Horoskopa kaleidoskops jeb Ūdensvīra zodiaks

2019. gada 4. janvāris 07:00

ZIVIS
“Smukam smuka nelaime.” (Strēlniece)

Ūdensvīra bērnībā Zivs visu laiku šķiet kaut kur aizpeldējusi. Kad parādās, sīko māsīčeli diez cik vērā neņem, kā nekā abām deviņu gadu starpība.
Zivs māte tikko šķīrusies un kopā ar meitām pārvākusies dzīvot pie māsas, Ūdensvīra mammas. Māja ir liela, nacionalizēta, katram īrniekam pa istabai un virtuvei, aka sētā, brille kopīga ik pa četriem vonungiem. Tā spīd un laistās, trepes arī, jo viņu pusē iznāk, ka dzīvo tikai sievieši, kas cita citu nemitīgi uzpasē.
Zivs tēvs pēc mēneša atbrauc nolūgties, taču saņem cietu, negrozāmu atraidījumu: par daudz dzerts. Apciemojuma laikā Ūdensvīrs, iebrāžoties pie viņiem ar saucienu mazajai māsai kopā iet zemenēs, redz māsīcu papu pirmo un beidzamo reizi mūžā, atskaitot bildes.
Piecdesmit gadus vēlāk nodzertā nelaime nebūs vajadzīga pat vecajām brūtēm, otrajai sievai un jaunākajai meitai. Zivs viņu jau gulošu paņems pie sevis, taču sakārnis uzvedīsies tik neganti, ka Zivij nebūs cita padoma kā alus glāzē iemaisīt sasmalcinātu tablešu sauju un pašai uz pāris stundām nozust dārzā izravēt arī pārējās nezāles.
Zivij bija ticis viss dzimtas poliskā atzara skaistums: vijīgs augums, kupli mati, smalkas lūpas ar kaprīzu izliekumu, dedzīgas, brūnas acis, nevainojamas kājas. Gandrīz vai Olga Dreģe jaunībā! Lai meitēnam nesakāptu galvā, mammas māsa Dvīne lietas labā pacentusies darīt visu iespējamo. Divus gadus sakrituši visi apstākļi, lai iedomāto misiju varētu īstenot: Zivs māte šķirties vēl tikai taisījusies, Zivij tuvojies skolas laiks, tante tieši skolā strādājusi – lai tad bērns pie viņas!
Zivs dabū profesionālu pieskatīšanu 24/7, jo abām jāmitinās vienā istabiņā. Klasesbiedriem Zivs tiek pozicionēta kā meitene ar grūtiem dzīves apstākļiem, gandrīz bārene. Trūcīgais pēckara laika apģērbs šo versiju padara pilnīgi ticamu. Vietējiem bērniem tēvi iet jūrā, mammas kopj govis vai aitas, rocība kopumā labāka.
Tantei Dvīnei tuvojas trīsdesmit, bet savu bērnu vēl nav. Skoliņai šefi skaitās tuvējā robežsardzes garnizona puiši; tiek rīkoti kopīgi dziesmu vakari ar pionieru ugunskuru un akordeona pavadījumu turpat sporta laukumā, citreiz arī futbola vai volejbola spēles.
Brīnišķīgā maija vakarā Zivs pamana nelielu strīdu vai pat derības starp Dvīni un glīto jūrnieku Vasiliju, kas noved pie bumbas nonākšanas Dvīnes valdījumā. Šķiet, Vasilijam bumba vajadzīga kādam pusnakts turnīram, jo viņš tai ierāpjas pakaļ pa logu vēlā vakarā, kad Zivs jau nolikta gulēt. “Izpirkumam” līdzi paņemta vīna pudele, Dvīne sameklē sīciņas glāzītes un apspiesti, mulsi smejas, kā Zivs nekad vēl nav dzirdējusi. Bumba vēl ilgi netiek atdota, turklāt Dvīne to laikam noslēpusi gultā, no kurienes labu laiku skan elsas un skaļi čuksti. Zivij sagribas dzert, taču iet uz virtuvi viņa baidās. “Guli!” Dvīne nošņācas, pamanījusi meiteni grozāmies, bet pati ceļas un izripina apaļo trofeju no aizdurves.
Mācību gads beidzas, šefiem pienāk demobilizācija, un neviens no viņiem vairs netiek redzēts. Vasaras brīvlaikā Zivs tiek uz īstajām mājām pie māsas un brāļa, atkal kā starp dzirnakmeņiem: samierināt, nodot ziņu, laikā notīties un īstajā brīdī – kad papam dusmas garām – uzrasties. Mamma skraida starp virtuvi un kūti izkāmējusi, apjukusi – iet beidzot projām vai paciesties, kā laukos to sievas dara?
Septembrī, skolai sākoties, Dvīne sagaida Zivi klusāka, bet ērcīgāka. Vēl grūtāk viņai izdabāt. Rudens atnāk nemīlīgs un vējains, Dvīne tīstās biezās jakās, nopirkusi pārāk lielu džemperi, kurināt krāsni sāk jau novembrī, tomēr februārī dabū braukt uz slimnīcu. Zivs nepaliek viena – uzrodas vecāmāte Strēlniece, rūpīgi aizlīmē logus un sadabū vēl vienu gultu, it kā taisītos uz palikšanu. Zivs vairāk domā par savu tuvojošos devīto dzimšanas dienu – paps ar mammu varbūt atbrauks...
Vispirms no pilsētas atgriežas Dvīne, viņai līdzi sedziņā ietīts dzīvs kunkulis. Istabiņā kļūst vēl šaurāk, taču Zivs jūtas pulka brīvāk – viņai uzmanību pievērš mazāk, ļauj vakaros dauzīties ar kaimiņu bērniem, tikai uz jūru lai vieni paši neejot.
Jūra ir tīkama atsevišķās dienās, kad silts un vēja maz, un vēl tad, kad krastā jāgaida laivas no zvejas. Sievas palīdz lomu izkraut un sašķirot, Zivij katrreiz iedod maisiņu ar reņģēm, ko skolotājai vakariņās izcept. Jūras labumus nesmādē neviens, arī vistas un pīles tiek barotas ar grēvēm un sasmalcinātām brētliņām. Degunu par piegaršu putnu gaļai vai olām rauc nepieradušie un pārāk smalkie, tātad tuvākajā apkārtnē vien retais.
Zeme piejūrā liesa, taču tiek sēts un stādīts: pašiem izaug burkāni, kāposti, zirņi. Lapas un nezāles izbaro govīm. Aiz kāpām noslēpušies arī daži labības lauki, auzas un kvieši; stiebri īsiņi, vārpas sīkas, taču bērniem vaļa gan laukmalē rudzupuķes saplūkt, gan vēl vasaras nenobriedušos graudus izlobīt un, mutē stundām zelējot, pārmalt par mīkstu, staipīgu masu.
Bariņam parasti līdzi skrien takšelis Rapsis, meistars alu rakšanā un kurmju rakumu ārdīšanā. Labības laukā pelēm ierīkoti neskaitāmi midzeņi, Rapsim tīrais nieks tos uzost un izkašņāt. Bet Zivij savukārt ir sapnis – mīksts, lāsmojošs, pieglaudīgs kažociņš, kādu filmās valkā visskaistākās aktrises. Filmēties viņa visticamāk nedabūs, taču kažoka virzienā varētu rīkoties bez liekas kavēšanās!
Puikas varbūt negrib iesaistīties, bet ir gados jaunāki, tāpēc jādara, ko liek: prāvākie pelēni jānosit un jāatnes Zivij, kas gaida lauka malā ar Strēlnieces aso kabatas nazīti. Ādiņas neko lielas neiznāk, taču tik zīdainas un maigas, ka prieks; Zivij pacietības pietiks, lai sakrātu vajadzīgos simtus. Diemžēl labi iesākto rūpalu pārtrauc acīgā Strēlniece, samanot Zivs kabatā savu nazīti, bet vēlāk uz plīts atrodot kaltēšanai noliktās ādas. Tā, veca cilvēka dumībā purpinot: “Kas te par sausām pupu mizām mētājas!” izmet kažoka sastāvdaļas atkritumos.
Līdzko Zivij izdīgst piena dziedzeri, viņa nonāk neatslābstošā vīriešu uzmanības un sieviešu skaudības lokā. Viņai nebūtu jādara nekas – ne jākrāsojas, ne jāsmaržojas, ne jālokojas, ne jālakojas, ne jāpūderējas. Daba visu nepieciešamo piešķīrusi izšķērdīgā daudzumā. Izrādās, nekas neatsver izļodzītu pašapziņu. Zivs iet uz visām ballēm, neizlaiž nevienu deju, atstājot zālienā pielūdzēju savstarpēji izdauzītus zobus un dubļos izvārtītas žaketes, taču apprecas ar brīvības gaisu pusgadu elpojušu bijušo ieslodzīto.
Ģērbusies tābrīža modes noteiktajās platformenēs un blūzē ar milzīgiem apkakles stūriem, viņa jaunajam vīram zem rokas atbrauc pie Dvīnes atrādīties. Apkārt spriņģojošajam desmitgadīgajam Ūdensvīram tiek paviršs skatiens un “kā esi izstiepusies”. Māsīčele tiešām aug kā zirgs, kustas bez jebkādas grācijas, iešanai izmanto vislielākos soļus, cik vien pieļauj kāju garums, runā zemā balsī, turklāt viņai piemīt nepilnā ģimenē auguša bērna biklums. Komentārs par stiepšanos atkal pielej eļļu sevis presēšanas konserviem.
Pāris gadus vēlāk, Zivs brāļa kāzās, abu atšķirība kā uz delnas: Ūdensvīrs visu svinību vakaru nostāv blakus Dvīnei taisnos svārkos, mati arī kā ar lineālu novilkti, brūnā bītlenē, kamēr Zivs šīberē bez apstājas. Viņas īsie svārciņi atsedz skaistās kājas, krēmkrāsas blūzītes izgriezums parāda smalko, balto kaklu ar sudraba ķēdīti. Beidzot kāds līgavas radinieks apžēlojas par Ūdensvīru, izvelkot plača vidū; dejas beigās Zivs iedūdo radiniecei ausī, ka uzmanības tai nudien netrūkstot.
Pirmais vīrs, izrādās, no restotās platības paņēmis līdzi kaudzi nepatīkamu ieradumu, tāpēc nedaudz gadu vēlāk Zivs no spožās pilsētas dzīves aizpeld uz klusu lauku miestu, kur strādā vietējā bodē pārdevējas darbu. Skaistā pilsētniece nonāk kārtējā uzmanības centrā: bodniece, un kas par vidukli – kā skudrai, nē, drīzāk kā lapsenei, jo mēlīte arī asa diezgan! Zivs izbauda sacelto furoru, prom nevienu nedzen, ilgāk par mēnesi nepatur.
Ik pa laikam ar stopiem aizkuļas līdz Dvīnei. Pārmijusi kādu teikumu ar Strēlnieci, Ūdensvīram pavirši apvaicājusies: “Kā sviežas skolā?” un garāku atbildi par pieciem vārdiem negaidot, ieslīd Dvīnes istabā, rūpīgi aizverot durvis.
“Tēviņu dzirdīšana un iztrūkumu taisīšana dažai labai iet no rokas; kad parādi jāatmaksā un aborts jātaisa, tad – tante, palīdzi!” Dvīne pēc apciemojuma izgrūž caur zobiem. Ūdensvīrs, pārbijusies, ka svešais, pusapjaustais vārds varētu attiekties uz skaistumā nepārspējamo radinieci, nejaudā uzdot kādu papildjautājumu, lai tiktu pie lielākas skaidrības. Turklāt par Zivs spožo personisko dzīvi liecina vasaras beigās saņemtie kāzu uzņēmumi: šoreiz Zivs drosmīgā, metāliski spīdīgā minikleitā, mirtes ievītas matos, nevis plīvurā. Jaunais vīrs – pasīka auguma, smalkiem vaibstiem – turas viņai pie elkoņa, acis kā izbrīnā iepletis.
Šie nodzīvo kopā nepilnu gadu, jo Puisis Numur Divi vēlas bērnu, bet Zivs fabrika jau bankrotējusi. Jaungadā saņēmušas no Zivs apsveikumu, Strēlniece, Dvīne un Ūdensvīrs pēc atpakaļadreses secina, ka Zivs kārtējo reizi pārcēlusies.
Māsīcas satuvinās mūža otrajā pusē. Ūdensvīrs saimnieko lauku mājās, plauktā sakrauti visādi diplomi, bērni jau savā dzīvē, turpretī bērnības ģimenē nāve nesen izkampusi pamatīgu robu, paņemot līdzi Dvīni, viņas māsu un meitu, tātad Zivs mammu un māsu. Nerunājot par to, ka Strēlniece jau sen pastaigājas citā dimensijā.
Satikušās kārtējās bērēs, abas dzīvajos atstātās apmainās adresēm un telefonu numuriem, bet vairākus gadus tikai sarakstās, pūloties uztaustīt kopīgo un atšķirīgo, lai izdibinātu – ir vērts saites savilkt ciešāk vai turēties pa gabalu no vienām bērēm līdz nākamajām, kā ierasts. Zivs izspēlē trumpi, kas Ūdensvīram iet pie sirds, ceļot priekšā veselu gūzmu intriģējošu un asprātīgu nostāstu par senčiem, ko saklausījusies no mātes un viņas māsīcām. Dvīne savulaik nav centusies čupoties, kur nu vēl krāt visādas klačas.
Pienāk diena, kad Zivs ar Ūdensvīru vienojas kopīgā braucienā pa dzimtas vēsturiskajām vietām. Zivs sastādījusi maršrutu, Ūdensvīrs rūpējas par mašīnu, abas – vienlīdz svarīgas. Nav vairs iemesla kādai justies pārākai. Zivs baltie, līdzenie zobi nomainīti pret lētām protēzēm, bet maciņš tik apdilis, ka Ūdensvīrs zibenīgi atsakās no piešprices benzīnam, pat negaidot, kad tas tiks ķibināts vaļā.
Ceļš vispirms aizved uz vietu, kur pasaulē nākusi Zivs. Māja kopš privatizācijas stāv tukša, taču pasargāta no izlaupīšanas divu iemeslu dēļ: tajā neko vērtīgu neatrast un piebraucamais ceļš izārdīts – starp sētu un šoseju atrodas kilometru plats lauks, daļēji kārkliem aizaudzis. Māsīcas brien klupdamas krizdamas, sulīgus vārdus netaupot.
Turpinājums sekos.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Horoskopa kaleidoskops jeb Ūdensvīra zodiaks

Kategorijas