Folkloras kopa – pamatīgs darbs

2019. gada 4. janvāris 07:00

329

Šajā mācību gadā aprit 20 gadi, kopš dibināta, un pieci gadi, kopš atjaunota Rucavas pamatskolas folklora kopa “Ķocītis”. “Kādam tas ir jādara. Ja nedarīs, tad arī nebūs folkloras kopas un visa pārējā, ko tā veicina – valodas, tautastērpa, tradīciju, dziesmu un folkloras saglabāšanas,” saka kopas vadītāja Liena Trumpika.

“Kursas Laiks” sastop “Ķocīti” kārtējā mēģinājuma laikā ceturtdienas pēcpusdienā. Otrs mēģinājums norisinās piektdienā pēc mūzikas skolas nodarbībām. Mūzikas skolu apmeklē vairāk nekā puse kopas dalībnieku. Skolā pašreiz mācās vairāk nekā 60 audzēkņu, un kopā iesaistījusies trešā daļa – 22 bērni no visām pamatskolas klasēm. To vada pamatskolas direktore un krievu valodas skolotāja Liena Trumpika, kura savulaik ieguvusi muzikālo izglītību un kurai folkloras kopas pārņemšana un tradīciju turpināšana ir ne tikai brīvprātīgais darbs un hobijs, bet arī dziļa sirds misija.

Pēc pārtraukuma atjauno
Pirmsākumi folkloras kopai meklējami 1998. gadā. Uz Valsts svētkiem no Rucavas bijis vajadzīgs priekšnesums kādam pasākumam Grobiņā. Tikusi izveidota pamatskolas apvienība, bet pēc gada tā nosaukta par “Ķocīti”. Vadītājas tolaik bijušas skolotājas Dzintra Skrube un Inta Jaunciema. “Folkloras kopa pastāvēja līdz 2010. gadam, bet līdz ar tā gada skolēnu Dziesmu un deju svētkiem sākās ilgstošs pārtraukums. Jo tolaik skolai bija gan koris, gan folkloras kopa, lielākā daļa bērnu bija abos kolektīvos. Vienam bija jāpiekāpjas – abi nevarēja aizbraukt,” norāda vadītāja. 2014. gada rudenī, tuvojoties 2015. gada Dziesmu un deju svētkiem, pavīdēja doma – kā atkal tikt uz svētkiem? “Variants bija atjaunot folkloras kopu. Un tas izdevās. Māra Mellēna mums jautāja: kā mums tas izdevās un vai tas nebūs tikai uz vienu reizi? Atbildējām, ka mums ir tālejoši plāni, jo bija sašūti tērpi, bijām sākuši mācīties instrumentu spēli. Cītīgi gatavojāmies ar domu, ka mums jābūt svētkos un ka Rucavas kultūrtelpa ir svarīga, ka jāsaglabā folklora, dziesmas, valoda, tautastērps. Jo mazāki bērni sāks, jo labāk tā lieta aizies,” pauž kopas vadītāja.
L. Trumpika pārņēmusi folkloras kopas vadību, jo Dz. Skrube bija devusies pensijā. “Kādam vajadzēja uzņemties vadību, atbildību un to izdarīt. Cita neviena nebija,” atminas pašreizējā vadītāja. Sākumā palīdzējusi mūzikas skolotāja Liena Breča, bet viņai sanācis būt reti Rucavā. Laika gaitā L. Trumpika palikusi pie vadīšanas viena pati.

Visi spēlē instrumentus
Pašlaik folkloras kopā dalībnieku skaits tā pieaudzis, ka jāšuj tērpi vēl papildus. “Pāršujam arī zēnu tērpus, lai mums būtu smuki džeki, atbilstoši vecumam,” piebilst L. Trumpika.
Iesākumā “Ķocītim” bijusi viena pati kokle un tā pati L. Trumpikas personīgā. Laika gaitā ar dažādu projektu palīdzību sagādātas vēl, to spēlēšanu bērni apgūst pie koklētājas Dinas Liepas.
“Varbūt esam tāda netradicionāla folkloras kopa, jo mums ir daudz un dažādu instrumentu. Katrs kādu instrumentu kaut nedaudz spēlēt māk. Taču Rucavas dziesmu tonalitāte ir tik īpatnēja, ka grūti pielikt klāt instrumentu spēli; raksturīgi, ka tās izpilda bez muzikālā pavadījuma,” paskaidro L. Trumpika.
Liels pluss ir tas, ka lielākā daļa dalībnieku iet mūzikas skolā, tas nozīmē – prot spēlēt kādu instrumentu un lasīt notis. “Ja pāris reizes paņem kokli rokā un var akordus nospēlēt, ar steigu jāturpina spēlēšana,” norāda vadītāja. Pašai kokles spēle esot jāapgūst līdz ar bērniem, jo savulaik pabeigusi flautas klasi.
Kopa aktīvi piedalās folkloristu svētkos, sadraudzības pasākumos un konkursos. Tiek apgūta arī cītaras spēle, līdz ar to folkloras kopa varot uzstāties arī kā kapela. ““Mugurdancis” būs viens no izaicinājumiem, ko jāiemācās nospēlēt. Turklāt, lai nospēlētu, katram spēlētājam to jāprot arī nodancot, lai izprastu, kur dejotājam grūtāk pagriezties un piesist kāju,” uzsver L. Trumpika.
Dažas mazākās dalībnieces apgūst arī vijoles spēli pie Santas Grabovskas.

Savu un citu bērnu dēļ
L. Trumpika atzīst, ka “Ķocīša” vadīšana viņai ir kā brīvprātīgs darbs – ar misiju. “Kurš cits to varētu darīt? Apzinos, ka man tas ir jādara, citādi kopas nebūs. Nav jau neaizvietojamu cilvēku, bet zinu, ka citviet, ja skolotājas aiziet un nav, kas nāk vietā, arī folkloras kopa pazūd. Un tad aiziet zūdībā viss folkloras kopas mērķis,” pauž L. Trumpika. Viņa ļoti cer, ka kāds no šiem bērniem izaugs, aizies tālāk mācīties un atgriezīsies, lai pārņemtu kopu. Bērni atzīst, ka folkloras kopa iedevusi pamatu tam, lai arī mājās spēlētu un dziedātu, taču par tālāku ceļu mūzikā un folklorā neviens vēl pagaidām nerunā.
“1989. gadā es pabeidzu mūzikas vidusskolu un atnācu uz Rucavu. Bija folkloras kopa pie kultūras nama. Pēc tam man dzīve mainījās un kopa pajuka, jo nevarēju visu paspēt. Zināju, ka varu būt folkloras kopas vadītāja, bet man bija citas prioritātes. Jāatzīst, folkloras kopu atjaunoju savu bērnu dēļ, lai viņi un līdz ar to arī citu bērni varētu tikt uz Dziesmu un deju svētkiem. Tas notikums ļauj iepazīt svētkus no pavisam cita skatpunkta, jaunieši parāda savas stiprās puses,” uzsver L. Trumpika.

Iemācīties nest tautastērpu
Folkloras kopai ir nostiprinājušās vairākas tradīcijas. Piemēram, viņi līdz ar rucavnieku dziesmām iemācās tādus vārdus, ko ikdienā nelieto. “Ja vārdus nelieto, tie pazūd pavisam, jo skolā tos nevar lietot,” teic L. Trumpika. Otrkārt, no mazajiem “ķocīšiem” dalībnieki tiecas pēc lielākiem sasniegumiem. Piemēram, Latvijas basketbola izlases spēlētājs Artis Ate ceļu uz basketbolu sācis, iesaistoties skolas folkloras kopā. Treškārt, “Ķocītī” bieži darbojas vairāki bērni no vienas ģimenes, un bērni un vadītāji varot rēķināties ar vecāku atbalstu un izpratni. “Vainagus pīt, matus taisīt, apģērbties. Lai sataisītos, vienam bērnam vajag ap divām stundām. Man nav pieņemami, ja kāds ir nekārtīgs, nesataisītiem matiem vai pie Rucavas tautastērpa uzliek cita tērpa vainagu. Tas ir nerakstīts standarts, kas jāievēro.”
Dziesmu un deju svētkos daudzi krāšņā izskata dēļ izmanto Rucavas tērpus. “Ar šausmām noskatījāmies uz meiteni, kurai kājās bija botes un villaine padusē, mati izlaisti. Rucavnieku tērps ir ļoti skaists, turklāt tam ir ļoti dažādi veidi. Rucavas meitas vienmēr sacentušās savā starpā par skaistāko tērpu, tādēļ tie ir tik dažādi, bet vienmēr pratušas saglabāt savu un tērpa diženumu,” saka L. Trumpika.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Folkloras kopa – pamatīgs darbs

Kategorijas