Ka tik riteņi pie zemes!

2019. gada 10. janvāris 07:00

104

Pirms gadumijas Laimonis Zariņš atceras, kā pagājušā gadsimta 50. gadu vidū abi ar brāli pēc eglītes uz mežu devušies tieši naktī, jo kaimiņi uzpasējuši, lai Ziemassvētkus nesvin. Spīdējis spožs mēness, cirvja cirtieni salā skaļi džinkstējuši. Nu brīvības vairāk, bet…

Sapnis par aviāciju
Laimoņa Zariņa dzimtā puse ir Bauskas rajona Svitenes pagasts. Vidusskolas laikā aktīvi sportojis, pat lēcis ar izpletni DOSAAFā, jo gribējis kļūt par iznīcinātājlidmašīnas pilotu. “Debesis bija lidmašīnu dūmiem noklātas, un mani vilināja ātrums. Arī Anniņa Seile (vēlāk zinātniece un Saeimas deputāte – red.) sapņoja par aviāciju. Kara komisariātā ieraudzīju, ka manā anketā ir sarkana strīpa, jo vecāki bija Sibīrijā. Nolēmu iet uz civilo aviāciju. Spilves lidostā bija komisija no Kazaņas apgabala lidotāju skolas, taču rentgens uzrādīja, ka man ir tuberkuloze. Dispanserā atklājās – nekādas tuberkulozes nav, tikai plaušās plīsis asinsvads. Iespējams, no pārpūles rajona čempionātā riteņbraukšanā, jo finišā pēc 50 kilometriem ar visu velosipēdu ieslīgu grāvī.”
Lidotāju skolas pārstāvji teikuši, lai atstāj dokumentus – uzņemšot nākamajā gadā. Taču Laimonis nav gaidījis un, ejot tēva pēdās, iestājies piensaimniekos. “Tehnikumu Rīgā pabeidzu ar izcilību, četrus gadus nostrādāju un stājos Lauksaimniecības akadēmijā. Mani gribēja ielikt par kursa vecāko, bet prorektors, uzvārda brālis Zariņš izlēma, ka fakultātē vairāk vajadzīgs komjaunatnes sekretārs. Arī akadēmiju gribēju beigt ar izcilību, bet iepazinos ar Ludmilu. Brīvlaikā aizbraucām uz Balviem, tur balle pēc balles, un ziemas sesijā augstākajā matemātikā dabūju trijnieku.”
Ar šodienas izpratni L. Zariņš secina, ka principiālajam pedagogam taisnība: matemātika attīsta domāšanu, kas visiem, inženierim jo sevišķi, vajadzīga.

Pirmais direktors
Trešajā kursā Laimonis apprecējis Ludmilu, turpinājis studijas neklātienē un augstskolu pabeidzis gadu agrāk nekā iepriekšējie kursabiedri.
Jaunais piensaimniecības inženieris tehnologs norīkots uz pienotavu Balvos, tad ministra vietnieks Tālivaldis Sauts aicinājis izstrādāt zinātnisko darbu. Pēc pusotra gada vecākais zinātniskais līdzstrādnieks sapratis, ka nepatīk rakties papīros, jo ir praktiķis, kas nebaidās nopietna darba. “Tas pats ministra vietnieks Sauts, ko saucu par krusttēvu, paaicināja mani un teica: beidz ākstīties, jāsāk strādāt. Uz Aizputes sausā vājpiena rūpnīcu tiku nosūtīts kā celtniecības meistars, pēc pāris mēnešiem biju inženieris komplektētājs, ražošanu palaidām, un 1974. gadā kļuvu par pirmo rūpnīcas direktoru. Varēju pilnībā izmantot iegūto izglītību un nostrādāju divdesmit trīs gadus.”
Pieredzi pirms tam guvis, strādājot Jelgavā, Dobelē, Bauskā un biznesa vadības kursos ASV. Aizputes perioda sākumā L. Zariņš dzīvojis Liepājā pie māsas un katru dienu vadāts uz Aizputi. Mazpilsēta pārsteigusi ne tikai ar klusumu. “Briesmīgi! Pulksten piecos visi veikali aizvērti, nopirkt maizi vai citu pārtiku – neiespējami. Sievai teicu, ka trīs gadus pastrādāšu un tad atpakaļ uz Rīgu. Man iedeva mājiņu, kas tika uzbūvēta čehu speciālistiem, tad dzīvoklīti. Kad rūpnīca uzcēla pirmo dzīvojamo namu darbiniekiem, dabūju normālu trīsistabu dzīvokli.”
Cik liels bijis kolektīvs pašā sākumā, direktors precīzi neatceras, toties zina maksimālo strādājošo skaitu – 150. Dienā pieņemts līdz 360 tonnām piena. Lai darbaspēks nebūtu jāvadā šurp un atpakaļ, uzņēmums parūpējies par dzīvojamo fondu.
L. Zariņš neslēpj rūgtumu par rūpnīcas nogrimšanu: “Kad Saldovers mani izbalsoja, zināju, ka aizies pa burbuli: ņēma ap miljons latu kredītu nevajadzīgu iekārtu iegādei un ar to iekrita.”
No ātruma cilts
Ja sapnis par lidošanu izplēn, tas nenozīmē, ka zūd kāre pēc ātruma. “Pieķēros autosportam. Pirms akadēmijas mani nosūtīja uz Ludzu par inženieri pienotavā. Hipodromā pie pilsētas trenējās slavenais autobraucējs Karamiševs. 1963. gadā biju diezgan turīgs: man piederēja “Pobeda”, ar draugiem braucām uz hipodromu. Zeme pa gaisu! Pa īstam viss sākās Aizputē. Pirmais autorallijs, kurā piedalījos ar privāto mašīnu, bija Mārtiņa Seska organizētais “Dižais līgo”.”
Sacīkstes norisinājās Liepājas piena kombināta atpūtas bāzē “Spārīte”. Naktī pirms starta Laimonim uz stresa pamata saniķojās vēders, bet, tikko nosēdās pie stūres, pašsajūta uzlabojās. Uz nervu pamata tā bijis teju pirms visām sacensībām, bet bez adrenalīna Laimonis vairs nevarēja. “Ka tik riteņi pie zemes! Četrpadsmit gadu laikā automašīnā kā konservu bundžā deviņas reizes esmu riktīgi kūleņojis. Autorallijam Aizputē biju pamatlicējs, kaut ko arī sasniedzām – bijām trīspadsmit sporta meistara kandidāti un divi sporta meistari.”
Vai dzīvesbiedre pārdzīvo, Laimonis sākumā nav zinājis. Parasti raļļi ievilkušies: kamēr “palagu” izpēta, kamēr protestus izskata. Mobilo telefonu vēl nebija, un ziņas mājiniekiem sportisti nav varējuši padot. “Vēlāk meita atklāja, ka mamma šujot raudājusi un teikusi: tas velns laikam ir nosities.”
1988. gada rudenī L. Zariņš pieņēmis lēmumu – “ja šo autoralliju nenobraukšu, iešu prom no sporta”. Tā arī noticis – distancē mašīnai nojucis pakaļējais tilts, un aizputnieks izstājies. “Kā veterānam man tagad visas sacīkstes ir par velti, organizatori vēl atceras večus,” pasmaida sporta meistarkandidāts autosportā. Viņam ir bijusi pirmā sporta klase šaušanā, klasiskajā cīņā, volejbolā, riteņbraukšanā un otrā sporta klase peldēšanā.

Iemūžina notikumus
L. Zariņš 25 gadus dienējis Zemessardzē, pēdējos sešus gadus ir Aizputes novada zemessargu veterānu komandieris. “Esam divdesmit trīs veterāni, vēl pieci nāks klāt. Nodarbības nopietnas, desmit no mums ir izlūku nodaļā, regulāri notiek mācības, praktiskie treniņi, pēc koordinātām pa rāciju jāziņo par situāciju. Mani puikas – īsti patrioti, ar tādiem var droši iet cīņā. Smukās formas ar visiem apbalvojumiem uzvelkam līdz desmit reizēm gadā.”
Laimonis aizraujas ar filmēšanu, 30 gadu laikā iemūžināto materiālu grasās pret simbolisku atlīdzību rādīt Aizputes kultūras namā un Valsts ieņēmumu dienestā noskaidrojis, kā to darīt oficiāli. “Pašam patīk skatīties filmu “Viena diena Aizputē”. Ap 1988. gadu pusstundu fiksējām darbu manā rūpnīcā, atslēgu taisīšanu rūpnīcā “Kurzeme”, kāzas Lažas pagastā. Citā lentē atainots pasaules čempionāts aršanā, ko rūpnīca sponsorēja. Ir stāsts par “Baltija ceļu”, kad Liepājas rajona ļaudis stājās šosejas malā aiz Bauskas. Iespaidīga ir filma par manifestāciju 1989. gada 18. novembrī Daugavmalā. Biju Tautas frontē, un likās – nu tik ir brīvība! Darbiniekiem sapulcēs pārliecināts teicu: vēl trīs četri gadi, un mēs dzīvosim kā Eiropā. Pēc pieciem gadiem klusēju.”
L. Zariņš smej, ka kļuvis prātīgāks, jo tagad filmē tikai svarīgus momentus Aizputes Diabēta un invalīdu biedrībā.
Atmiņas mēdz zust un transformēties, tāpēc ir labi tās apkopot. Ērika Hānberga un Mārtiņa Seska grāmatā “Mūžīgais piens” par Aizputes vājpiena rūpnīcu, kas bija trešā lielākā Latvijā, gan ir tikai dažas rindiņas. L. Zariņš saka: “Paliku nikns un uzrakstīju savu grāmatu. Gadiem ilgi biju vācis avīžu izgriezumus un dokumentus par savu rūpnīcu. Palīdzēja Jolanta Berga. Viens no trīs eksemplāriem, ko izdevu par saviem līdzekļiem, atrodas Latvijas Piensaimniecības muzejā, otrs – Aizputes novadpētniecības muzejā, trešais – pie manis. Nacionālā bibliotēka lūdza iedot septiņas grāmatas. Atvainojiet, bet neskriešu taču pa ministrijām meklēt finansējumu.”
Kas vēl paliek aiz Laimoņa Zariņa? “Tikai dāmas – meita Žanna, mazmeita Kristīne un mazmazmeita Evelīna. Pilnai laimei viss man ir!”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ka tik riteņi pie zemes!

Kategorijas