Kad hobijs pārtop dzīvesveidā

2019. gada 4. janvāris 07:00

755

Jau aptuveni gadu liela daļa grobiņnieces Ivetas Andrijānovas ikdienas paiet, dzīvojoties pa savas mājas virtuvi. Tur, pašas rokām gatavoti, top dažādi gardumi, kuros izmantotas dabiskas izejvielas. I. Andrijānova atklāj: iesākumā saldumu gatavošana bijusi hobijs brīvo brīžu aizpildīšanai, taču nu tā kļuvusi par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu. Tieši tādēļ nodibināts arī savs SIA – “Zefīru darbnīca”.

Iedvesmo skaisti foto
I. Andrijānovu pie sava SIA izveides novedusi vēlme pašai darboties un pamēģināt ko jaunu. Pats sākums konditorejas lauciņā bijis mēģinājums pagatavot zefīrus – tikpat skaistus, cik tie bijuši dažādu lietpratēju sociālajos tīklos publicētajos foto. “Es sāku meklēt receptes, mēnesi katru dienu mēģināju, līdz nonācu pie savas receptes. Bija brīži, kad nesanāca un nācās daļu norakstīt brāķos. Tagad es taisu un jau zinu, ka viss būs kārtībā, bet viegli nebija,” par pirmajiem soļiem ceļā uz savu nodarbi saka uzņēmēja.
Viņa atklāj, ka zefīri nav vienīgie našķi, kas top pašas izveidotajā “Zefīru darbnīcā”. Ir gatavotas arī lielu popularitāti iekarojušās ciparkūkas, smalkie franču gardumi – makarūni, bezē cepumi, kā arī dažādas saldumu paciņas. Ziemassvētku laikā pieprasītas bijušas arī piparkūku mājiņas. “Pamazām viss kaut kas nāk klāt.”
Grobiņniece atzīst, ka eksperimentiem ar jaunu recepšu un jaunu produktu ieviešanu ikdienā neatliek pārāk daudz laika, jo jāatvēl laiks arī ģimenei un divu meitiņu audzināšanai. Mazākā vēl nav uzsākusi bērnudārza gaitas, tāpēc mājas dzīvē ir kopā mammu. I. Andrijānova gan teic, ka meitiņa ir pacietīga un labprāt ļauj mammai darboties, tomēr skaidrs, ka jāatrod pareizais balanss, lai apmierināti būtu visi.

Iekārto savu valstību
Šā iemesla pēc nu jau trīs mēnešus grobiņniece darbojas pati savā konditorejas stūrītī, ko izdevies iekārtot ģimenes mājas pagrabstāvā. Kulināre smaidot teic, ka šī nu pilnībā ir viņas valstība, kur nodoties laikietilpīgajai nodarbei – skaistu gardumu pagatavošanai. Savas darbības sākumā, kad gatavojusi ģimenes kopīgajā virtuvē, bijis skaidrs, ka visi ģimenes locekļi vienu virtuvi dalīt nevar, jo gardumu gatavošana aizņem lielāko daļu telpas. “Ģimene vienkārši “izrakstīja” no virtuves,” smejot saka I. Andrijānova, piebilstot: “Es nevaru iedomāties, kā citi to dara mājā.”
Pagrabstāvā izveidotā virtuve, kas pilnībā pielāgota saimnieces vajadzībām, tapusi, ieguldot gan pašas, gan Lauku atbalsta dienesta (LAD) projektā iegūtos līdzekļus. I. Andrijānova atzīst, ka virtuves aprīkošana ar visu konkrētajām prasībām nepieciešamo bijis gana dārgs prieks.
Uz to, ka jāstartē projektā, pamudinājis grobiņnieces vīrs. Lai gan iepriekš informācijas par šādiem projektiem bijis maz un tādos nekad nav startējusi, izdevies veiksmīgi tikt galā ar nepieciešamo dokumentāciju un projektā uzvarēt, saņemot tik ļoti nepieciešamo atbalstu. Sākumā gan nav bijis ticības par iespēju projektā uzvarēt ar pirmo reizi, taču jaunajai uzņēmējai liels prieks, ka viss tik veiksmīgi izdevies. Par projekta līdzekļiem virtuvei sagādāts ledusskapis, mikseris, krāsns cepšanai.
I. Andrijānova atzīst, ka virtuves iekārtošana ir ilgtermiņa ieguldījums, jo skaidrs, ka labs un kvalitatīvs aprīkojums kalpos krietni ilgāk nekā ikdienā izmantotās virtuves ierīces. Ieguldījuma atgūšana, protams, prasīs daudz laika un pūļu, gatavojot un izplatot pašas pagatavoto produkciju. Taču tas viennozīmīgi būšot tā vērts.

Buras cauri prasībām
Cepēja neslēpj, ka jaunajiem uzņēmējiem joprojām jākārto daudzas ar papīriem saistītas lietas, kas aizņem ne mazumu laika un ir pietiekami sarežģītas. Tādēļ būtu svarīgi veicināt atbalsta programmas, kurās jomas speciālisti varētu konsultēt jaunos uzņēmējus par visu savai darbībai nepieciešamo. Vienam ar to tikt galā – tas nav no vieglākajiem uzdevumiem. “Tagad padomājot – kam tik es neesmu izbūrusies cauri! Liekas – ārprāts! Arī LAD projekts, kas pašiem ir jāraksta. Nebija tā, ka meklējām cilvēku, kurš to izdarīs.”
Tā kā grobiņniece ir mājražotāja un savas SIA dibinātāja, skaidrs, ka viņai jāievēro visas likumdošanā noteiktās prasības, kas attiecas uz produkcijas gatavošanas vietas tīrību, kārtību un atbilstību. Šā iemesla dēļ pie viņas viesojušies arī Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) pārstāvji. Lai gan liela daļa iedzīvotāju PVD pārstāvjus uzskata par sava veida bubuļiem, I. Andrijānova to atspēko, atklājot, ka pašas pieredze ar šo iestādi bijusi tikai un vienīgi pozitīva. Pirmajā viesošanās reizē PVD pārstāvji iesnieguši lapu, kurā uzskaitītas lietas, kas vēl jāuzlabo, tomēr nav par to bāruši un labprāt dalījušies ar saviem ieteikumiem.

Apmāca meistarībā citus
Lai izmantotu iespēju būt citu jauno uzņēmēju vidū un kopīgiem spēkiem popularizētu Grobiņā tapušo produkciju, I. Andrijānova kļuvusi par biedrības “Grobiņas spēkavots” biedri. Tas, pēc grobiņnieces teiktā, ir liels pluss. Piemēram, “Zefīru darbnīcā” gatavotos zefīrus vietējie un Grobiņas viesi var iegādāties iecienītajā Martas kioskā.
“Zefīru darbnīcā” tapušo zefīru tirgošanu gan sarežģī produkcijas uzglabāšanas un lietošanas ilgums. Tā kā zefīri gatavoti no dabiskām izejvielām, to derīguma termiņš ir vien piecas dienas. I. Andrijānova atklāj, ka tas savā ziņā ir koks ar diviem galiem – lai gan preci nevar ilgstoši uzglabāt un tā nav piemērota tāliem un ilgstošiem pārvadājumiem, ir skaidrs, ka tā ir dabiska un tādējādi arī veselīga alternatīva veikalos nopērkamajiem zefīriem.
Sievietes darbošanos internetvietnē “Facebook” pamanījuši arī tirgotāji ārpus Grobiņas un izrādījuši interesi par “Zefīru darbnīcas” produkcijas realizēšanu. Par to, protams, esot prieks, jo tā ir lieliska iespēja savu darbību vērst plašumā, taču esot pāragri spriest, cik labi šādu sadarbību būs iespējams realizēt dzīvē.
Interese par dabisku produktu pirkšanu, kā arī gatavošanu ir gana liela. Par to jaunā uzņēmēja pārliecinājusies arī pavisam nesen – gada izskaņā Grobiņā novadot pirmo meistarklasi, kad iemaņas zefīru pagatavošanā ierādījusi arī citiem interesentiem. Meistarklasi organizējusi Grobiņas novada pašvaldība, kura, pēc I. Andrijānovas teiktā, ļoti palīdz un atbalsta vietējos uzņēmējus.
Gatavojoties meistarklasei, viņa pie sevis domājusi un secīgi uz lapas piefiksējusi, kā tad īsti top zefīri. Kad to sākusi darīt, atskārtusi, cik rosīgs un laikietilpīgs šis process patiesībā ir. Ikdienas darba procesā par to nenākas aizdomāties, taču šādas reizes tam ir lielisks atgādinājums. “Liekas – kas gan tur, bet pagatavot zefīrus nav nemaz tik vienkārši.” Lieta, kas aizsākusies vien kā hobijs, nu kļuvusi par dzīvesveidu, jo saldumu gatavošanai tiek veltīta katra diena.

Pēc iespējas dabiskāk
I. Andrijānova receptes jaunām idejām smeļas lielākoties internetā. Taču dzīvē tās nerealizē viens pret vienu, bet pielāgo savai gaumei un sajūtām, nepārspīlējot ar produktu saldumu. “Kā mans vīrs saka – es visu laiku eksperimentēju.”
Reti kura recepte ar pirmo reizi izdodoties par visiem 100%, tādēļ jāapbruņojas ar pacietību un jāatvēl tam ilgāks izmēģinājuma periods. Pati ikdienā saldumus tikpat kā neēd, taču sapratusi, ka lielai daļai, tajā skaitā arī tuvākajiem, tie ir cieņā, tādēļ jāgatavo tādi, kas būtu pēc iespējas dabiskāki. Tieši tādēļ, piemēram, zefīros tiek izmantoti tikai un vienīgi pašas gatavoti ogu un augļu biezeņi. Iespēju robežās I. Andrijānova tos cenšas iegūt svaigus. Te lieliski noder vīramātes piemājas dārziņš, kur vasarā iespējams iegūt sezonas ogas un augļus. Zefīros visbiežāk tiek izmantotas upenes, cidonijas un dzērvenes. Šīs ogas I. Andrijānovai šķiet vispiemērotākās, jo nerada pārlieku saldu garšu, kas bieži piemīt veikalā atrodamajiem zefīriem. Ikdienā jaunā uzņēmēja cenšas izvairīties arī no krāsvielu izmantošanas, tās liek lietā vien tad, ja klientam ir kāds speciāls pasūtījums un vēlēšanās. Darbošanās sākumā vienas garšas zefīru pagatavošana prasījusi stundu, nu saimniece šo procesu iemanījusies paveikt jau daudz ātrāk – 20 minūšu laikā.

Reklamēties nav nepieciešams
I. Andrijānova priecājas, ka “Zefīru darbnīcai” jau radušies savi pastāvīgie klienti un interesi par gardumiem izrāda arvien jauni. Jaunā uzņēmēja pārliecinājusies, ka vislabākā reklāma ir cilvēku pateiktais labais vārds. Ja kādam nopirktā produkcija iegaršojusies, viņš par to pastāsta draugiem, radiem, kolēģiem, tādā veidā veicinot klientu loka pieaugumu. “Nav tā, ka es sevi īpaši reklamēju. Cilvēki priecājas, ka Grobiņā uz vietas ir iespējams nopirkt gardumus,” par “Zefīru darbnīcas” priekšrocību teic tās dibinātāja.
Īpašu atpazīstamību starp līdzīgiem produktiem noteikti rada arī izveidotais logotips, kas redzams uz ikvienas glīti iesaiņotās zefīru paciņas. Tas veidots maigos toņos, un uz tā, protams, attēlots gaisīgs zefīrs. Logotipa maketu veidojusi Ilze Šupstika, un nu tas lieliski papildina katru radīto produktu. I. Andrijānova teic, ka tuvākajā nākotnē tiks domāts par to, kā zefīrus realizēt arī ārpus Grobiņas robežām. Iespējams, ar laiku tos varēs iegādāties tuvākās un tālākās Latvijas vietās.

+ 1

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Kad hobijs pārtop dzīvesveidā

Kategorijas