“Iemontēju sevī strēlnieku un dižkoku spēku”

2019. gada 4. janvāris 07:00

Pārceļoties uz dzīvi Rokaižu pansionātā, starp citām svarīgām lietām Olga Utkina paņēmusi līdzi kolēģu dāvināto gleznu ar četriem vareniem ošiem. Mākslinieces Dzintras Ezergailes darbs viņai tuvs gan tāpēc, ka vecvectēvs strādājis Nīgrandes mežos, gan arī tāpēc, ka pati dabu iemīļojusi, dzīvojot Aizputē un vēlāk – darba gaitās. Pirms vairākiem gadiem viņa saņēmusi balvu “Par mūža ieguldījumu žurnālistikā” un nupat – “Par mūža ieguldījumu sportā”.

Ziņa par plānoto dižkoku izciršanu pie Rūdolfa Blaumaņa memoriālā muzeja “Braki” sirmgalvi ļoti satrauc. “Kad mēs “Brakos” filmējām, tur bija šie pamatīgie koki un saules apspīdēta taciņa. Fonā skanēja netālu dzīvojošā operdziedātāja Jāņa Zābera lieliskā balss.”
To, ka mūža nogali labprāt pavadītu tieši Rokaižos, O. Utkina nodomājusi, kopā ar TV radošo komandu veidojot vecākajai paaudzei veltīto raidījumu ciklu “Atvasara”, kas atainoja arī dzīvi pansionātos. “1990. gada februārī šurp lēni braucām cauri veco koku alejai, kur pirms daudziem gadu desmitiem pati biju staigājusi. Rokaižu muiža senāk piederēja baronu Hānu dzimtai. Barona mazmeita Ketiņa arī mācījās ģimnāzijā un dažreiz mani pavizināja ar līnijdrošku,” bērnības atmiņas apsūbē pēdējās.

Labāk sportot nekā šūt
Olga Jurkovska dzimusi Liepājā, bet jau pēc nedēļas aizvesta uz Aizputi, kur uzaugusi un nodzīvojusi līdz 27 gadu vecumam. “Man bija divi mēneši, kad tēvs aizgāja Aizsaulē. Viņš bija strēlnieks un mamma arī. Ganos gāju Aizvīķos un kopš mazotnes zināju, ka nedrīkst kokiem ne zariņa nolauzt. Abas ar mammu bieži devāmies pastaigā uz Misiņkalnu, Aizputes pievārti, kur upe met zaķa līkumus un auga liels ozols. Tā stiprums mani saistīja. Agrāk cilvēki pie mājām vispirms iestādīja kokus: dēliem – ozolus un meitām – liepas. Divas liepas Kūrmājas prospektā Liepājā izglāba manu un brāļa dzīvību, kad aiz tām paslēpāmies 1943. gadā uzlidojuma laikā. Arī mūsu vecāki apglabāti zem dižkokiem. Kā televīzijas žurnāliste saku: iemontēju sevī strēlnieku un dižkoku spēku.”
Aizputes ģimnāzijā meitenei nav patikuši rokdarbi. Ar lielu piespiešanos iemācījusies izšūt puķītes, vēl šo to, toties ļoti interesējis sports. Mājturības skolotāja bijusi saprotoša un teikusi, lai Oldziņa nemokās un iet pie puikām spēlēt volejbolu. “Priecīgi palēkdamās, skrēju uz sporta laukumu. Mana tante Lūcija Jurkovska bija fizkultūras pasniedzēja, sešpadsmit gadu vecumā sāku vingrot, ļoti patika pa baļķi staigāt. Iemācījos i lēkt, i skriet, i lodi grūst. Vidusskolas audzēkņi joprojām nav pārspējuši manu rekordu diska mešanā.”
Vingrot uz riņķiem meitenēm tolaik nav ļauts, bet Olga nav klausījusi. Šī vīriešiem raksturīgā sporta disciplīna gan atstājusi iespaidu uz veselību, atzīst sporta veterāne.

Uz interviju – ar slēpēm
Padomju varas pirmajos gados popularizēts fizkultūras masveidīgums, bet nokļūt Burtnieku sporta nometnē varējuši tikai labākie vingrotāji. “1941. gadā tur tiku, taču sākās karš. Dažus bērnus vecāki uzreiz savāca, citus bija plānots sūtīt uz Valku, bet es nolēmu kājām atgriezties Kurzemē.”
Pēc gada, dzīvojot Aizputē, Olga musinājusi kaimiņu meitenes sacensties slēpošanā. “Viņas nezināja, kas ir stafete. Uztaisījām kociņus, precīzi trenējāmies un dabūjām pirmo vietu republikā. Nebija, ar ko uz sacensībām aizbraukt, sēdējām uz grīdas vilciena lopu vāģī,” atceras sporta entuziaste.
Pabeigusi ģimnāziju, aizputniece iestājusies Liepājas Māsu skolā, jo viņas vecāki bijuši mediķi. “Nepaņēmu diplomu, jo tad būtu padota karaklausībai. Tā kā man jau vidusskolas gados patika rakstīt domrakstus, uzsāku žurnālistes gaitas Aizputes apriņķa avīzē “Jaunais Ceļš”. Apprecējos ar laikraksta redaktoru Antonu Grundmani. Par to, ka Ulmaņa laikā bijis kadets, viņu apcietināja un notiesāja uz divdesmit pieciem gadiem. Kazahstānā izsūtītajiem latviešu virsniekiem un kadetiem pavēlēts doties uz frontes pirmajām rindām. Ja paveiksies, paliks dzīvi. Bet mani atlaida no darba. Tad kādu brīdi atļāva rakstīt par sportu un vēlreiz atlaida.”
Sapratusi, ka Aizputē nekas nesanāks, Olga pārcēlusies uz Tukumu un tāpat kā iepriekš strādājusi vietējā avīzē. Lauku reportieri vasarā visbiežāk pārvietojušies ar velosipēdu, ziemā – ar slēpēm.

Kravas kastē
pa laukiem
Pirmā laulība šķirta, un pēc astoņiem gadiem Olga apprecējusies otro reizi. Vladimirs Utkins bijis inženieris kosmosa lietās, ģimene pārcēlusies uz Dobeli. 50. gadu beigās Olga no raidījuma “Panorāma” saņēmusi piedāvājumu kā ārštatniecei strādāt Latvijas Televīzijā. “Katru nedēļu sūtījām materiālus no Dobeles. Vēlāk pārgāju uz lauku redakciju un ar īsta zemnieka spītību tur nostrādāju trīsdesmit astoņus gadus. Taisījām raidījumus “Druvā minūte dārga”, “Vimpelis meklē īpašnieku” un citus. Pirmajos gados uz lauku rajoniem braucām smago mašīnu. Abi ar operatoru sēdējām “gazika” kravas kastē un nereti atgriezāmies ar desmit materiāliem.”
Vladimirs dabūjis darbu Rīgas Kinostudijā, savukārt Olga, lai saņemtu dzīvokli Mārupē, vienu sasaukumu piekritusi nostrādāt par Mārupes pašvaldības priekšsēdētāju. “Bet dzīvokli tomēr nepiešķīra. Nācās to pirkt. Komunistiskajā partijā iestājos aiz pārliecības un 1989. gadā no tās arī aizgāju aiz pārliecības. Tāda esmu – atklāta un godīga.”
Olgas kundzei pašai bērnu nav, un dzīvesbiedri adoptējuši divus puikas no bērnunama. “Gribēju tikai dvīnīšus. Divgadīgie Leonīds un Ēriks bija atrasti lauku mājas kūtī. Bērni bija slimīgi, bet talantīgi. Uzaudzinājām. Nu jau diemžēl abi miruši, bet mana lielākā laime – trīs mazmazmazmeitiņas.”

Vēro ainavu un nūjo
Pēc otrā vīra nāves Olga dzīvojusi viena, vēlāk – ar mazmazmeitu Elvīru un viņas ģimeni. Pusotristabas dzīvoklītī kļuvis par šauru. “Man jau sen bija tāda doma – kad būšu veca, iešu uz pansionātu vietā, ko pazīstu kopš bērnības. Vienu dienu savācu mantas un neļāvos atrunāt. Man te ļoti patīk. Pa logu vēroju brīnišķīgo ainavu ar dižkokiem, priecājos, kā mainās laikapstākļi. Sazvanos ar radiniekiem un rakstnieku Ēriku Hānbergu, viņš manus ar roku rakstītos materiālus pārlika uz datoru. Istabiņā esam divas. Elga bijusi slaucēja, ar spēcīgu miesasbūvi. Mēs labi saprotamies. Vēl nesen es cītīgi nūjoju. Pārējie negrib, uz mani kā uz spoku skatās.”
Pirms Ziemassvētkiem Rokaižu pansionātu apciemojuši Latvijas Televīzijas žurnālisti, lai uzzinātu senioru sapnīšus, ko Ziemassvētkos varētu piepildīt labdarības projekts “Eņģeļa pasts”. Olga teikusi, ka neko tādu nevēlas, vienīgi – lai viņu atceras. Saņēmusi no kādas jelgavnieces apsveikuma kartīti un aizrakstījusi pateicības vārdus.
“Lai mēs visi vecumdienās būtu tik gaiši un jauki cilvēki!” 94. dzimšanas dienu aizvadījušo iemītnieci slavē pansionāta “Rokaiži” vadītāja Edīte Lasmane. “Olga nekad nesūdzas. Nav iedomīga. Palīdz citiem, cik vien var.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

“Iemontēju sevī strēlnieku un dižkoku spēku”

Kategorijas