazāk nekā tās, kuras ražo rūpnieciski, tāpēc tas arī sanāk nedaudz dārgāks. Tas pats ir arī ar mūsu pašu produkciju – katru smiltsērkšķu odziņu es apčubinu, pats esmu visu izdarījis. Kad paskaita, tad sanāk dārgāk, jo rūpnieciski tiek paņemtas tonnas par kapeikām, pārstrādā, piemet ķīmiju klāt, sašķaida un tirgo. Mājās tā nevar. Ja mēģināsi kaut ko tādu darīt, tad ar to var ļoti ātri zaudēt pircējus.”
Tirgotājs, tāpat kā citi, atzīst: lai iekarotu pircēju sirdis, ir sevi jāpierāda. Nedrīkst ražot brāķus un visu laiku ir jātur kvalitāte. “Principā savu darbu neviens mājražotājs produkta cenā nerēķina. Ja rēķinātu kaut vai minimālo stundas likmi, tad produkts nebūtu nopērkams.”
Arī R. Simanovičs atzīst, ka pircēji novērtē roku darbu. Izveidot savu klientu loku prasa vairākus gadus. Ja nezaudē kvalitāti, tad seko arī attīstība. “Tikko sāc blēņoties ar kvalitāti un pieaudzē apjomus, kā vāri nevis piecu litru katlu, bet desmit, tā krīt kvalitāte. Nezinu, kāpēc, bet krīt. Latvijā ir mājražotājs, bet visā Eiropā pastāv termins “pārtikas amatnieks”, un kā amatniecībai tam ir nākotne.” Tomēr tirgotājs saskata nesakarības valsts nodokļu politikā, kas attiecas uz dzīvesveida uzņēmumiem, individuālajiem komersantiem, mājražotājiem un pašnodarbinātajiem. “Neviens jau nesaka, ka nevajag maksāt, bet vajag saprātīgi. Galvenais būtu skatīties apjomu, nevis no apgrozījuma, bet no reālas peļņas. Neloģiski sanāk, jo, kā es pārkāpju vienu centu pār minimālo algu, no manis jau noplēš pāri simtam. Ja būtu virs minimālās kaut kāds procents, tad ļoti labprāt visi maksātu. Vajadzētu kāpināt apjomu, bet, tikko es kāpinu apjomu, tā krītas kvalitāte.”
Tirgotājs novērojis, ka pēdējā pusgada laikā sākusi uzlaboties arī pirktspēja. To vīrietis vērtē pēc jautājuma “Ko tik dārgi?”. Tas dzirdams aizvien retāk. “Alkoholam, lai vai kā, vienmēr atrodas nauda – tas ir paradokss. Mēs ražojām smiltsērkšķu eļļas maisījumu ar medu, 200 gramu burciņa maksāja pieci eiro. Man bija arī 200 gramu pudelīte ar uzlējumu par pieci eiro. Eļļas maisījums pircējiem šķita par dārgu, bet uzlējums bija foršs pie vakariņām.”

Jāiztiek bez E
To, ka roku darbs vienmēr būs dārgāks nekā rūpnieciski ražotais, atzīst arī Līga Elmane no Bauskas. Viņa ražo dažādus kosmētikas produktus. Pēc viņas domām, roku darbs ir īpašs. “Tā ir sajūta, ko iegūsti, paņemot rokās, piemēram, adītu cimdu pāri vai seģeni. Ir jāmaksā dārgāk vērtības dēļ, ko iedod sajūtas. Dažkārt arī man liekas, ka kaut kas maksā vairāk, nekā tam būtu jāmaksā. Tas ir tīri cilvēcīgi – kad mums nauda ir jāizdod, tad sākas laušanās.” Kosmētikas ražotāja saprot, ka tikpat smaržojošu krēmu var nopirkt veikalā desmit reizes lētāk, pat par sešdesmit centiem. Viņas ražotais maksā sešus eiro, jo sastāvā ir dabiskas izejvielas – augu sviesti, eļļas, bišu vasks un citi. Tirgotāja atzīst, ka produkta sastāvdaļas maksā tik, cik maksā. Piekāpties cenas ziņā var, vien novērtējot savu ieguldīto darbu.

Ieliek emocijas
Savus ražotos sierus par labākiem nekā veikalā nopērkamos uzskata Dainis Čūders no Brocēniem. “Atšķirība ir tā, ka visas vielas tiek iemaisītas iekšā. Konkurentiem ir apviļāti, bet šeit tas ir savā masā ievilcies un ir baudāms visā pilnībā, ne tikai no virspuses. Mana doma ir tāda: ja cilvēki sapratīs, ka var iztikt bez E vielām, tad roku darbam ir perspektīva visās jomās. Tas E spēlē lielu lomu, un cilvēki sāk jau saprast, ka tas dod visādas slimības. Labāk nopirkt sieru bez E nekā iet pie daktera. Piemēram, baltmaizē ir pieliktas tādas vielas, ka šermuļi iet cauri, ka tik visa Mendeļejeva tabula nav klāt!”
Brocēnieka sacītajam piekrīt viņa kolēģe Daiga Vītola, kura uzskata, ka, gatavojot ar rokām, produktā tiek ielikta mīlestība, sirds siltums un laba vēlējumi. “Tas ir citādāk, nekā to vienkārši dara mehānisms un robots. Tur nav emociju, tur nav siltuma un mīļuma. Kad mēs gatavojam ar rokām, tad ieliekam to visu un līdz ar mīļumu nododam pārējiem cilvēkiem.”

Raksts no laikraksta "Kursas Laiks" arhīva

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Liepājā pircēji novērtē roku darbu, bet nespēj samaksāt

Kategorijas