Intelekts šarmantā huligānisma mērcē

2019. gada 24. janvāris 07:00

437

Tie, kuri “dzīvo ekrānos”, droši vien pamanījuši blogera Žiga, īstajā vārdā Žigimanta Krēsliņa, atraktīvās izpausmes. Jā, viņa ceļojumu un piedzīvojumu apraksti, ko autors nosaucis par “visādu figņu”, provocē ar pašpuikas tēlu, divdomīgu humoru un pikantiem izteicieniem, tomēr tie ir spilgti. Kas dēkainim aiz ādas?

“Laikam izdevies radīt muļķīša, bravurīga čaļa imidžu, pašam par to neaizdomājoties, bet dzīvē esmu diametrāli pretējs,” teic “Kursas Laika” uzrunātais Žigimants Krēsliņš un uzreiz piedāvā divus tikšanās variantus – tūlīt vai arī aprīlī. Piekrītu pirmajam, jo Žigis jau atkal ir ceļa jūtīs un nākamajā dienā pēc mūsu sarunas atstāj Liepāju.

Lasot ierakstus Tavā “Feisbuka” (FB) profilā, rodas iespaids, ka esi kaislīgs ceļotājs. Lielākoties interesē eksotiskas valstis?
Dēļ tā ļoti daudz strādāju – lai naudas pietiktu gan ģimenes vajadzībām, gan paceļošanai. Galamērķis ir ne tikai eksotiskās valstis. Pagājušajā vasarā ar visu famīliju automašīnā devāmies uz Somiju un pa lēto sabijām tur veselu nedēļu. Ja nakšņo teltī, paiku nopērk un maltīti gatavo paši, pavisam izdevīgi.
Bet eksotika man patīk. Jebkuram pajautājiet, ko vairāk grib apskatīt – Grobiņu vai Parīzi, lielākā daļa izvēlētos Parīzi. Lai gan, kamēr tur šuri-buri iet vaļā, drošāk noteikti ir Grobiņā.
Gvatemala, Paragvaja, Vjetnama – tās visas manā izpratnē ir eksotiskās. Lai līstu tur iekšā, bišķi dullam ir jābūt. Pārējie ģimenes locekļi ir normāli. Ne visur, piemēram, Vjetnamā, ir bīstami. Bet Centrālamerikā tu izkāp lidostā un tev uzreiz iesaka labāk nekur neiet. Stāv džeki ar automātiem, jo noziedzība liela. Paziņai pie mājas nošāva brālēnu. Jābūt stulbam, lai tur ar ģimeni brauktu, bet mani laikam velk tas pats pašpuikas sindroms “davai, nāc šurp, gribi – dabūsi”. Turpretī, ja pozitīvs aizbrauc…Visvairāk, manuprāt, pa mizu dabū tie, kas baidās. Mums skolā bija viens džeks, it kā neslikts, bet ar upura tēlu. Disenē un i citur mūždien pa degunu dabūja. Daudzi jautā, vai pēc tiem maniem video neviens nav pa tāfeli ielicis. Vienalga, ko es darītu, piemēram, sniegu tīrītu, kāds būtu neapmierināts un internetā pukstētu.

Un tomēr Tev ir svarīgi iespaidus atstāt ne tikai paša bagātināšanai, bet adrenalīnu izlikt arī publiskam vērtējumam.
Man ir daudz draugu, tāpēc ne sliktāki, kuri izdomā pirkt jaunu gultu, kaut gan iepriekšējā vēl gadus desmit varētu gulēt. Tāpat pavisam normālu mašīnu dažs pēkšņi grib nomainīt. Viņi naudu iegulda materiālās lietās, un var jau būt, ka tā ir pareizi. Mūsu ģimenē ir citādi. Jā, vajadzēja māju izremontēt, jo bija uz sabrukšanas robežas, bet pārējo kopīgi nopelnīto naudu vienmēr ieliekam ceļojumos kopā ar bērniem. To, ko dabūju blakus projektiņos, ar ģimenes piekrišanu izmantoju, lai aizbrauktu riktīgā advenčerā (adventure – angļu val. ‘piedzīvojums’).
Vai Līga par mani baidās? Nezinu. Vairākkārt ar sievu esam pārrunājuši, viņa manu hobiju respektē. Un pareizi dara: ja liegtu un es neaizbrauktu, vēlme nepārietu. Bet tā – palaiž reizi gadā, un čalis pārbrauc mierīgs, klusiņš un staigā smaidīgs. Tomēr paiet pusgads, un rokas sāk drebēt: atkal kaut kur vajag.
Nekad nebraucu ar tūrēm, ceļojumus pats menedžēju. Tūlīt pat dodos uz Berlīni, tad uz Austrāliju un Jaunzēlandi. Lidojumi jāsaliek, lai sanāktu lētāk un nebūtu baigās vazāšanās. Iekšā gan šobrīd sēž baigais nemiers, jo paziņa no Berlīnes uzrakstīja, ka streiko lidosta. Man ir pakārtotie, ne savienotie lidojumi, pa vidu vēl automašīnu noma. Laika rezervīte ir, bet, ja viens posms nobrūk, neviens zaudējumus neatmaksās.

Teici, ka reti kad iepriekš zini, kur galapunktā pārlaidīsi nakti. Vai izmanto arī kaučsērfingu jeb sistēmu, ko ekonomisko ceļojumu cienītāji iesaukuši par “dīvānu maiņu”?
Aizbraucu un sāku improvizēt. Skatos: re, kur viesnīca, ieies pajautāts. Ja par nakti jāmaksā 30 dolāru, paldies un uz redzīti! Citās prasa 20 vai 40, bet beigās tik un tā atrodu kādu ūķi par 5–7, jo cilvēki palīdz. Protams, nebūs varbūt pilsētas centrā.
Kaučsērfingu, cik vien varu, protams, izmantoju, bet tas ne visur strādā. Daudzviet Āzijā tāds koncepts nav saprotams, jo vietējās naktsmītnes ir lētas. Vjetnamā par trinīti (3 eiro) vari palikt hostelī ar kondicionieri pašā pilsētas centrā. Kopējā tualete un duša, bet ir sava “gultiņa” – viņi guļ tādās kā kastēs.
Tagad, dodoties uz Austrāliju, divās vietās esmu sarunājis, kur palikt. Jo lielpilsētās ar to ir grūti: lielākā daļa tūristu, kas brauc uz Sidneju, nav stulbi, grib ietaupīt naudu. Lai dabūtu naktsmājas, ir jābūt baigi veiksmīgam vai arī jāraksta foršs pieteikums, piemēram, “lūdzu, uzņemiet mani, palestīniešu bēgli”. Reāli uz ielas nekad neesmu palicis. Arī sliktākā gadījumā, redzot, ka nav mans līmenis un cena nekrīt, izeju var atrast, jo nauda taču ir.
Reiz ne pats, ne taksists viesnīcu nevarēja atrast. Vietējie – baigi izpalīdzīgie cilvēki – mani vadāja ar močiem un arī neizdevās. Bukingā (internetvietnes, kur rezervē naktsmājas – red.) viesnīca ir, bet reāli nav un telefonu arī neceļ. Nav mirstama vaina: naktī pastaigājos, vērojot pilsētas nakts dzīvi.
Interesantākais saistās ar kaučsērfingu Paragvajas galvaspilsētā. Paliku pie ļoti foršas meitenes, viņa saorganizēja, lai draugi mani pa kārtai izvadā. Bijām pat futbola stadionā, kur vietējos parasti neielaiž. Puisis sastāstīja, ka esmu futbola žurnālists no Latvijas, es savukārt uzdevu pareizos jautājumus.
Citreiz, lai tiktu kaut kur iekšā, vajadzīga pozitīva nekaunība – tās man pilnīgi pietiek. Turklāt esmu baltais un baigi garš, kas vietējiem patīk. Tā tiku viesnīcas augšējā stāvā, kur par iekļūšanu nauda jāmaksā. Droši soļoju garām, uzbraucu, apskatījos panorāmu un nobraucu lejā.

Vai vienmēr skaidri zini, ko svešajā zemē vēlies ieraudzīt? Masu mediji mūsdienās gādā par gana daudzpusīgu saturu. Vai vispār iespējams vairs ar kaut ko pārsteigt?
Savu pirmo braucienu ļoti izplānoju, bet nebija īsti tas, ko gribēju, un atradu citu foršu vietu. Nākamajā reizē, kad bija nedēļa brīva laika, pilnīgi neko neplānoju. Tagad uzmetu, ko apmēram gribu redzēt, esmu fleksibls, un tas ir foršs balansiņš.
Pārsteidz pirmām kārtām kultūra. Visi baigi cepas par musulmaņiem. Es par Eiropas radikāļiem arī, jo viņi vienkārši ir idioti. Kad tu aizbrauc uz Indonēziju, kur gandrīz visi ir musulmaņi, redzi – pilnīgi normāli cilvēki, labākie, ko esmu sastapis – draudzīgi, izpalīdzīgi, pat atvainojas to vārdā, kurus nepazīst. Vai tas ir pareizi? Tad jau man būtu jāatvainojas par to sievieti, kura garāmgājēju par idiotu nosauc.
Valstīs, kur nesen diktatūra bijusi, piemēram, Kambodžā, Vjetnamā, var just, ka cilvēki izturas baigi rezervēti. Mazākās vietās tūristi vispār nav redzēti un vietējie nesaprot, ko nu darīt.
Iebraucis Taizemē, pirmās divas dienas paliku pie vietējā, viņš izskaidroja, kas ir kas, jo atsauksmes mēdz būt diametrāli pretējas. Viens par kafejnīcu saka: forša, otrs – pilnīgākais s...
Lielākā daļa eksotisko valstu iedzīvotāju nezina, kur tāda Latvija atrodas. Ceru, ka aizbraucis radu pozitīvu tēlu un esmu paveicis vairāk nekā visa Ārlietu ministrija. Parasti interesentiem uztaisu prezentāciju par mūsu vēsturi, pilīm un ievērības cienīgām vietām, festivāliem. Lielākais sasniegums, ka meitene, pie kuras kaučsērfinga sistēmā paliku Hondurasā, atbrauca pie mums uz Latviju. Lurdasas vecāki bija maksātspējīgi, bet meita dzīvoja piezemēti. Sabija te gandrīz divus mēnešus, mēs Lū visu ko parādījām, un meitene bija sajūsmā, īpaši Cēsīs. Teica, lai ziņojam, kad tur kāds dzīvoklis būs brīvs.
Ir vēl te bijuši “dīvāna tūristi” – džeks no Beļģijas un meitene no Šveices, pie kuriem mēs ar sievu, ceļojot mašīnā, iepriekš nakšņojām. Beļģietis, mākslas pazinējs, mūs veda ekskursijās saistībā ar slavenām gleznām un skulptūrām. Oficiālie tūrisma gidi neko tādu nepiedāvās.
Vispār “dīvānu tūrisms” padara ceļošanu lētāku un daudz interesantāku. Ļauj svešo vietu iepazīt no iekšpuses. Pieļauju domu, ka, ieradies Liepājā, tūrists ierauga baznīcas, tramvaju, jūru un nospriež: forši, bet pa lielam nekā tāda nav. Bet dabū vietējo, un viņš: vecīt, šai ielai tā-āda vēsture, par Karostu neesi dzirdējis, bet tur, johaidī, atsevišķa republika. Gājēju iela, Pētertirgus, pludmale. Vismaz divas dienas Liepājā ir, ko darīt.

Man radies iespaids, ka drošai ceļošanai vienatnē nepietiek būt spēcīgam vīrietim, jāprot svešvalodas.
Jā, bet svešvalodas ārpus Eiropas reti kur palīdz. Mana angļu sarunvaloda ir diezgan laba, Taizemē vēl cilvēki angliski bišķiņ runā, Dienvidamerikā – neviens. Izdzīvošanai iemācījos spāņu valodu, kas ir daudz vieglāka par skolā mācīto vācu valodu. Pēdējo nelietoju, bet saprotu.
Vjetnamā un Kambodžā ar savu spāņu, franču, angļu un vācu valodas zināšanu bagāžu vari uz tuvāko tualeti aiziet. Vieglāk saprasties ar žestiem un “Google Translate”, kas ierunāto iztulko. Dažkārt muļķības sanāk. Redzot, ka cilvēks saprot humoru, reizēm speciāli kādu glupību ierunāju.
Lai nopirktu biļeti kasē, uzrakstu uz papīra pilsētas nosaukumu, ar pirkstu parādu – vienu, un viss skaidrs.

Esi komunikabls, ar humora izjūtu. Vai vienmēr tā bijis? Tu savulaik esot futbolu spēlējis.
Sen jau patīk vārīties, tikai nezināju, kur to likt lietā. Skolas laikā bija raidījums jauniešiem “Skabarga”, vadīju anekdošu konkursu. Gadumijā Skuteļa TV raidījumā piedalījos. Tiku baigi saģērbts, pēc bifeļa izskatījos. Iedeva minūti ar kapeikām, lika pateikt, ka notiks Jaungada ballīte, bet teksts pilnībā bija manējais. Derēja ar pirmo dublu, kamēr citi pavadīja pusotru stundu, lai pārfilmētu, vai arī pēc pirmā dubla tika aizsūtīti mājās. Pats šovs bija mēsls, pāris fifīgu epizožu, par ko zāle smējās, nez kāpēc tika izgrieztas.
Skuteļa humors kopumā nav manējais, teļuku vispār nepatīk skatīties. Tupu internetā, un ļoti patīk pirkt un lasīt grāmatas. Vēsturiskās un personību biogrāfijas. Diezgan liela bibliotēka mājās. Arī abi bērni labprāt lasa. Puika lūdza, lai pasūtu viņam “Meistars un Margarita” angļu valodā, jo krieviski nesaprot. Meitai ir trīs plaukti ar bērnu sērijas grāmatām.
Mīļāko komiķu nav, savulaik Misters Bīns patika un angļu humors vispār, jo tas ir tizls. Krievu humors patīk dēļ sirsnīgās rupjības. Bērnībā un jaunībā vairākus sporta veidus, arī futbolu, izmēģināju. Futbolu joprojām vecie pensionāri amatieru līmenī uzspēlējam, ņirdzam, ka esam “veselības grupiņa”.

Lai piepildītu savas vēlmes un plānotu ģimenes ceļojumus, nepieciešami līdzekļi. Kā tos nopelni?
Pārsvarā ar projektiem. Vasarā brauc jaunieši, un biedrībā “Liepājas Jaunie vanagi” vadu nodarbības. Nelielu naudiņu iegūstu ar valodas mācīšanu, pasākumu vadīšanu, rakstīšanu žurnāliem. Ziemassvētkos biju Vecītis. 24. decembrī, savā dzimšanas dienā, skraidīju un diezgan labi nopelnīju – atkal mazais ceļojums sanāks. Vislabāk maksā par ārzemju projektiem. Mums ir laba sadarbība ar Čehiju. Skolotājs, kas saucas treneris, par desmit dienām var normālam ceļojumam nopelnīt.
Vasarā, kad abi vecāki daudz strādājam, bērni ir pamesto lomā. Gluži sociālais dienests nav jāsauc: viņi no desmit gadu vecuma jau uzkačāti – māk paši maltīti no trīs ēdieniem pagatavot. Tomam pašlaik ir piecpadsmit, Evitai – būs trīspadsmit.
Ilgi krājām naudiņu un pērn visi uz Ameriku aizbraucām. Biļete, gudri plānojot, katram ap divsimt eiro izmaksāja.

Par ko bērnībā gribēji kļūt? Droši vien par kosmonautu vai milici.
Vēl mazs būdams, sapņoju par ceļošanu. Tēvs strādāja rūpnīcā “Straume”, labie pionieri uz Demokrātisko Vāciju varēja tikt, bet blatu sistēma… Tīņa gados darbojos teātra pulciņā Rīgā, mums bija brauciens uz Vāciju. Vau! Safotografēju, ka viena puse asfaltam ir sarkana – velosipēdistiem, un puķu kastes. Nekā tāda tolaik pie mums vēl nebija.
Pabeidzis Rīgā vidusskolu, izmācījos par kultūras darba organizētāju, tūristu gidu. Vēlāk Liepājas Universitātē pabeidzu vēstures un sociālās zinības. Daudzi, skatoties manus video, ņirdz un netic, ka man divas augstākās izglītības, bet varu diplomus parādīt. Par skolotāju pastrādāju līdz krīzei, kad jaunos laida vaļā. Varbūt tagad pat gribētos, bet tas ierobežotu ceļotvēlmi.
Pabeidzis kultūras darba skolu, ar draugu uz kasti šampanieša saderēju, ka tikšu darbā policijā, ko nevarēja bez dienesta armijā. Sākumā mani negribēja ņemt, bet kaut ko baigi sapūtu un gandrīz desmit gadu Rīgā nostrādāju Pašvaldības policijā. Kas jaunam? Nauda nāk!
Katru trešo dienu braukāju uz Liepāju, ap 2009. gadu pārcēlos uz šejieni un vēl piecus gadus policijā strādāju. Papildus pelnīju kā sargs bērnunamā. Kad veselība sāka streikot, sapratu, ka tāda naudas vākšana var beigties ar sūdiem. Aizgāju no abiem darbiem, un nu naudas pietiek.
Vienā mēnesi gan var nebūt ienākumu, citā toties nopelnu tikpat, cik citi par pusgadu. Tas rada nelielu spriedzi, tāpēc mēs ar sievu pārmaiņus esam oficiāli algotā darbā. Līga strādā informācijas centrā iebraucējiem.

Vai Tavs stiliņš – izrunāties bez bremzēm – nācis no policijas laikiem?
Patiesībā nē! Mani viģiki ir par cilvēkiem “no laukiem”, ne jau tiešā nozīmē. Par tādiem, kas mēdz uzvesties kā norāvušies no ķēdes. Pirmais, ko dara reāli džeki, piemaujas tā, ka nesaprot, kur atrodas. Tad sākas šī gudrā dir...na, ko esmu atklausījies.
Mēs ar sievu stāvējām Londonas lidostā, kur satikās divas kundzītes gados. Sapratām – no laukiem. Latvijā viss esot sūdīgi. Viena bijusi pie dēla Anglijā, viņš vedis ekskursijā kaut kādus sakrautus akmeņus skatīties. Saprotot, ka runā par Stonhendžu, abi ar sievu un visa gaidītāju rinda smējāmies, asaras slaucīdami.
Viens mans čoms aizbrauca uz hokeja čempionātu, kurā Latvijas komanda piedalās. Kā sāka viesnīcā notikumu atzīmēt, tā pat ne uz vienu spēli neaizgāja. Savus tēlus īstajā vārdā nenosaucu, bet šajos video katrs kādu personāžu atpazīst. Tieši tagad domāju, ka pēc Austrālijas un Jaunzēlandes uztaisīšu piezemētāku video un paskatīšos, kā cilvēki reaģē. Vēl gribas pabūt vairākās Āfrikas valstīs un uzzināt, kāpēc man Senegālā nepatika.

+ 2

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Intelekts šarmantā huligānisma mērcē

Kategorijas