Pieskares punkti Durbes vēsturei

2019. gada 24. janvāris 07:00

1048

Pagājušajā sestdienā Durbes muzejs bija ļaužu pilns. Gan vietējie, gan interesenti no tālākas apkaimes bija ieradušies uz muzeja izveidotāja un vadītāja Reiņa Baha grāmatas “Durbes stāsti” atvēršanas pasākumu.

Balstās dokumentos
“Esmu ļoti priecīgs un satraucies,” noskaņojumu neslēpj autors un novērtē, ka sanākuši galvenokārt tās paaudzes cilvēki, “kurus savi senči jau interesē”. “Tikai pateicoties jums, šis muzejs ir radies un pastāv,” viņš saka uzrunā sanākušajiem. “Visas šīs mantas, lietas un stāsti ir jūsu sanesti un atdāvināti. Te viss tapis no cilvēku labvēlības un ieinteresētības.”
R. Bahs norāda, ka Durbe var būt lepna – ik gadu iznāk pa kādai tās iedzīvotāja sarakstītai grāmatai. Iepriekš gan savas dzimtas, gan vietējās kopsaimniecības priekus un bēdas divās grāmatās aprakstījis agronoms Arvīds Dobelis, bet izsūtījumā pārdzīvotajā dalījusies Tamāra Lankovska. Senāk Žanis Augusts Krūmiņš apkopojis savas atmiņas un fotogrāfijas par dzīvi Durbē pirms kara.
“Man gribējās atstāt to, ko es Durbes muzeja apmeklētājiem daudzkārt stāstu,” grāmatas ieceri pamato autors un norāda, ka citi Durbes vēstures pētnieki no tās varēs gan smelties, gan to papildināt, rokot vēl dziļāk.
“Katrā lappusē ir ilgu stundu, dienu un vēl ilgāka laika darbs. Nevar apsēsties un šos stāstus izfantazēt.” Dokumentos balstītie stāsti aptver laiku no 1784. līdz 2018. gadam, un autors tos raksturo kā “pieskares punktus vēsturei”. Piešaut klāt kādu humoriņu vai indi no savas puses viņš esot atļāvies ļoti maz. Ja kāds cits ko teicis ar savu piešprici, tā esot sacītāja atbildība.

Laimīgs par oriģināliem
R. Bahs, kurš darba mūžu aizvadījis kā vācu valodas pasniedzējs dažāda līmeņa mācību iestādēs, atgādina, ka viņa rakšanās Durbes vēsturē sākusies ar baznīcu, par ko interesējušies Vācijā dzīvojošo bijušo Durbes mācītāju pēcteči. Sarakste, tikšanās, sarunas rezultējušās ar jaunu baznīcas jumtu. Atklājies, ka Durbes vēsture glabājas dažādos arhīvos, arī iedzīvotāju personīgajos, daudzās pasaules valstīs. Vietējās vēstures stāstus R. Baham stāstījuši arī viņa kaimiņi Ž. Krūmiņš un Rūdolfs Jansons. “Tā es arī sāku interesēties.”
Pirmais stāsts tapis, kad toreizējais domes priekšsēdētājs Imants Brigmanis lūdzis uzrakstīt rakstiņu vietējai avīzei par godu Atmodas 10. gadadienai. Materiālus stāstiem ieguvis arī no Nacionālajā bibliotēkā digitalizētajām vecajām avīzēm un baznīcas grāmatām. Īpaši gandarīts R. Bahs ir par senajiem rakstiem un dokumentiem, ko pats var paņemt rokās un lasīt. Piemēram, par Ģirta Brikmaņa skaistā rokrakstā tapušajām piezīmēm. Brikmaņi bijusi viena no plašākajām Durbes apkaimes dzimtām.
Lielākā daļa grāmatā apkopoto stāstu gadu gaitā jau bijuši lasāmi “Kursas Laikā”, daži vēlāk papildināti. Papildinājumi pienākot visu laiku. “Biju tik laimīgs, kad man atnesa divus maisus žurku apgrauztu, pieputējušu papīru no vecas izpildkomitejas!” R. Bahs izsaucas par liecībām no Tadaiķiem, kuru gan grāmatā vēl nav.

Rindā pēc autogrāfa
Grāmatas noformējumā izmantota Lienes Bernātes glezna, ko, pēc R. Baha sacītā, viņš esot māksliniecei uztiepis gleznot pēc “vecas, garlaicīgas skatkartes”. Viņa rosina rakstīt projektus, lai veiktu materiālu izpēti arhīvos Eiropā. R. Bahs ar humoru atbild, ka tas esot vēlējums klātesošo mazbērniem, kuri muzeja darbu varētu turpināt uz stingri zinātniskiem pamatiem. Viņš pats esot laimīgs par to, ko jau paveicis – “kā veca pele esmu savācis pilnus bēniņus un skapjus”.
“Man izsauc prieku un lepnumu, ka mums novadā ir bijuši darbīgi un radoši cilvēki un ir joprojām,” saka Durbes novada domes priekšsēdētājs Ojārs Petrēvics. Grāmata izdota ar domes finansiālu atbalstu. Kultūras nama vadītāja Daira Veilande dāvina “iedvesmas ziedu”, lai nākotnē taptu atkal kāda grāmata.
Par sanākušo attieksmi pret vietējo vēsturi liecina rinda, kas veidojas pēc grāmatas un tās dāvinātāja autogrāfa. “Man ir liela interese par uzrakstīto,” saka Mārīte, dzimusi vecpilniece, kura tagad dzīvo Durbē un ir muzejam nodevusi dažas lietas.
“Es esmu citā uzvārdā, bet no pieminētajiem daudzajiem Brikmaņiem,”
atklāj Anete Simanovska. Grāmatā izlasīto varēšot likt kopā ar stāstiem, kas dzirdēti savā dzimtā.
“Esmu pārliecināts, ka rakstītais vārds ir tikpat interesants kā tas, ko Baha kungs stāsta,” pauž Zigmunds Kapelis. “No man zināmajiem cilvēkiem tikai viņš tā prot stāstīt par vēsturi. Viņš ir fanātiķis, kurš, manuprāt, šo darbu darītu arī pilnīgi bez algas.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pieskares punkti Durbes vēsturei

Kategorijas