Jaunākajām modes tendencēm pa pēdām

2019. gada 4. janvāris 07:00

193

Izsenis ir ierasts, ka, atrodoties uz gadumijas sliekšņa, cilvēki ne tikai izvērtē aizejošā gada veiksmes un neveiksmes, bet arī aizdomājas par to, kā veidot dzīvi nākotnē, lai tā nestu prieku pašam un citiem. Lielākoties tieši sīkumi, kas veido rakstus līdzīgi kaleidoskopa raibajiem akmentiņiem, iniciē lielas un patiešām svarīgas lietas.
Cilvēki bieži vien pat neaizdomājas, cik būtiska nozīme mūsu dzīvē ir dažādiem audumiem: ne tikai apģērbam, kuru izvēlamies valkāt ikdienā un svētku reizēs, bet arī tekstilijām, kas lielā daudzumā atrodas mūsu mājokļos. Noskaņu un komfortu rada ne tikai auduma tekstūra un fasons, bet arī krāsu salikums. Par šīm lietām mani mudināja padomāt kāda samērā neparasta muzeja apmeklējums, viesojoties Šveices Konfederācijas ziemeļaustrumos – pilsētā, kas savu nosaukumu guvusi no ceļojošā mūka Galla vārda. Šoreiz runa būs par Sanktgalleni (Sankt Gallen), kas vienlaikus ir arī tāda paša nosaukuma Šveices kantona administratīvais centrs. Pilsētas lielākais dārgums un daudzu ceļotāju mērķis ir Tekstilmākslas muzejs (Textilmuseum Sankt Gallen) ar senu, interesantu vēsturi un iedvesmojošām ekspozīcijām.

Redzēt, dzirdēt un pat sataustīt
Tekstilmākslas muzejs no pilsētas dzelzceļa stacijas atrodas pavisam netālu; tas viegli sasniedzams, ejot kājām un ne reizes neieskatoties kartē, jo ielu malās izvietots pietiekami daudz norāžu, lai kultūras iestādi atrastu ātri un bez problēmām.
Ieejot pastāvīgās ekspozīcijas zālē, momentā jaušams, cik liela nozīme pievērsta muzeja apmeklētāju izglītošanai. Informāciju iespējams gūt ne tikai ar redzes palīdzību, bet arī kinestētiski un audiāli. Gandrīz katrā telpā novietoti monitori un austiņas, lai cilvēks nesteidzīgi varētu apsēsties, noskatīties un noklausīties videomateriālu, kas ieskaņots vairākās valodās. Pie sienām novietoti informatīvi stendi, ar kā palīdzību populārzinātniski izskaidrota dažādu terminu nozīme.
Pēc Tekstilmākslas muzeja apmeklējuma visspilgtāk atmiņā palikusi ekspozīcija “Absolūtā dzīvesvietas harmonija? Tekstilmākslas koncepti 1970.–1990.”. Tajā iekļauti ne tikai dažādu audumu paraugi, bet arī interjera risinājumi, kas dažu labu varētu pat ļoti pārsteigt. Siltie un arī spilgtie toņi dzīvojamās telpas iekārtojumā ir vēlami, taču, ja to ir par daudz, iespējams, tiek panākts pretējs efekts – gaidītā komforta vietā pārņem neizprotams nemiers, pat viegla uzbudinātība. Ekspozīciju jauki papildina īsa filmiņa, kas tapusi pagājušā gadsimta 70. gados. Tajā demonstrēts, kā divi jaunieši – puisis un meitene – smalkā auto dodas uz dizaina izstādi, lai izvēlētos iekārtojumu savam jaunajam mājoklim. Abi iepriekš norunā, ka tas nekādā gadījumā nedrīkst būt tāds, kā viņu vecaimammai – vecmodīgs. Mūsdienu apmeklētājs, apskatot filmā demonstrētā mājokļa interjera piedāvājumus, vai nu pasmaidīs, vai arī nopūtīsies, jo, vērtējot pēc tagadējās izpratnes, šīs idejas ir ne tikai absolūti nepraktiskas ikdienas dzīvošanai, bet arī neglābjami novecojušas. Jā, tekstilmākslas koncepts mainās, turklāt strauji.

Neērtas cepures
un sens rokdarbs
Ne mazāk svarīgs par mājokļa interjeru ir apģērbs, kuru izvēlamies valkāt ikdienā un svētkos. Muzeja ekspozīcija liek aizdomāties, cik daudz ir profesiju, kuru pārstāvjiem ik dienas nepieciešams nēsāt formas apģērbu. Viena no vismaz šķietami visromantiskākajām profesijām ir lidmašīnu stjuartes. Talantīgais itāļu dizaineris Emilio Puči (Emilio Pucci; 1914.–1992.), kura darinātos tērpus savulaik valkāja tādas sabiedrības dāmas kā Sofija Lorēna, Greisa Kellija, Merilina Monro un Džekija Kenedija, pagājušā gadsimta 60. gadu vidū izveidoja speciālas formas amerikāņu aviokompānijas “Braniff International Airways” stjuartēm, neaizmirstot arī par cepurēm space bubbles, kā uzdevums bija pasargāt meiteņu matus no lietus. Mūsdienās pat būtu nedaudz mulsinoši un neērti, ja nāktos valkāt šādu cepuri.
Paralēli agrāko laiku modes tendencēm muzejā iespējams gūt priekšstatu par 2019. gadā aktuālo. Vienā no monitoriem tika demonstrēta vīriešu modes skate, kur kungi, staigādami pa mēli, demonstrēja apģērbus, kas būšot aktuāli pavasarī un vasarā. To vērojot, jāatzīst, ka pārsteiguma un arī mulsuma moments izpalika.
Savukārt viena no visinteresantākajām ar vēsturi saistītajām ekspozīcijām bija “Austrumšveiciešu tekstila industrija. Fabrikanti un manipulatori” (Die Osterschweizer Textilindustrie Fabrikanten & Manipulanten). Vispirms uzzinām, ka abiem nosaukumā ietvertajiem svešvārdiem ir vismaz divas nozīmes, ko vēlams saprast, lai vieglāk varētu uztvert izstādē skatāmo. Uz vienas no zāles baltajām sienām attēlots laika nogrieznis, kur hronoloģiski atspoguļota audumu rašanās vēsture. Vai zinājāt, ka lina audums, kas bijis tik vērtīgs, ka dēvēts pat par balto zeltu, ir daudz senāks par kokvilnu, kas savukārt iezīmēja industrializācijas sākumu? Tepat, blakus, zem stikla apskatāma arī viena no senākajām spilvendrānām Šveicē – īsts meistardarbs, ko pirms vairākiem gadsimtiem darinājušas prasmīgas sievietes rokas. Tā tapusi ap 1577. gadu, izmantojot lina audumu, un izšūta ar lielu pacietību un māksliniecisko talantu. Telpas vidū novietotas firmas “Straubli” stelles. Arī šis darbarīks nu jau pieder vēsturei.

Gan muzejs, gan izšūšanas skola
Tekstilmākslas muzeja krājums un tā bibliotēka ir dibināti 19. gadsimta otrajā pusē. Tā uzdevums bija demonstrēt Šveices iedzīvotāju ražoto produkciju, kā arī viņiem veidot labu gaumi. Par muzeja iniciatoriem var uzskatīt Sanktgallenes tirgoņus, kuru darbība 1878. gadā iniciēja tā dibināšanas ideju. Laika gaitā kolekcija papildināta ar iepirkumiem, taču galvenokārt ar dāvinājumiem no ievērojamām privātkolekcijām un tekstilindustrijas arhīviem. Vislielāko entuziasmu materiālu vākšanā ir izrādījusi fabrikantu Iklē (Iklé) dzimta. Pilsētas iedzīvotāji vēl aizvien ir pateicīgi šiem ļaudīm par muzeja dibināšanas ideju, kas līdz pat mūsu dienām kalpo kā dizaineru iedvesmas avots.
Neparasts pavērsiens notika 1880. gadā, kad muzeja telpās ierīkoja izšūšanas skolu. Jau šā paša gada maijā tika izdots pirmais izšūšanas katalogs, kas sastāvēja no 1260 numurētiem darbiem, kā arī no nenumurētas periodikas. No 1900. gada muzejā tika veidotas ceļojošās ekspozīcijas. Tajā laikā krājums sastāvēja jau no aptuveni 5100 vienībām.
Sanktgallenes Tekstilmākslas muzejs ir lielisks piemērs, kā vēsturi padarīt interesantu un aizraujošu pat tādiem ļaudīm, kuri apgalvo, ka par to neinteresējas, un vienlaikus prast piedāvāt jaunas, neparastas idejas gan profesionāļiem, gan ar šo nozari nesaistītiem cilvēkiem.

+ 3

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Jaunākajām modes tendencēm pa pēdām

Kategorijas