Dzīvi velta medicīnai

2019. gada 17. janvāris 07:00

Priekules slimnīcas ilggadējā galvenā māsa Irēna Grāve lielāko daļu sava mūža veltījusi medicīnai. Jau tūlīt pēc studijām sākusi strādāt un līdz pat 2018. gadam bijusi aktīva medicīnas darbiniece. No 2019. gada gan lēmusi doties pelnītā atpūtā, taču neslēpj, ka nav nemaz tik vienkārši aiziet prom. Darba ritms un duna tik ļoti ierasta, ka noris vēl joprojām, tikai tagad – telefoniski.

Seko mammas padomam
I. Grāve dzimusi 1938. gada 25. novembrī – pagājušā gada izskaņā nosvinējusi savu 80. jubileju. Lai gan šī nav pieredzējušās medicīnas māsas dzimtā puse, lielākā daļa dzīves pagājusi Priekulē. Te nosūtīta strādāt 1957. gada 1. augustā tūlīt pēc studiju beigšanas. I. Grāves bērnība un jaunība saistīta ar Grobiņas pusi, Gaviezi – tur uzaugusi un gājusi skolā.
“Kara laikos mētāja mūs no vienas vietas uz otru,” atklāj I. Grāve. Viņa uzaugusi ģimenē kopā ar diviem jaunākiem brāļiem, kuri abi jau devušies Mūžībā. “Esmu palikusi viena pati,” par savu dzimtu teic tagadējā priekulniece. “Tas bija kara laiks, dzīvojām kolhozā. Labi atceros tos laikus. Mamma slauca govis, mēs palīdzējām visos darbos. Vienreiz mēnesī mammīte izcepa rupjmaizi, mēs to ēdām, pieniņš bija, kartupeļi izauga. Konfektes un gardumus – tos mēs nezinājām, droši vien tikai kaut kad pa svētkiem.”
I. Grāve atminas, ka mamma savulaik no cukurbietēm vārījusi sīrupu – tas bijis viņas un brāļu saldais ēdiens. Ikdienā daudz laika neatlika rotaļām, jo bija jāpalīdz lauku darbos. Arī rotaļlietu, kādas zinām šodien, nebija – spēlējās ar to, kas bija atrodams laukā, pļavās. “Praktiski rotaļlietu nebija, bet tas arī nebija galvenais. Neviens par to nedomāja – ir vai nav. Bija kaimiņu bērni, ar tiem kopā arī rotaļājāmies.”
Kopā ar brāļiem mācījusies Gaviezes skolā, pēc tam vienu gadu – vidusskolā Grobiņā. Uz skolu Grobiņā devusies kājām, arī ceļu mājup mērojusi tāpat. “Autobusa nebija, nebija arī naudas, par ko aizbraukt.”
Izrādās, ka intereses par medicīnu un studijām šajā jomā I. Grāvei nav bijis. Iet šo ceļu savulaik pamudinājusi mamma, kura uzzinājusi, ka Liepājā apmāca jaunos feldšerus un medmāsas. Mamma vēlējusies, lai meita strādā “baltā darbā” un viņai visu mūžu nenāktos brist pa kolhoza dubļiem. Sekojot šim ieteikumam, I. Grāve devusies uz Liepāju, kur uzsākusi mācības.

Izvēlas palikt Priekulē
Atskatoties uz mammas teikto, skaidrs, ka viņai bijusi taisnība. Tomēr I. Grāve atklāj, ka iespējas mācīties Liepājā nebūtu bijis, ja pilsētā, tagadējā “Laumas” mikrorajonā, nedzīvotu krustmāte. 1954. gadā meitene ieradās vēju pilsētā un iestājās feldšeru skolā. Katru rītu mēroja ceļu no savas apmešanās vietas uz toreizējo feldšerskolu, kas atradās Republikas ielā. No tā laika I. Grāve spilgti atminas stāvēšanu rindā Liepājas veikalā, lai tiktu pie nepieciešamajiem produktiem. “Deva visu ar normu, paciņās. Dzīvojām pie krustmātes, un krustmāte mūs agri no rīta cēla augšā, bija jāiet stāvēt rindā veikalā. Katram deva vienu paciņu cukura. Stāvēja lielie, stāvēja mazie, lai dabūtu cukuru. Un iztika. Vai tad neizauga? Izauguši ir!”
Jau prakses laikā nonākusi Priekules ambulancē, devusies arī pie slimniekiem mājas vizītēs. “Bija pavasaris, ziedēja ābeles un ķirši – dikti skaisti izskatījās. Tad es domāju, ka te gribētu strādāt,” pirmajos iespaidos par Priekuli dalās medmāsa. Veiksmīgas apstākļu sakritības dēļ nodoms īstenojies, un pēc skolas beigšanas viņa nosūtīta darbā Priekules slimnīcā.
Pirmoreiz uz darbu ieradusies ar autobusu. Līdzi bijusi soma, kurā rūpīgi salikti mammas sarūpēti labumi. “Mamma somiņā ielika segu, pienu – vienu kanniņu, maizīti, un tā es atbraucu strādāt.”
Sākumā visu dienu I. Grāve pavadījusi ambulances telpās, jo savulaik tur iekārtotas apmešanās vietas jaunajiem speciālistiem. Pēcāk dzīvesvieta – neliela istabiņa – jaunajai medmāsai piešķirta kopā ar kolēģi.
Kādu laiku pēc darba gaitu uzsākšanas iepazinusies ar savu topošo vīru un 1959. gadā atnākusi dzīvot uz māju Raiņa ielā, kur dzīvo vēl šodien. Pirms četriem gadiem I. Grāves vīrs devies Mūžībā, un nu priekulniece mājā saimnieko kopā ar kaķi. Ģimenē uzaugušas divas meitas – vecākā meita Anita studējusi filoloģiju un strādā par bibliotekāri Liepājā, bet jaunākā meita Zanda sekojusi mammas pēdās – izvēlējusies medicīnas studijas, specializējoties neiroloģijā, un šobrīd dzīvo un strādā Rīgā. Par labu medicīnai lēmusi arī I. Grāves mazmeita Anete, Anitas meita. Arī viņa par savu darbavietu izvēlējusies Rīgu, kur strādā par ģimenes ārsti.

Vairāk nekā 60 gadu stāžs
I. Grāve medicīnā nostrādājusi 61 gadu un atklāj, ka ne reizi nav nācies nožēlot savu izvēli kļūt par medmāsu. Kad 1959. gadā Priekulē izveidota slimnīca, tās galvenais ārsts profesors Raimonds Ķikutis viņu iecēlis slimnīcas galvenās māsas amatā. “Es strādāju un mācījos, jo neko jau nezināju – visas nodaļas iekārtoja pa jaunam. Mani sūtīja uz kursiem Saldū, Rīgā. Ko dzīve prasīja, to darīju.”
Papildus I. Grāve apguvusi operāciju māsas arodu, arī šajā amatā kādu laiku strādājusi, jo darba bijis daudz. Priekules slimnīcā veiktas pat ļoti nopietnas un sarežģītas operācijas, piemēram, galvai, mugurkaulam. “Vienubrīd pat 270 darbinieku bija, šobrīd ir tikai 70 palikuši,” izmaiņas slimnīcas darbā ieskicē I. Grāve. Savulaik darbiniekiem bijušas diennakts dežūras. “Tas ir viegli – tas nav nekas! Jauns jau var izturēt, bet tagad es to droši vien vairs nevarētu,” atklāj ilggadējā medicīnas māsa.
Viņas pienākumos ietilpis arī darbs ar personālu. Galvenās māsas pārziņā bijušas medmāsas un jaunākais slimnīcas personāls. “Sastrādājos labi, vispirms centos, lai katram būtu sakārtota darba vieta. Grafiki, maiņas – viss bija jāsakārto. Māsiņas tolaik bija jaunas – devās atvaļinājumos, dzemdēja bērniņus, bija jāatrod kāda cita vietā.” Jaunpienācējas slimnīcas kolektīvā iejutušās ātri un labi.
Tolaik slimnīcā strādājuši dažādu tautību pārstāvji, bet visi satikuši labi. Tas esot novērojams arī šodien – darbinieki izjūt cieņu pret savu darbu un tā vietu, tādēļ darba attiecības visiem veidojas labi.
I. Grāve gan smej, ka, skatoties uz papīru kaudzēm, ar ko jātiek galā šobrīd, šķiet – kādreiz taču tā visa nebija! Tomēr, papētot un pārcilājot senākus papīrus, redzams, ka arī iepriekš nepieciešamās dokumentācijas un izrakstu bijis gana daudz. Mainījusies vien vara, kas noteikumus rada. Toreiz visu diktējusi padomju vara, šobrīd jāvadās pēc Latvijas Ministru Kabineta noteikumiem.
Ilggadējā medmāsa atzīst: medicīnas lauciņā vairāku desmitu gadu laikā mainījies ļoti daudz. Piemēram, savulaik šļirces bijušas jāsagatavo vairākkārtējai lietošanai. “Tikko tu izdarīji injekciju, bija jātīra un jādezinficē gan šļirce, gan adata. Vispirms bija jāizskalo attiecīgā tīrīšanas šķīdumā, tad dezinficējošā, tad sterilizācijas.” Nu daudzi procesi kļuvuši vienkāršāki un modernāki, mūsdienās dažādas slimības var ātrāk pamanīt un novērst. Taču dažas izmaiņas medicīnas sistēmā nesušas arī lielus pārdzīvojumus.

Žēl slimnīcas likteņa
Par visnepatīkamāko savā pieredzē I. Grāve sauc brīdi, kad Priekulei likvidēts slimnīcas statuss. “Tas bija sāpīgi visiem. Bija jāatlaiž daudz darbinieku. Pirms tam jau cīnījās, taisīja piketus, streikus. Tas bija vissāpīgāk, to pat negribas atcerēties.” Tas bijis smags trieciens ne vien slimnīcas darbiniekiem, bet arī iedzīvotājiem. Uz Priekuli saņemt dažādus medicīniskos pakalpojumus braukuši arī no tuvākas un tālākas apkārtnes. Piketa laikā izteikuši savu viedokli, tomēr nav sadzirdēti un uzklausīti.
I. Grāvei, protams, prieks, ka Priekulē joprojām pieejams dienas stacionārs un traumpunkts. Prieks arī par moderni aprīkoto operāciju zāli, jaunas aparatūras iegādes iespējām. Šādi iestādes modernizācijas darbi palīdz uzturēt nepieciešamību medicīnisko pakalpojumu sniegšanai Priekulē. “Ir labi, ka tas mums ir kopā sajūgts – dienas stacionārs ar maksas operācijām. Arī plānveida operācijas pie mums notiek, bet tas atkarīgs no kvotām, ko piešķir.”
Lai gan šogad pati no aktīvā medicīnas darba devusies atpūtā, I. Grāve neslēpj, ka nav nemaz tik viegli tā uzreiz ņemt un aiziet. Tik ļoti pierasts pie kolēģiem, pie darbavietas un pacientiem. Tomēr bijis skaidrs, ka jādod vieta jaunajiem. “Sapratu – pietiek, tas ir nesmuki!” smejot par darba gaitu beigšanu saka I. Grāve. Viņa gan vēl joprojām strādā, tikai citādā formā – sniedz padomu un konsultē jauno paaudzi, kā pati saka, “pa telefonu vēl joprojām strādāju”. Vislielākais prieks I. Grāvei ir par kolēģiem – Priekules slimnīcas patriotiem, kuri palikuši uzticīgi darbam mazajā pilsētā. “Viņi savu darbavietu tur svētu,” saka ilggadējā medmāsa. To noteikti var attiecināt arī uz viņu pašu, jo darbs Priekules labā izvērties par darbu mūža garumā.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Dzīvi velta medicīnai

Kategorijas