Pasaules pieredze ļauj novērtēt dzimteni

2018. gada 20. decembris 07:00

149

Pasaules pieredze ļauj novērtēt dzimteni

“Dzīvojot Latvijā, tu to tā neizjūti kā, dzīvojot ārzemēs, saproti, cik patiesībā tev ir svarīga sava valsts un cik liels patriots esi,” pasākumā “Ar pasaules pieredzi Liepājā” saka remigrante Anita, kura dzimtajā pusē atgriezusies pirms pusgada pēc pieciem prombūtnes gadiem Vācijā. Pasākums kopā pulcēja vairākas ģimenes un jauniešus, kuri Liepājas apkaimē atgriezušies pēdējā gada laikā. Tā apmeklētāji sprieda, ka šis, iespējams, ir pirmais šāda veida pasākums Latvijā.

Aizbrauc un atgriežas bērnu dēļ
Liene Aļļe vairāk nekā piecus gadus ar ģimeni, kurā aug divi dēli, dzīvojusi un strādājusi Norvēģijā. Atgriezusies kopā ar abām atvasēm maija beigās Latvijā un tagad dzīvo Liepājā. “Kad atgriezāmies, neko nezināju par projektu, kas palīdz risināt ar atgriešanos saistītus jautājumus un situācijas,” saka sieviete.
Pirms vairākiem gadiem Liene devusies uz Norvēģiju bērnu dēļ. “Gribēju viņiem sniegt to, ko šeit nevarēju nodrošināt. Strādāju zivju fabrikā, sāku pilnīgi no nulles. Viegli nebija, bet nauda jau nesmird,” teic liepājniece. Gadu gaitā uzdienējusies līdz kvalitātes menedžeres amatam. Iemācījusies valodas. “Bija žēl visu tur pamest, taču bērni bija svarīgāki,” viņa pamato lēmumu par atgriešanos. “Atgriešanās iemesls atkal bija bērni, īpaši jaunākais. Norvēģijā ir stingri noteikumi par bērnu audzināšanu. Lai viņu likumdošanas dēļ man nedraudētu bērnu atņemšana, muku prom, jo mans dēls bija citādāks nekā norvēģi. Viņi ir mierīgāki, manējais uz viņu fona izcēlās ar lielāku aktivitāti. Man sāka pievērst uzmanību – jo ilgāk tur dzīvojām, jo vairāk.” Norvēģijā pastāvot noteikums, ka bērnus mājās nedrīkst audzināt, viņiem ir jādod brīvība. Lienes bērni mācējuši vairāk. Piemēram, to, ko Latvijā apgūst bērnudārzā, tur māca pirmajās klasēs. Vietējie to nav sapratuši. “Mājās mēs runājām divās valodās – krievu un latviešu. Bērni iemācījās arī norvēģu valodu, bet no 1. klases skolā jāmācās angļu valoda. Norvēģi uz mums skatījās ar aizdomām – kā, tik mazi bērni prot četras valodas?!”
Ģimene atgriezusies vasaras sākumā. “Skatoties darba piedāvājumus, sapratu, ka nevaru strādāt kasē visu dienu, ja man ir divi bērni, jo viņus tad neredzēšu,” uzsver remigrante. Tāpēc, vasarās braukājot uz Latviju, apguvusi skaistumkopšanu un tagad strādā kā pašnodarbinātā. “Jāatzīst, ka arī finansiālā aspekta dēļ ir grūti,” viņa neslēpj.
“Pa vasaru daudz kas ir izciests saistībā ar bērnu tikšanu skolā, turklāt viņi vēl tā kārtīgi nav adaptējušies. Ja esi bijis prom no Latvijas tik ilgi, pierašanas process nav viegls. Vajag sniegt vairāk informāciju par iespējām, tāpat Latvijā instancēm daudz jāmācās no citām valstīm pozitīvie piemēri attieksmē pret cilvēkiem,” pēc novērojumiem iesaka Liene. Vaicāta par nākotni, viņa atbild: “Ja visi striķi trūks, tad manīsim – paliksim vai atkal dosimies prom. Taču Latvijā viss nav tikai slikti, tā ir lieliska vieta, kur dzīvot.”

Saskata izaugsmes iespējas
30 gadus vecā Anita pēc augstskolas absolvēšanas devusies lūkot, kā izskatās un klājas citur pasaulē. “Nonācu Vācijā, Hamburgā. Domāju, ka tur būšu pusgadu, paliku uz pieciem,” stāsta sieviete. Tur viņa strādājusi apkalpošanas nozarē – bijusi viesmīle, pēcāk jau vadītāja 1000 darbinieku uzņēmuma restorānam. “Novēroju, ka Latvijā ir tik daudz, kur augt, un mīļākas vietas man par Latviju nav. To es sapratu, dzīvojot Vācijā, agrāk šo sajūtu tā neizjutu,” teic Anita. Tur sapazinusies ar latviešiem, arī liepājniekus sastapusi, jo iesaistījusies latviešu biedrībā.
“Šogad man palika 30 gadi, Latvijai – 100, un atgriešanās ir mana dāvana valstij simtgadē,” uzsver sieviete. Aizbraukusi viena un arī atgriezusies viena. “Paveicās, ka visu te biju sataupījusi, arī dzīvokli. Ātri vien atradu darba piedāvājumu savā jomā, ko biju studējusi,” gandarīta par atgriešanos ir Anita un rezumē: “Esmu laimīga par atgriešanos!”

Pielāgojas realitātei
Pasākumu moderators un vadītājs Gatis Ginters, kurš ir viens no iniciatoriem savest kopā Liepājā atgriezušos tautiešus, arī dalās savā pieredzē: “Sešus gadus biju Norvēģijā. Aizbraucām divatā ar sievu, bet atgriezāmies pirms gada četri. Abi bērni gan piedzima Liepājā.” Galvenais iemesls, kāpēc lēmuši atgriezties, – bērniem jāiet skolā. Un viņš nav vienīgais, kuram tas nospēlējis galveno lomu. Taču bijis jāsaskaras ar problēmu, ka nevar uzreiz atvasēm dabūt vietu pašvaldības pirmsskolas izglītības iestādē, tāpēc izmantots privāto bērnudārzu piedāvājums. Liepājas domes priekšsēdētāja vietnieks Gunārs Ansiņš uzsver, ka privātās pirmsskolas izglītības iestādes pašvaldība dotē. Viens jauns bērnudārzs pilsētā esot vajadzīgs, par tā būvniecību vai izveidošanu varot runāt dažu tuvāko gadu laikā.
Remigranti sastopas ar vēl citiem sarežģījumiem – dzīvokļu piedāvājums Liepājā un apkaimē ir plašs, taču cenas ir ļoti augstas, ko veicina to izīrēšana tūrisma sezonas laikā. “Bija stress ar dzīvesvietas meklējumiem. Tas Liepājai varētu būt izaicinājums – sakārtot šo jautājumu,” saka no Vācijas atbraukušais Reinis.
Linda, kura Anglijā pavadījusi 11 gadus, uz dzīvi Latvijā un Liepājā atgriezusies kopā ar vīru un divām meitām. “Aizbraucu studēt, Londonā iepazinos ar savu vīru – liepājnieku,” šis fakts pārējiem izraisa sirsnīgu smaidu. Līdzīga pieredze ir daudziem. Ilgus gadus prombūtnē sapratusi, ka Anglija tomēr nepievelk. “Nebijām plānojuši atgriezties. Kad to izdarījām, visi bija pārsteigti. Meitai gan bija skumīgi, jo viņas draugi palika tur. Bet viņa ir atvērta, ātri sadraudzējas ar visiem. Viņa mācās labi – latviešu valodā ir augsts vērtējums, skolotāja pat veicina piedalīties olimpiādēs. Lai arī viņa varētu iet 3. klasē, tomēr tagad mācās 2. klasē – baidījāmies, ka nebūs par grūtu,” stāsta mamma. Vīrs darbu šeit atradis, tagad pati alkst atrast darbu, ko varētu apvienot ar bērnu audzināšanu.
Savukārt Jānis nesen atgriezies no Vācijas, mitis Berlīnē. “Vēl domāju, ko darīt, konkrēta darba šeit man nav,” bilst vīrietis.
Agita ar dzīvesbiedru ārvalstīs dzīvojusi starp divām valstīm – Franciju un Angliju. Pusgadu mituši vienā valstī, tad sešus mēnešus – otrā. Darbi bijuši saistīti ar pavārmākslu un lidlauka pārvaldīšanu.
Savukārt Agate ir apmierināta, ka neatkarīgi no dzīvesvietas var strādāt iegūtajā profesijā – Baltkrievijā viņa strādājusi programmēšanas jomā un tagad to turpina. Tikai savās mājās – Latvijā.

Atbild uz jautājumiem
Kurzemes plānošanas reģiona administrācijas vadītāja Evita Dreijere stāsta, ka astoņu mēnešu laikā, kopš darbojas pilotprojekts, lai veicinātu tautiešu atgriešanos mājās, lielākā remigrācijas aktivitāte Kurzemē bijusi lielajās pilsētās un no tām netālu esošajos novados. “Liepāja, Ventspils, Talsi, Saldus, Kuldīga, tāpat arī Grobiņa un Nīca. Tajās ir lielākais pieplūdums. Tas skaidrojams ar to, ka šīs pašvaldības publicē informāciju par sniegtajām iespējām un aktivitātēm iedzīvotājiem, arī ziņas par remigrācijas projektu,” uzsver speciāliste. “No marta, kad sāka darboties projekts, varam runāt par aptuveni 50 ģimenēm, kas atgriezušās, taču jāņem vērā, ka arī bez šā projekta cilvēki pārrodas Latvijā. Tas ir gana liels skaits, kas atgriežas, turpina strādāt šeit, maksāt nodokļus, veido paši savu uzņēmējdarbību.” Pārsvarā remigranti esot no Skandināvijas, Īrijas, Lielbritānijas – valstīm, uz kurām visvairāk aizplūdis darbaspēks, meklējot peļņas iespējas.
“Mēs prioritāri strādājam ar tiem cilvēkiem, kuri nonākuši līdz idejai, ka viņi grib atgriezties Latvijā. Ja lēmums ir pieņemts, mēs varam palīdzēt to izdarīt veiksmīgāk. Esam pieturas punkts, kas atbild uz jautājumiem un palīdz tos risināt, lai atgriešanās dzimtenē būtu vieglāka,” remigrācijas koordinatore Kurzemē Kristīne Smilga un norāda, ka patlaban strādā ar apmēram 60 ģimenēm. “Turpinām sadarbību, jo bieži tieši pēc atgriešanās sākas aktīvākā aktuālo jautājumu risināšana,” viņa akcentē.
Ģimenes izlemj atgriezties, jo dziļi sirdī jūtot, ka vajag atpakaļ. “Cilvēki meklē, kur viņi jūtas piederīgi. Pat pēc padsmit gadiem prombūtnes viņi saprot – ja neesmu šajā laikā iejuties, visdrīzāk mani par savējo svešumā nesauks nekad. Tas viņiem liek sasparoties un pieņemt lēmumu par atgriešanos mājās.”
Remigrantiem bieži esot izlolotas idejas, ko šeit vēlas darīt, par lēmumu atgriezties ir domājuši rūpīgi. “Ir viņiem savi uzņēmējdarbības plāni, citi lēmumu pieņem tādēļ, ka ģimenē ir kāds pārmaiņu periods, piemēram, bērnam jāuzsāk skolas gaitas,” stāsta K. Smilga.
“Gribētos cerēt, ka pašreiz notiekošie procesi ir tikai sākums. Esam sapratuši, ka informatīvi praktisks atbalsts iedrošina cilvēkus atgriezties. Galvenais, ka cilvēki ir pārliecināti par savu lēmumu. Tas darbojas daudz efektīvāk, ja atgriešanās nenotiek spontāni, bet tieši pretēji – cilvēks vai ģimene ir izanalizējuši savu nodomu,” uzsver remigrācijas koordinatore.
Remigrācijas tēma, viņasprāt, ir sensitīvs jautājums ikvienam, jo skar ikkatru aizbraucēju. “Tā ir emocionāla sāpe. Taču tiem, kuri skeptiski skatās uz šo projektu, gribam darīt zināmu, ka nekādus luksusa pakalpojumus nedodam, tikai palīdzam atbildēt uz mums, pārējiem, pierastiem jautājumiem.” K. Smilga aicina līdzcilvēkus būt atvērtiem, pieņemt atbraucējus atpakaļ.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pasaules pieredze ļauj novērtēt dzimteni

Kategorijas