Rekurzeme.lv ARHĪVS

Zane Eltermane savu darbošanos ar keramiku sauc par dārgu hobiju ar mākslas pieskaņu

VALIJA BELUZA

2018. gada 5. decembris 14:19

2171
Zane Eltermane savu darbošanos ar keramiku sauc par dārgu hobiju ar mākslas pieskaņu

Zanes Eltermanes keramikas darbnīcas atrašanās vieta – Grobiņas pagastā pie Rolavas muižas – nav mainījusies tāpat kā vecā namiņa un SIA nosaukums – “Pods”. Bijusī kolēģe un uzņēmuma līdzīpašniece Zigrīda Lielgalve veselības problēmu dēļ vairs nespēj radoši izpausties, tikmēr Zane latviešu keramikas lauciņā turpina cīnīties un gluži kā agrāk jokojot savu darbošanos sauc par dārgu hobiju ar mākslas pieskaņu.

Laipni lūgti ledusskapī, nosmej Z. Eltermane un aicina nudien vēsajās telpās. “Parasti līdz Ziemassvētkiem te izvelku, jo tad vēl nav nekādi dižie aukstumi, pēc tam klapēju ciet. Ziemā darbiņus palasu pa Liepāju, bet pamata darbs uz pusslodzi man ir Karostas mūzikas skolā,” māksliniece nekautrējas atklāt, ka strādā par apkopēju.

Bet te, “Podā”, keramikas izstrādājumi top no nulles, vienīgi māls tiek iepirkts jau gatavs. No Jelgavas atradnēm izejmateriālu vairs nepiedāvā, un keramiķi to iegādājas no Lietuvas uzņēmuma “Kuršenai”. Veco, ietilpīgo trauku apdedzināšanas krāsni agrāk kurinājuši katru nedēļu, jo gribētāju rinda stāvējusi ārpusē.

“Vecā tehnoloģija patērēja milzīgu daudzumu elektrības, tāpēc mēs ar Zigrīdu uztaisījām šo apdedzināšanas krāsniņu, no augšas piekraujamu. Tā kā kolēģe vairs nevarēja smago vāku pacelt un bija jāsauc talkā kāds vīrs, tagad te ir krietni mazāka formāta elektriskais aparāts, kaut arī man ļoti gribas lielus traukus taisīt.”

Kad tapusi darbnīca, esot jājautā Valdim Spridzānam, kurš to uztaisījis. Iepriekš te bijusi kolhoza graudu kalte. Tālāk ceļmalā atradies milzīgs šķūnis, ko uzrāviena laikos nogrāva, lai ielietu pamatus arhitekta Rukuta projektētam jaunajam ceham. Bet viss pārtraukts, lai pabeigtu sportam un kultūrai paredzēto halli Robežniekos.

Z. Eltermane pieradusi paļauties galvenokārt uz sevi, bet vienlaikus apzinās grūtības. “Vieta šeit jauka, bet māja kritiskā stāvoklī, prasītos kārtīgs remonts, jumts jālabo. Vienubrīd Rolavā viss bruka un šķīda, bet nu, kad vēl viens cilvēks sasparojies, kroga ēka tikusi pie jauna saimnieka, arī man “Podu” negribas likvidēt. Vismaz saglabāt, ja ne uzstutēt. Jo diezgan daudzi pieaugušie ir prasījuši, lai ļauj te padarboties. Ne visiem patīk sterilās darbnīcas, bišķi jābūt kā raganas ķēķī.”

Pirms sēšanās pie podnieka virpas meistare apsien darba priekšautu un norāda uz blakusistabu, kur notiek glazēšana un rotāšana. Pusfabrikātu un gatavās produkcijas maz, jo pasūtījumi pēdējā laikā negadās bieži un jau pabeigtie darbi aizceļojuši uz mākslas salonu “Ludviķis”.

Meistares rokas stingri tver apļojošu māla piku, kas pārtop gruntīgā bļodā ar dubultu atliekto malu, tāda raksturīga Rucavai. Jautāta, vai tur zirņi, pupas vai putra labāk pasēs iekšā, keramiķe atsaka: saturs – katra paša fantāzijas ziņā. Bet forma esot tipiska. Reiz viena dāma neatlaidīgi prašņājusi, kas podiņā liekams, un keramiķei gribējies nešpetni teikt: netīrās zeķes.

Jau pasen Z. Eltermane uz savu trauku dibeniem atstāj firmas zīmi – iniciāļus un gadskaitli, lai neaizmirstu, ko un kad taisījusi. “Ciemojoties pie draudzenes, sekcijā ieraudzīju foršu servīzi. Kāda interesanta forma! Gāžu apkārt un – johaidī, pati taisījusi!”
Etnogrāfisko klasiku tagad reti kurš pieprasot, izņemot Rucavas sievu kolektīvus, kas klāj galdu sentēvu stilā, un vēl arī Brīvdabas muzejs.
“Pārsvarā cilvēki grib kaut ko modernāku, bet man svarīgi, lai trauks ir perfekti funkcionāls. Ja krūze, lai no tās līst ārā, netekot gar malu. Lai krūzītes rokturi normāli arī vecis var paņemt rokā.”

Raksts no laikraksta "Kursas Laiks" arhīva