Pret mežu – atbildīgi un ar cieņu

2018. gada 20. decembris 07:00

Mežzinis Arturs Brikmanis pārstāv Valsts meža dienestu (VMD) un ir atbildīgais par Vērgales apgaitu. Viņa pienākums ir veikt vietējo mežu uzraudzību, lai cilvēku neuzmanības, nezināšanas vai patvaļīgas rīcības dēļ neciestu meža audze. Papildus tam mežzinim jāveic arī informatīvie un konsultatīvie pienākumi. Vērgales pagasta vadība reizi mēnesī pagasta pārvaldē atvēlējusi telpu ar interneta pieslēgumu, kur vietējie meža īpašnieki, lai nebūtu jāmēro ceļš uz mežniecību, var rakstīt gan iesniegumus koku ciršanai, gan pārskatus par veiktajām mežsaimnieciskajām darbībām savā mežā. Šo iespēju vietējie labprāt izmanto.

Vajadzības – katram savas
A. Brikmanis atklāj, ka konsultāciju dienās vietējie nāk ar interesējošiem jautājumiem – katram nianses un vajadzības savas. Lielākoties gan jautājumi skar malkas sagādi pašu vajadzībām. “Protams, taujā arī par lietaskokiem, kas būvniecībai vajadzīgi. Interesējas par meža stādīšanu, jaunaudžu kopšanu. Dažādas situācijas ir.” Mežzinis pastāsta, ka lauksaimniekiem parasti nepieciešami pāris kubikmetri baļķu, lai iegūtu izejmateriālu un varētu savām vajadzībām izgatavot, piemēram, mājsaimniecībai noderīgus dēļus. Savukārt lielie meža īpašnieki un firmas, kam meža izciršana ir peļņas jautājums, kokus izcērt un tos stāda no jauna, lai pēc kāda laika atkal būtu pieejams nepieciešamais kokmateriāls. Daudz jautājumu ir arī par pareizu sava meža īpašuma apsaimniekošanu, kā arī pārskatu veidošanu, kuros jāataino gadā paveiktais.
Mežzinis uzteic tos, kuri pirms došanās mežā un kokmateriālu sagādes konsultējas ar speciālistiem. Tas noteikti ir labākais variants un garantija, ka meža darbi tiek saskaņoti un neviens par darbību meža apvidū necels īpašu trauksmi. Svarīgi gan būtu saprast, ka došanās mežā prasa zināmu atbildību. A. Brikmanis novērojis, ka gan privātpersonu, gan juridisko personu vidū vēl joprojām labi iezīmējas apzinīgie un neapzinīgie meža izmantotāji. Vieni ļoti cenšas pēc savas darbošanās mežā visu sakopt un sakārtot, citiem tas gan nešķiet aktuāli. Taču, lai mežā iet būtu prieks, ir svarīgi to uzturēt kārtībā. A. Brikmanis atklāj, ka viņa pārraudzībā esošajai teritorijai ir, ar ko lepoties: “Vērgales pagasts ir liels, viens no mežainākajiem mūspusē.”

Jāizšķir strīdi
Lieta, kam jāpievērš īpaša uzmanība mežziņa darbā, ir patvaļīgas ciršanas kontrole un novēršana. A. Brikmanis atzīst, ka tas gan ir grūti izdarāms. “Ar patvaļīgo ciršanu ir tā, ka izkontrolēt to ir ļoti grūti. Apsekojamās platības mums ir ļoti lielas – deviņdesmitajos gados uz tagadējo uzraugāmo teritoriju bija pieci līdz seši mežsargi. Reti kurš kolēģis dzīvo uz vietas, līdz ar to sanāk liela braukāšana. Paldies valdībai, ka mums ir dienesta braucamais, bet tāpat ir noteikts kilometru limits un uz jebkuru vietu neaizbrauksi,” mežziņu darba aizkulises raksturo A. Brikmanis.
Vasarās viens no mežziņu uzdevumiem ir ugunsbīstamības uzraudzība un ugunsgrēku atklāšana, to ātra ierobežošana un dzēšana, īpašnieka informēšana. Nereti mežziņi saņem arī viltus informāciju par meža patvaļīgu apsaimniekošanu. Tad nu, izbraucot uz norādīto vietu, nākas secināt, ka nekas tamlīdzīgs tur nenotiek. Bieži mežziņiem jābūt par lieciniekiem kaimiņu nesaskaņām, kad tie viens otru vēlas apsūdzēt. Bieži nav sakārtotas robežas un uzraktas kupicas, tādējādi darbība tiek veikta svešā mežā. “Cilvēki ir dažādi,” piebilst mežzinis.
Visas šīs situācijas, protams, ļoti apgrūtina mežziņu darbu, jo, veicot garus pārbraucienus, kuriem nav reāla pamata, tiek zaudēts laiks, ko varētu veltīt citu uzdevumu izpildei. Piemēram, medību kontrolei. Arī tā ietilpst mežziņa pienākumos. “Kontrole jāveic, bet, ja dodies kontrolē – un tā parasti notiek dienas laikā – cik nav dzirdēts, ka tad, kad esi pie viena kolektīva, tie jau tūlīt nodod informāciju kaimiņu kolektīvam un brīdina,” par sarežģījumiem darba izpildē stāsta speciālists. Tikpat daudz laika, cik veicot darba pienākumus mežā, jāvelta arī darbam mežniecībā, gatavojot nepieciešamo dokumentāciju. A. Brikmanim gan šķiet, ka lielākoties no papīru darba varētu atteikties, ņemot vērā mūsdienu situāciju, kurā viss jau notiek datorizēti. Taču līdzīgi kā citās nozarēs papīru kalni un notiekošā iegrāmatošana vēl joprojām ir aktuāla.

Jaunumus vēl gaida
“Tā kā esam valsts ierēdņi, tad arī mūs skar dažādas pārmaiņas, ietekmē izmaiņas likumos.” Mežzinis neslēpj: arī jaunās valdības nākšana pie varas var ieviest zināmas izmaiņas ikdienas darba ritumā, tādēļ šobrīd vēl pāragri spriest par jomas novitātēm. A. Brikmanis gan atklāj, ka mežziņiem ik pa laikam jāapmeklē mācības, lai apgūtu nozares aktualitātes un varētu pilnvērtīgi pildīt savus darba pienākumus. Skaidrs, ka nereti, runājot par kādu valsts nozari, to gribot negribot salīdzina ar citu valsti pieredzi. Biežāk gan tas notiek finanšu un attīstības jomās, taču arī resursi, tajā skaitā dabas, pieprasa salīdzinājumu. Piemēram, Lietuvā, lai pasargātu autobraucējus un arī meža iemītniekus no pēkšņas sadursmes, gar valsts ceļiem vairākās vietās uzstādīti žogi.
Domājot par kaimiņzemes piemēru un tā ieviešanas nepieciešamību Latvijā, vērgalnieks teic: “Grūti spriest. Varbūt to varētu darīt lielos meža masīvos, kur ir liels mežainums, piemēram, Ventspils, Talsu rajonā. Ja konkrēti par Vērgales apgaitu runājam, tad varbūt ceļš no Vērgales līdz Sakai. Doma, protams, nav slikta, bet, lai to īstenotu, cik tur resursu ir vajadzīgs!” Mežzinis novērojis, ka rudens un ziemas periodā, kad sākas tumšais laiks, dzīvnieki ceļa tuvumā ir arvien biežāki viesi. Tādēļ nozares pārstāvis aicina autobraucējus būt piesardzīgiem. “Varu ieteikt jebkuram – ja redz, ka viens meža dzīvnieks tuvojas vai ir uz ceļa, tad noteikti nevajag priecāties, ka tas viens ir pārgājis. Obligāti vajag bremzēt, jo 80 procentos gadījumu tam sekos otrais un arī trešais.”
Aicina būt godprātīgiem
Tuvojoties svētku laikam, būs liela daļa ģimeņu, kas dosies uz mežu savas ideālās eglītes meklējumos. To, protams, drīkst darīt, tikai jāatceras, ka tiem, kuri vēlas izcirst lielāku eglīšu skaitu un ar to tirgošanu gūt peļņu, izciršanai ir iepriekš jāsaņem atļauja no AS “Latvijas valsts meži”. Arī mežziņi, pildot ikdienas darbus, paralēli uzraudzīs eglīšu meklētājus. “Iespēju robežās ap Ziemassvētku laiku izbraucam kādu reizi paskatīties. Bet speciāli jau ne. Es cenšos to savienot ar ikdienā darāmajiem darbiem. Ja ir uzsnidzis sniegs, tad jau ir kā medniekam – var iet pa pēdām. Ja redzams, ka kāds ir iebraucis mežā, tad skaidrs – var pabraukt un paskatīties.”
Visbiežāk gan cilvēki ir informēti, ka savām vajadzībām valsts mežos drīkst nocirst vienu svētkiem nepieciešamo eglīti, un šo noteikumu respektē. Taču ir bijuši gadījumi, kad mežzinim izdevies aizkavēt jaunaudžu izciršanu. Ieraugot tuvojamies mežzini, jaunaudze tikusi pamesta, un A. Brikmanim šoreiz bijis jāizsaka vien brīdinājums, atgādinot, ka jaunaudzēs cirst eglītes ir aizliegts. To gan drīkst darīt zem elektrolīnijām, grāvjos, meža stigās un ceļmalās, eglītes meklētājiem atgādina mežinieks. Tāpat viņš uzsver, ka savi noteikumi mežā jāievēro ne tikai ziemā, bet arī citos gadalaikos. Piemēram, dodoties ogot vai sēņot. Ja tiek pamanīta zīme ar uzrakstu “Privātīpašums”, vēlams to respektēt. “Ja to redz, varbūt tomēr nevajag tur iet.” Tāpat ieteicams respektēt notiekošās dzinēju medības, tādā gadījumā būt saprotošiem un labāk atstāt mežu.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pret mežu – atbildīgi un ar cieņu

Kategorijas