Darbā ar koku izpaužas radoši

2018. gada 13. decembris 07:00

118

Aizputnieks Edgars Balodis ir viens no jaunajiem uzņēmējiem, kurš ar aizraušanos un darba kvalitāti spējis pierādīt savu varēšanu. Jau vairākus gadus viņš nodarbojas ar galdniecību un, atgriežoties dzimtajā pilsētā un tiekot pie savas darbnīcas, varējis pilnībā nodoties divām sev nozīmīgām lietām – mēbeļu izgatavošanai un restaurācijai.

Atpakaļ dzimtajā pilsētā
E. Balodis galdniecības prasmes apguvis jau sen – pirms vairāk nekā desmit gadiem. Aizputnieks pieļauj, ka vēlme darboties ar koku nākusi mantojumā no tēva, kurš arī visu mūžu nodarbojies ar galdniecību. Tēvam mājās bijusi sava neliela galdniecība. “Tur (tēva Ilmāra piemājas darbnīcā – red.) darbība noris jau padsmit gadu, tādēļ pieredze šobrīd ir diezgan liela,” par savu ienākšanu šajā jomā teic E. Balodis.
Savulaik aizputnieks devies uz Rīgu studēt. Izvēlējies zināšanas papildināt Rīgas Amatniecības vidusskolā (šobrīd – Rīgas Mākslas un mediju tehnikums – red.). Tas savā ziņā bijis tēva ietekmēts lēmums. “Viņš bija tas, no kura es par šo skolu uzzināju. Nolika man priekšā avīzes, kurās rakstīts par skolas labajiem darbiem, un tad sapratu, ka man jāiet uz turieni.”
Rīgā uz kādu laiku arī palicis. Dzīvojot galvaspilsētā, strādājis galdniecības firmā – tur gūta praktiskā pieredze. “Bija profesionālās izaugsmes laiks, kad meklēju darbu. Bija dažādi virzieni, ne tikai galdniecība. Viss saistībā ar dizainu.” Lai gan darbs kā vienam no uzņēmuma darbiniekiem bijis laba pieredze, tas reizē devis iespēju vērot vadības darbu un saprast, ka arī pašam ir vēlēšanās būt noteicējam pār savu darbu un ikdienu. Tieši šī vēlme mudinājusi atgriezties dzimtajā pilsētā un uzsākt pašam savu ceļu. E. Balodis ir pārliecināts, ka, darbojoties sev un savā labā, ir lielāka degsme, atdeve un pavisam citas gūtās emocijas. Pirms trīs gadiem E. Balodis atgriezies Aizputē un sācis nopietni pievērsties galdniecībai savā darbnīcā. Kopā ar viņu strādā arī tēvs.

Pareizajā laikā un vietā
Atgriežoties Aizputē, pirmais uzdevums bijis atrast piemērotas telpas, kur vērst plašumā galdniecības darbus. Ar to gan sākumā nav gājis viegli. “Sāku ar domi – prasīju, vai var kaut ko dabūt īrēšanai. Izskatīju visus domes variantus, bet tur īsti neko piemērotu neatradu. Šī vieta bija veiksmes stāsts,” par telpām Liepājas ielā 8 saka E. Balodis. Ēku komplekss, kurā iekļauta gan viņa darbnīca, gan šobrīd darbojošais brūzis, savulaik ticis pārdots kā viens veselums. Taču ēka Liepājas ielā 8 īpašniekam nav bijusi nepieciešama, tā E. Balodim radusies iespēja pie tās tikt. “Vienkārši biju īstajā laikā un īstajā vietā, un man uzreiz šo ēku pārdeva. Nebija nekādu problēmu.” Aizputnieks to dēvē par īstu veiksmi un priecājas, ka apstākļi bijuši viņam labvēlīgi.
Tā kā ar galdniecību E. Balodis nodarbojas jau kādu laiku, ir radies pastāvīgo klientu loks un arvien pievienojas jauni. Nu jau interesi par viņa pakalpojumiem izrādot arī vietējie. Jaunais uzņēmējs iestājies arī Biznesa inkubatorā, kur šobrīd tiek domāts par mārketingu un reklāmu, lai par viņa darbību uzzinātu vēl plašāks iedzīvotāju loks.
Par pasūtījumu skaitu meistars sūdzēties nevarot – šobrīd darba pietiek gan mēbeļu gatavošanas, gan restaurācijas lauciņā. Pieaugot darba apjomam, būšot jādomā par papildu telpām. Ražošanas telpas Liepājas ielā darbu apjomam gan esot pilnīgi pietiekamas, taču tās būtu nepieciešamas arī apdares darbu veikšanai, kā arī gatavās produkcijas uzglabāšanai. E. Balodis cer, ka izdosies atrast vietu, kura būs aprīkota ar visu nepieciešamo, lai nebūtu jāiegulda līdzekļi un laiks telpu sakārtošanai. “Var būt katra flīze savā krāsā, bet lai savu funkciju veic,” smejot teic jaunais vīrietis.

Ar seniluma smeķi
Laikā, kad veikalā atrodamas jau gatavas un par pieejamu cenu īpašumā iegūstamas mēbeles, liela daļa dod priekšroku tieši tām. E. Balodis nenoliedz, ka lielās veikalu ķēdes rada robu galdniecības lauciņā, tomēr priecājas, ka pavisam izskaust galdnieku roku darbu tām nav izdevies. Vēl joprojām ir lietas, ko veikalos nopirkt nav iespējams, un ir daļa cilvēku, kuri vēlas unikālas, īpašas un izlolotas mēbeles savam mājoklim. “Ir lietas, ko nevar nopirkt veikalā gatavas, kas ir jāpielāgo esošajai situācijai. Piemēram, virtuves iekārtas. “IKEA” nenopirkt arī ārdurvis vai logus,” situāciju raksturo uzņēmējs. Viņam šo iemeslu dēļ darba ir pietiekami un to veicina arī radošā pieeja darbam. “No Rīgas laikiem izveidojusies sadarbība arī ar dizaineriem – tas arī dod savu pienesumu. Individuāli pasūtījumi cilvēkiem ir bieži nepieciešami.” Vislielākais pieprasījums esot pēc virtuves iekārtām, trepēm, logiem un durvīm. Retas reizes meistars lūgts izgatavot arī īpaša dizaina mēbeles – plauktus ar neredzamiem stiprinājumiem, lielus ēdamgaldus un tamlīdzīgi.
Kā vēl vienu atsevišķu nišu un bonusu, ko var piedāvāt klientiem, E. Balodis min mēbeļu restaurēšanu. “Mans pluss ir tas, ka es restaurēju mēbeles. Ir tādi cilvēki, kuriem patīk padomju laika ražojumi, un viņi vēlas tos izveidot stilīgus, atsvaidzināt, bet tā, lai redz arī to vecumu.” E. Balodis atzīst, ka mēbeļu restaurāciju tiešām izvēlas vien retais – tas, kurš novērtē senas lietas un saskata to potenciālu, vīzijā uzburot dizaina idejas, ko pēcāk īstenot profesionālim. “Pamēģini, uztaisi un saproti, ka ir sanācis kaut kas unikāls!” Restaurācija prasot ne tik daudz mākslinieciskās dotības, cik pacietību. Restaurācijas rezultāts, atšķirībā no mēbeļu izgatavošanas, neesot tik viennozīmīgi paredzams. Tomēr arī šajā nišā aizputnieks ir uzkrājis pietiekamu pieredzi, lai varētu prognozēt savu darbības laiku un aptuveno virzienu.

Augstākais novērtējums
Par labu izejvielu – kokmateriālu – ieguvi uzņēmējs šobrīd vairs nesatraucas. Darbības sākumā gan bijis jāatrod, kur pie tāda tikt. Nu jau aizputnieks zina, uz kurieni jādodas pēc priedēm, pēc ozola, kā arī plākšņu materiāliem. “Ir jāatrod vietas, kurām vari uzticēties, kur vari dabūt materiālus. Saprast, kas ir tas, kas priekš tevi strādā.” Jaunais uzņēmējs atklāj, ka vēl pirms pāris mēnešiem pēc priedes dēļiem devies uz Olaini – tas finansiālā ziņā bijis ļoti neizdevīgi. Nu ir izdevies atrast daudz pieejamāku variantu un pēc šāda materiāla atliek aizbraukt tikai līdz Grobiņai. Lai gan ikdienā visbiežāk sanāk darboties tieši ar ozolu un priedi, meistars ir pārliecināts, ka izejmateriālam nav tik lielas nozīmes, ja vien ir labi darbarīki. “Ja ir asi instrumenti, tad nav nozīmes, ar ko strādā.”
Vislielāko gandarījumu ikdienas darbā E. Balodim sagādā iespēja izgatavot mēbeles no A līdz Z, kad klients izrāda interesi par visu unikālu. “Tu pilnībā redzi to atgriezenisko saiti, redzi, ka klients ir priecīgs, apmierināts par to, ka nekur citur nebija jāiet.” Aizputniekam šķiet, ka individuāli gatavotas mēbeles cilvēki arī vairāk lolo, par tām vairāk rūpējas, jo saprot, ka tās ir speciāli viņiem vienā eksemplārā gatavotas. Gandarījums, īstenojot klienta vīziju un jūtot novērtējumu, esot patiesi liels.
Līdz šim lielākais izaicinājums meistaram bijis pasūtījums aptuveni pirms gada. Kādas mājas iemītnieki vēlējušies pamatīgu un izturīgu sienas plauktu. “Es veidoju dzīvojamās istabas sienas plauktus ar neredzamām sistēmām. Tajos bija plānots glabāt grāmatas, līdz ar to man bija jānodrošina ļoti liela izturība. Teorētiski galvā izdomāju, kā to izdarīšu, bet nezināju, kāda būs celtspēja. Taču viss sanāca un aizgāja kā pa diedziņu. Tas bija izaicinājums – tu apņemies darīt, bet nevari apgalvot, kā viss izdosies.” Aizputnieks lepojas, ka toreiz, par spīti daudzu izbrīnam un skepsei, izdevies izgatavot pamatīgo un izturīgo mēbeli.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Darbā ar koku izpaužas radoši

Kategorijas