Varētu arī metināt

2018. gada 13. decembris 07:00

209

Cīravas kultūras nama vadītāja Santa Matvijčuka savā darbā pielieto savulaik nerealizētās ieceres, lai vietējiem iedzīvotājiem dzīvi padarītu saturīgāku un pievilcīgāku. Par galveno vērtību savā dzīves un darba vietā viņa uzskata darbīgus ļaudis, kuri iesaistās un novērtē paveikto, piedaloties Cīravas kā pievilcīgas vides veidošanā. Santa nonākusi pie secinājuma, ka nākamgad būs pienācis laiks darbā gūto pieredzi apliecināt ar izglītības dokumentu.

Novērtē izglītību
Santa ir dzimusi un augusi cīravniece. Pamatskolā mācījusies Dzērvē, pēc tam aizgājusi tālāk izglītoties uz Aizputes vidusskolu. Skolas laikā iesaistījusies sabiedriskajā dzīvē, rīkojusi un vadījusi pasākumus. Cīravas kultūras namu vada no 2011. gada. “Gadu biju Anglijā, strādāju salātu fabrikā, kur pakoju produkciju. Nopelnīt varēja, dzīvot arī varēja ļoti labi, taču ļoti gribēju atpakaļ uz Cīravu. Atgriezos. Pēc pāris mēnešiem sapratu, ka nespēju te izdzīvot – ir vajadzīga nauda, tādēļ biju domājusi braukt atpakaļ uz ārzemēm. Tobrīd mamma atrunāja braukt otrreiz prom. Un tad kaut kā pareizi zvaigznes sastājās, ka Cīravas kultūras namā bija vakance,” atklāj Santa un pieļauj: “Laikam nostrādāja tas, ka esmu vietējā, pazīstu cilvēkus un man bija neliela pieredze skolas laikā – saprata, ka varu uzstāties un protu šo darbu.”
Kad sākusi strādāt, viņai bijusi plika vidusskolas izglītība. Papildus zinības apgūtas dažādos kursos. “Biju sākusi apgūt augstāko izglītību Liepājā, taču līdz šim tā arī neesmu pabeigusi. Esmu apņēmusies, ka nākamgad to iesākšu un arī pabeigšu.”
Kādreiz Santa domājusi, ka nekur tālāk nemācīsies. Bijuši apkārt piemēri – redz, tam ir pamatskolas izglītība un viņš strādā, kam vispār izglītība vajadzīga? “Kad biju jaunāka, domāju citādi. Tagad saprotu, ka visu mūžu vienā darbavietā nevari nostrādāt un var gadīties, ka vienā dzīvesvietā visu laiku nedzīvosi, tādēļ sevī ir jāiegulda kas paliekošs. Jebkurā brīdī dzīve var ieviest visādus variantus – ko darīsi, kurp iesi? Kad būsi vairāk pamācījies, būsi gudrāks un labāk pratīsi lietas kārtot.”

Piepilda sapni
Santa stāsta, ka viņai liktenīgs mēnesis kultūras darbā ir septembris. “Sāku strādāt septembrī, pēc pirmā bērna atgriezos septembrī strādāt, tad pa vidu man bija sirds operācija un pavisam atgriezos septembrī, šogad tajā pašā mēnesī atgriezos darbā pēc otrā bērna kopšanas atvaļinājuma.”
Viņai jo īpaši pie sirds iet dekorāciju veidošana – tas visticamāk esot saistīts ar kādreizējo vēlmi mācīties par dizaineri. “Gribēju Rīgā mācīties, bet tajā skolā, kur šo arodu varēja apgūt, pieprasīja mākslas skolas izglītību. Man tās nebija. Taču esmu priecīga, ka savu interesi varu realizēt šajā darbā,” norāda kultūras darbiniece.
Dekorāciju tapšanas procesā smagākos darbus viņa uztic stiprajam dzimumam, vieglākajos darbos pati metas iekšā ar sirdi un dvēseli. “Krāsoju un slīpēju. Līdz metināšanai vēl neesmu tikusi, bet gribētu pamēģināt. Esmu dzirdējusi, ka metināšana ir labs un pieprasīts darbs, īpaši smalkākajos darbos, kur atbilstošāka ir sievietes roka. Metināšanas prasme nav zemē metama ideja,” smaidot spriež Santa, piebilzdama, ka ļoti apbrīno Cīravas bērnu floristikas pulciņa skolotāju Dainuvīti Zagorsku, kurai “vienmēr ir idejas, gadiem vākti materiāli un žurnāli”.

Viss vajadzīgais – uz vietas
“Bieži dzirdams viedoklis, ka laukos nekā nav. Bet mēs visi kopā ļoti cenšamies, lai dzīvotu līdzvērtīgi kā citur, lai būtu patīkami tiem, kas te dzīvo,” norāda Santa. Viņa ir viena no nedaudzajām gados jaunajām sievietēm, savām vienaudzēm, kas atgriezusies Cīravā. “Dzērves skolā klasē bijām 22 skolēni. Zinu vien dažus. kas ir šeit tagad no manas klases. Cīravā izplatītais vecums ir 40, 50, 60 gadi un uz augšu,” novērojusi cīravniece.
Cīravas un Aizputes pusē esot problemātiski ar brīvām dzīvojamajām platībām. Santas ģimene dzīvo centrā – esot ļoti paveicies pirms pieciem gadiem te dzīvokli nopirkt.
Santa iesaistījusies arī aktīvistu pulkā, ko plašāk pazīst kā Cīravas pagasta attīstības biedrību, darbojas arī dažādās atrakcijās un izaicinājumos. Cīravas meža parkā viņa ekskursantus sagaida kā lācis. Daudzi paziņas un tuvinieki viņu šajā tēlā neatpazīstot. “Cīrava ir kļuvusi par brīnišķīgu vietu. Galvenais, ka mums ir savējie cilvēki, kas šeit strādā. Bet visā valstī kopumā cilvēks kā vērtība ir aizmirsts. Man ir žēl par Apriķiem, kur skola aizslēgta. Cilvēki pārdzīvo par apdzīvoto vietu. Apriķi tā jau bija klusa vieta, tagad – pavisam klusa. Mums jābūt pateicīgiem, ka te viss ir. Pašiem jāstrādā, lai būtu pievilcīga vieta. Cīravā ir viss, ko vien mums ikdienā vajag, visos pagastos tā nav. Tepat ir pasts, skola, veikals, ārsts, bērnudārzs, kultūras nams. Bez cilvēkiem nekas no tā nebūs. Ja nebūs cilvēku, nevienam nebūs darba,” vērtē Santa. Viņai Ļoti gribētos, lai apkārtnē būtu kāda ražotne, kur vietējie varētu strādāt, nekur nebraucot. Darba vietu pieejamības trūkumu viņa izjūt, jo vīrs strādā Liepājā. “Vairākus gadus viņš no rīta brauca uz Liepāju, vakarā atpakaļ. No ceļa nogurst, tādēļ viņš tagad pa nedēļu paliek Liepājā – citu variantu nav.”

Sēdēšana nesanāk
Santa atminas, ka pati kādreiz bijusi no tiem, kas domā – ko visu un katru dienu kultūras namā var darīt, ko visu laiku tur var sēdēt? “Tagad, kad pati šeit esmu, saprotu, ka nekādas sēdēšanas te nav. Darbs ir pat jāņem līdzi uz mājām, jo nevar paspēt. Tāpat jābūt emocionāli stipram – katram te ir savs viedoklis, jāsaņem aizrādījumi, tiek izteikta kritika. Man patīk, ja cilvēki nāk ar saviem ieteikumiem un iesaistās. Es jau nedaru sev, bet visiem. No pagasta puses ir milzīga pretimnākšana – palīdz atvest, atbrauc pakaļ materiāliem, ko vajag darbā,” sadarbību raksturo kultūras darbiniece.
Kultūras nama ēkā lielāko daļu laika viņa ir viena pati, nereti vēl tehniskais darbinieks, taču par vientulību nevarot sūdzēties. “Pagasta pārvaldē eju pusdienas laikā, tāpat ejam un nākam viens pie otra, lai pajautātu viedokli, lai notiktu ideju apmaiņa. Iesaistām procesos pagaidu algotos sabiedriskos darbiniekus, ļaujam viņiem palīdzēt, izteikt domas, lai zina, ko nozīmē šis darbs,” stāsta Santa. Viņai pat esot savas “labās rokas”. Piemēram, bijušais tehniskais darbinieks Aivars Atkalns. “Kad aizgāju dekrētā, viņš devās pensijā. Bet viņš ļoti saprot, ka es kā sieviete netiktu galā ar elektrības darbiem, tādēļ ar lielāko prieku joprojām aiz pieraduma nāk un strādā kopā ar mani,” savu komandu slavē cīravniece.

Ziemassvētku laiks – īpašs
Santai izveidojusies laba sadarbība arī ar vietējiem mākslinieciskās pašdarbības kolektīviem. “Mani vienmēr fascinē, cik ļoti viņi gatavojas, uztraucas tik tālu, ka viens bez otra kolektīvā vairs nevar iztikt,” uzsver kultūras nama vadītāja.
Lai arī kādu brīdi bijusi vērojama zema pasākumu apmeklētāju aktivitāte, tagad cilvēki sākot atvērties un nākt ārpus mājas. “Arvien vairāk jūtams, ka cilvēki vairs negrib pasākumus nedēļas nogalēs – viņi tās dienas ir ieplānojuši kopā ar ģimeni. Labprāt nāktu darbdienu vakaros, bet, ja brīvdienā ir kāds pasākums, tad pēc iespējas vēlāk. Ja pasākums ir brīvdienā pa dienu, daudzi atsakās,” novērojusi kultūras darbiniece.
No darba brīvajā laikā Santa neraujas uz citiem kultūras pasākumiem, viņai labāk patīk izbraukt ārpus dzīvesvietas. “Man ļoti patīk Liepāja, ļoti bieži un pat pārāk bieži braucu – laikam jūra mani pievelk. Man patīk visur kur aizbraukt. Ar vīru un bērniem taisām mazas ekskursijas. Kaut vai pa veikalu pastaigāt, pa skaistām vietām – tas nomierina. Liepāja man patīk laikā, kad ir daudz lampiņu – Ziemassvētku laikā. Tās man tāpēc tā iesēdušās prātā, ka ar vīru iepazinos Ziemassvētku laikā. Iepazināmies 16. decembrī, pēc gada apprecējāmies,” atklāj Santa.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Varētu arī metināt

Kategorijas