“Nekad nebūšu sporta skolotāja!”

2019. gada 17. janvāris 07:00

271

Šis ir 12. gads, kopš Rīgas apkaimes meitene Alise Ansone par savu dzīvesvietu sauc mazāko Latvijas pilsētu Durbi. “Dzīve pati sakārtojās,” savu dzīvi mazpilsētā skaidro Alise, kura šeit strādā par sporta dzīves kūrētāju.
Kopš pērnā septembra Alise ir pašvaldības struktūrvienības “Durbes novada sports” vadītāja un papildus turpina vadīt fiziskos treniņus dažādu paaudžu interesentiem.

Viss nokārtojas pats
Alises dzimtā puse ir Rīgas rajona Inčukalns. “Man vidusskolā ļoti patika literatūra, teātris, māksla. Skolotāja gan teica, ka studējot tam būs cieša saikne ar latviešu valodu un gramatiku. Man tā īpaši nepatika un nepadevās, tādēļ skolotāja lika domāt kaut ko citu. Aizgāju uz Sporta akadēmiju, jo man iepatikās studiju programma “Brīvā laika tūrisma menedžeris”. Taču noskaidroju, ka pēc augstskolas beigšanas mums visiem būs sporta skolotāja profesija. Bet es savulaik teicu: nekad nebūšu sporta skolotāja.”
Izrādās, skolas laikā Alise reiz uz sporta stundu aizgājusi džinsu šortos. Sporta skolotājs aizrādījis: “Kad pati kādreiz būsi sporta skolotāja un vadīsi nodarbības, tad tu sapratīsi, ka tā nedrīkst.” “Man palikuši prātā šie skolotāja vārdi. Es viņam teicu pretim, ka nekad nebūšu sporta skolotāja!” Šī situācija ļoti spilgti palikusi atmiņā, un tagad Alise spriež, ka laikam dzīvē viss sakārtojas un notiek pretēji, ja cilvēks pasaka, ka kaut ko nedarīs. “Pirms dažiem gadiem satiku savu sporta skolotāju un tad par šo situāciju pasmaidīju.”
Skolas un profesijas izvēle bijusi pilnīgi nejauša, tāpat tas, kā pēc gadiem ieguvusi savu pirmo darba vietu. “Biju praksē skolā, un tūlīt pēc augstskolas man piedāvāja darbu. Īsti neesmu pati gājusi meklēt sev darbu – viss vienkārši tā notiek,” viņa pārliecinājusies. Augstskolā iepazinusies ar vīru – durbenieku Ģirtu. Bijusi bērna kopšanas atvaļinājumā ar pirmo dēlu, kad atbraukusi padzīvot uz Durbi. “Rīgā man bija darba vieta, kur varēju atgriezties. Nebija ne mazākās nojausmas, ko darīšu un kur strādāšu, kad pienāks atkal laiks.” Un tad atkal pilnīgi nejauši uzzinājusi par darba piedāvājumu Durbē. “Dokumenti man atļāva pieteikties sporta koordinatora amatam. Aizgāju un pieteicos.” Nu Alise šajā amatā ir pilnus deviņus gadus. “Viss sakārtojās pats no sevis. Vienmēr esmu darījusi un mācījusies to, kas dzīvē nācis pats.”
Sporta akadēmijā nav bijis viegli iet cauri visām fiziskajām prasībām un nodarbībām, apgūt anatomiju, fizioloģiju, medicīnu, bet Alise tagad nonākusi pie secinājuma, ka to visu veiksmīgi varēs apgūt papildus arī nākotnē. “Kad būs vairāk laika, tad gribētu pamācīties dziļāk fizioterapiju, jo tā man īpaši patika. Esmu sapratusi, cik labi, ja šāds speciālists ir uz vietas.”
Apgūtā joma un profesija ļaujot labāk novērtēt sportotgribošajiem iedzīvotājiem nepieciešamos vingrinājumus un sniegt padomus, kā pareizi izmantot sportu savā labā, lai tas nāktu par labu stājai un veselībai kopumā.

Intereses nosaka iedzīvotāji
Alise ārkārtīgi novērtē, ka dzīve atvedusi uz mazpilsētu. “Man ir daudz vairāk, ko darīt, nekā tad, ja strādātu Rīgā,” viņa salīdzina.
Sporta dzīvē iekšā ir visa viņas ģimene. Vīrs Ģirts gan tagad savā ikdienas darbā ir nostāk no sporta, bet nāk un palīdz sievai komandu treniņos. Agrāk arī viņš novadā strādājis par sporta koordinatoru. Alises darbavietā ikdienā labprāt uzturas arī visi trīs viņas dēli, kuriem ir 11, septiņi un divi gadi.
“Mans darbs pirms daudziem gadiem sākās ar to, ka vajadzēja cilvēku, kas vakaros būtu sporta zālē un organizētu treniņus. Bijušais sporta skolotājs Augusts Valdmanis vairs šos pienākumus neturpināja,” stāsta sporta jomas kūrētāja. “Kad sāku strādāt, prasīju pašiem iedzīvotājiem, ko viņi vēlētos darīt. Neviens īsti neko ieteikt nevarēja. Klausījos, skatījos, kādas iespējas piedāvā citur.” Pievienojusies dažādu sporta organizāciju piedāvājumam, pašai radušās idejas, un arī interesenti kļuvuši atsaucīgāki. “Sapratu, ka es nevaru piedāvāt to, ko varētu piedāvāt iedzīvotājiem Rīgā. Man jāskatās, kas šejienes cilvēkus interesē.” Katru gadu sporta organizatore plāno atkarībā no tā, ko cilvēki pieprasa. “Piemēram, vingrošanas nodarbības bērniem. Domāju, varbūt atnāks daži, bet reāli grupā ir kādi 20 bērni.”
Alise skaidri zina, ka Durbē vasarā āra treniņiem, kas populāri Liepājā un Rīgā, atsaucības nebūs. Taču šosezon Durbē sarosījušies ziemas peldētāji, kuri izveidojuši ap desmit cilvēku domubiedru grupu un dodas brīvdienās peldēt Durbes ezerā.

Kopā ar visiem
Alises darba uzdevums ir koordinēt un veidot sporta dzīves piedāvājumu novada apdzīvotajās vietās, lai dzīve šajā jomā būtu pilnvērtīga. Jākārto arī dažādi dokumenti. Koordinatore pati vada sporta nodarbības un treniņus, viņas papildu specialitāte ir florbols.
Esot nonākusi pie secinājuma, ka sporta norises var veiksmīgi savienot ar kultūras pasākumiem. “Ziemā varam nodarboties vien ar sportu, bet citos mēnešos skatos, lai sports ietu kopā ar lielajiem kultūras pasākumiem. Piemēram, sporta spēles ģimenēm. Aprīlī organizējam Veselības mēnesi. Tikai svarīgi skatīties, vai ikdienā nepārklājas sporta un kultūras norises.” Organizatore arī rīko senioru sporta dienas. “Skatos, kā mainās tendences – tas notiek pa paaudzēm. Agrāk Durbē florbola nebija vispār, tagad tas ir kļuvis populārs. Agrāk durbeniekiem patika basketbols, tagad tā vietā ir futbols un volejbols, vingrošana,” viņa salīdzina. Tas, kas iepriekšējai paaudzei pirms gadiem nepatika, tagadējiem interesentiem esot kaut kas jauns, un viņi grib pamēģināt.
Alise vērtē, ka sporta dzīves koordinēšana un treniņu vadīšana nav viens otram papildu slogs. “Jo daru to, kas man patīk.” Pati vada vingrošanu dažādu paaudžu Durbes novada iedzīvotājiem, rāda paraugdemonstrējumus uz trenažieriem un visur, kur vajag, darbojas līdzi. “Es nevaru otram dot vingrinājumus, ja pati nezinu, ko cilvēks, to darot, izjūt. Turklāt meklēt katrai nodarbībai skolotājus un trenerus – tas nav vienkārši, neesam jau nekāda lielpilsēta. Turklāt, ja es pati visā piedalos, cilvēki kļūst atsaucīgāki un aktīvāki. Man ir jādara kopā, es nemāku strādāt, ja nezinu, kā vingrojums izpaužas un strādā, varbūt to vajag mainīt,” bilst Alise. Viņa pauž, ka nevarētu atnākt un vienkārši atslēgt zāli, lai atnākušie paši dara, ko grib. “Viņi prasa, lai es palīdzu, viņiem tas patīk.”
Nodarbības notiek ar skolu nesaistīti, netraucējot mācību procesu – pēcpusdienās un vakaros. Tā kā treniņi notiek dienas otrajā pusē, rīti Alisei ir nosacīti brīvā dienas daļa. “Tiem, kas nāk uz treniņiem, ir beigusies darba diena, bet es tajā laikā nevaru zvanīt un nodarboties ar organizatoriskajiem jautājumiem, tādēļ esmu šeit jau no rīta un daru tādus darbus, bet pēcpusdienās un vakaros vadu treniņus. Nav pierasts mums vakaros sēdēt mājās un vienkārši neko nedarīt. Kad ir garās brīvdienas un vakaros nav atnākts uz zāli, šķiet, ka kaut kā pietrūkst,” teic aktīvā durbeniece.

Uzrunā katru atsevišķi
Alise arī uzsākusi tradīciju – sportiskā dzīvesveida un intereses stiprināšanu pašvaldības darbinieku vidū, rīkojot skriešanas treniņus un gatavojoties maratoniem, piedaloties rogaininga jeb orientēšanās brīvā dabā sacensībās.
Sporta dzīves rīkotāja ir patiesi priecīga par saviem atsaucīgajiem līdzcilvēkiem, kuri iesaistās, sniedz jaunas idejas. “Janvārī cilvēki kā savu jaunā gada apņemšanos izvirza mērķi – vairāk sportot. Tādēļ uzsāku taisīt 30 dienu izaicinājuma aktivitātes, kad iedzīvotāji nāk un piedalās treniņos, meklē savu aktivitāti, ar ko nodarboties. Varbūt brīžiem šķiet, ka tie ir vieni un tie paši cilvēki, bet, kad viņi pievieno savu vārdu un uzvārdu sarakstam, secinu, ka tie ir vismaz 100 dažādi. Viņiem vienkārši vajag kādu cilvēku, kas viņus aizrautu un parautu līdzi, lai nav tā – gribu piedalīties, bet – ai, nu labi, varbūt rīt! Lai ir sajūta – es vairs nedrīkstu nenākt!” saka sporta jomas pārzinātāja. Tāpat viņa ir priecīga par saviem kolēģiem Vecpilī un Dunalkā – Agni Gauli un Matīsu Grasmani.
Uz Durbes pamatskolas sporta zāli nāk vietējie durbenieki, no Lieģiem, Vārves, arī no Vecpils puses. “Viņi paņem līdzi savus draugus. Sportot brauc arī bijušie durbenieki, kas tagad dzīvo citur.”
Alise novērojusi, ka tukšāka zāle ir maijā, kad sākušies pavasara darbi un tikko noslēdzies aprīlis – Veselības mēnesis. Arī decembrī gada nogales svētku dēļ sportotgribētāju skaits ir sarucis, tāpat slimošanas sezonas laikā. Visvairāk sportot vēloties janvārī un septembrī.
Alise ir gandarīta, ka beidzot pēc ilga laika pašai izdodas izrauties uz treniņiem florbolā. Viņa spēlē sieviešu veterānu komandā, treniņi notiek izbraukumos pa visu Latviju.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

“Nekad nebūšu sporta skolotāja!”

Kategorijas