Ar misiju – veidot pozitīvu dzemdību pieredzi

2018. gada 6. decembris 07:00

Madarai Balodei jau kopš pamatskolas bija skaidrs, ka pēc vidusskolas beigšanas viņa studēs medicīnu. Ierasti šo profesiju izvēlas cilvēki, kuru ģimenēs ir jau kāds mediķis, bet šis nav tas gadījums.

Ieinteresējas anatomijas stundās
Madaras ģimenē nav mediķu, bet interese par medicīnu meitenei radusies skolā, pirmajās anatomijas stundās. Madara vienmēr ir nodarbojusies ar sportu un tieši tādēļ, stājoties Rīgas Stradiņa universitātē, kā prioritāti izvēlējās fizioterapijas studijas. Otrs variants bija mediķa specialitāte, bet trešais – vecmātes arods. Lai arī vecmātes profesija tika ielikta pēdējā, tieši šajā programmā Madara saņēma budžeta vietu un uzsāka studijas.
Šādas profesijas izvēle parasti raisa ziņkāri. Madaras gadījumā tas tiešām bijis liktenis, jo reti kura nedzemdējusi jauniete savos 20 gados būtu pilnīgi pārliecināta, ka vēlas kļūt vecmāte. Iespējams, tieši nezināšana bija par iemeslu, kādēļ no tā nenobīties un mesties iekšā piedzīvojumā.
Pirmais lielais piedzīvojums studentei pienāca jau pēc pirmā kursa, kad viņa piedalījās pirmajā dzemdību pieņemšanā Liepājas slimnīcā. “Bija reize, kad vajadzēja iziet ārā un apsēsties,” atceras Madara. “Bet dūša līdz galam neapskrējās.” Kā sapratusi, ka viss būs kārtībā? “Skolā tika mācīta teorija un lēnām mūs gatavoja gan morāli, gan fiziski, bet reāli viss sakārtojās pa plauktiņiem tikai tad, kad viss tika apgūts praksē.”
Lielākā daļa prakses tika pavadīta Rīgas Dzemdību namā. Un studiju noslēgumā Madara bija pieņēmusi jau apmēram septiņas dzemdības. Tieši caur šo prakses procesu izdzīvojusi, cik vienreizīgi ir tas, ko viņa dara, un cik lielu gandarījumu tas rada. Atgriezeniskā saite, ko dodot saņem pretī, esot vislielākais gandarījums strādāt.
Kad studijas bija pabeigtas, Madara strādāja Rīgas Dzemdību namā. Un neilgi pēc studijām arī pati nonāca sava pirmdzimtā bērniņa gaidībās.

Saskaras ar skaudru realitāti
Uzsākot reālas darba gaitas Rīgas Dzemdību namā, Madara tomēr atskārtusi arī šīs profesijas ēnas puses. Lai kāds būtu gandarījums par darbu un lai cik ļoti tas patiktu, iztikt ar darba algu ir grūti, atzīst jaunā sieviete. Tieši tādēļ bijis jāmeklē vēl kāds peļņas avots.
Paralēli vecmātes darbam Madara strādāja kafejnīcā un atzīst, ka gandrīz visiem kolēģiem bija vēl kāda nodarbe, ar kuru pelnīt naudu. Vieni pieskatīja bērnus, citi tīrīja mājas – šie darbi nav privātpraksēs vai prestižās medicīnas iestādēs. Visbiežāk tie bijuši darbi, ar kuriem piepelnīties, lai sanāktu izdzīvošanai, ne uzdzīvošanai. Tāpēc nereti nākoties pārdomāt – turpināt vai neturpināt tālākās karjeras gaitas, ko esi lolojis visus ilgos studiju gadus.
Līdz ar Madaras pirmdzimtā ienākšanu pasaulē mainījās arī viņas dzīvesvieta. Jaunā medicīnas speciāliste atgriezās dzimtajā pilsētā – Liepājā. Bērna kopšanas atvaļinājums pagāja vēja spārniem, un atkal bija jāizdara izvēle. Madara tikko ir uzsākusi darbu Liepājas reģionālajā slimnīcā. Paralēli tam, lai attīstītos un augtu vecmātes profesijā, viņai būs arī jādežurē 24 stundu maiņas.
Madara pieder pie mūsdienu jauniešu paaudzes, kuri nav pieredzējuši padomju laikus, ir dzimuši brīvā Latvijā, ir paceļojuši pa pasauli un lieliski izprot cilvēka tiesības. Viņai ir grūti samierināties, ka procesā, kurā uzņemies atbildību par cilvēku veselību vai pat dzīvību, ir jāapvieno visas šīs lietas 24 stundas no vietas. “Kā lai vispār runā par kvalitāti un attieksmi pēc nostrādātām divdesmit stundām?” vaicā Madara un pieļauj, ka iepriekšējo paaudžu cilvēki ir pieticīgāki, vairāk samierinās ar to, kas viņiem dots, ir izturīgāki pret grūtībām. “Bet kā vārdā? Lai netiktu ievēroti, lai neapkaunotu sevi citu priekšā, lai neizceltos, lai nepadarītu sevi par muļķi? Šīs ir lietas, ko mūsdienu paaudze vairs nesaprot. Un vai maz tas ir vajadzīgs? Pietiekami ilgi esam žēlojuši sevi un pacietuši grūtības, nu ir laiks par tām runāt un risināt. Paies laiks, kamēr paaudzes nomainīsies arī vadošajos amatos, bet dzīvot gribas jau šodien!”

Attīsta sevi ārpus darba
Madara aktīvi iesaistās dažādu pasākumu un lekciju popularizēšanā Liepājā topošajiem un esošajiem vecākiem. Lielākais projekts ir izveidojies kopā ar ģimeņu centru “Augam kopā”. Šā projekta nosaukums ir “9 mēneši”. Tas ir septiņu lekciju cikls, kurā topošajiem vecākiem tiek piedāvāta iespēja izzināt procesus no sagatavošanās dzemdībām līdz pat pareizai mazuļa nēsāšanai, savas muguras veselībai, kad mazulis jau ir nācis pasaulē. Šajās lekcijās piedalās dažādu jomu speciālisti, tostarp Madaras dzīvesbiedrs fizioterapeits Kristaps Bergs. Viņš sniedz praktiskus ieteikumus ne tikai topošajām māmiņām, bet arī topošajiem tēviem.
Vēl kāds projekts uzsākts sadarbībā ar dūlu Annu Kreici. “Positive Birth Movement” jeb “Pozitīvu dzemdību kustība” aizsākusies Anglijā un nu ir populāra visā pasaulē. Madara to tagad popularizē arī Liepājā. Katru reizi tiek izvēlēta kāda galvenā tēma, kas tiek apspriesta starp topošajām un esošajām māmiņām. Galvenā ideja ir dalīties ar pozitīvo dzemdību pieredzi, laužot ieradumu sarunas par dzemdībām sākt ar negatīvo pieredzi. Pēc pirmās sanākšanas Madara esot bijusi lielā sajūsmā. Radīta tik pozitīva un saviļņojoša atmosfēra, ka radies liels stimuls turpināt šādu sanākšanu organizēšanu. Tagad šādas tikšanās notiek jau regulāri un jebkurš ir laipni aicināts tajās piedalīties, lai dalītos savā pieredzē vai uzklausītu citu piedzīvoto.

Mediķu maizes biezā garoziņa
Turpinot par pieredzi slimnīcā, Madara atzīst, ka kopumā ne viss izskatās tik saulainās krāsās, kā gribējies iepriekš. Protams, ka aicinājums mācīties un attīstīties savā jomā ir liels, tādēļ darbs noteikti jāturpina, bet viņa nenoliedz, ka biezā garoziņa ir pietiekami bieza un paies laiks, līdz tā tiks izkosta.
Viņasprāt, jaunajiem speciālistiem nozarē ir noteikti jāpaliek, lai kaut ko tajā mainītu, bet ne visiem esot tik liels gribasspēks, tāpēc jauno mediķu ienākšana sistēmā ir diezgan nenoteikta. “Ne visi var pieņemt un izturēt divdesmit četru stundu darba maiņas, strādāšanu vairākās darbavietās un nemitīgo spriedzi.” Tas ir iemesls, kāpēc Madara uz turpmāko medicīnas nākotni raugās bažīgi. “Redzu divas galējības – gudrie un spējīgie atradīs iespēju, kā darboties paši privāti, bet tie, kuri paliks valsts slimnīcās, būs fiziski un garīgi noguruši, lai kvalitatīvi veiktu savus pienākumus. Neviens nekad nav teicis, ka mediķa darbs ir viegls, tomēr, raugoties nākotnē, ir jāsaprot, ka tas nevar mūžīgi būt cilvēka brīvprātīgs aicinājums.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ar misiju – veidot pozitīvu dzemdību pieredzi

Kategorijas