Rekurzeme.lv ARHĪVS

Logo

Grobiņas vetārsts Gatis Kalniņš: pakalpojumu pieejamība un manipulāciju klāsts strauji attīstījies

ANITA PLATACE
Grobiņā

2019. gada 29. janvāris 09:48

15941
Grobiņas vetārsts Gatis Kalniņš: pakalpojumu pieejamība un manipulāciju klāsts strauji attīstījies

Mazo un lielo mājdzīvnieku saslimšana vairs nav tikai saimnieka un likteņa ziņā, to ārstēšanas līmenis audzis. Veterinārmedicīnas pakalpojumu pieejamība un piedāvāto manipulāciju klāsts strauji attīstījies arī tāpēc, ka pēc tām audzis pieprasījums, skaidro Grobiņas Veterinārās klīnikas vetārsts Gatis Kalniņš. Agrāk dzīvnieki cilvēku dzīvē bijuši citā statusā, “tagad nereti gandrīz vai bērna vietā, kam gatavi tērēt līdzekļus un glābt”. Pieaugušas arī ārstu zināšanas un iespējas, daudzi no viņiem, tāpat kā cilvēku dakteri, specializējušies.

Katrs ar savu vīrusu
Mazo dzīvnieku daudzuma palielināšanos G. Kalniņš skaidro gan ar modi, gan cilvēku labklājības līmeņa celšanos – viņi mājas mīluli var atļauties. Taču skaita palielināšanās varot būt šķietama – tagad dzīvnieku veselībai tiek pievērsta lielāka uzmanība un tie vairāk nonāk ārstu redzeslokā. “Saimnieki cenšas nodrošināt dzīvniekam labāku dzīvi,” secina vetārsts.
Ārstējamo kaišu, ar ko ikdienā jāsastopas, spektrs ir plašs – kauli, zobi, traumas, vēdera dobuma vainas. Arī vetārsti jūt sezonalitāti. “Kad medību sezona, tad ir traki,” novērojis G. Kalniņš. Vasarā – blusas, peldsezonā – vairāk ādas problēmu. Infekcijas un vīrusus dzīvnieki saķer dažādās izstādēs. Tās dakteris salīdzina ar bērnu saslimšanu bērnudārzā – katrs atnes savu baktēriju vai vīrusu. Tā notiekot arī ar lielajiem dzīvniekiem.
Mīluļu saimnieki novērojuši, ka uz G. Kalniņa ierašanos vizītē dzīvnieki reaģē bez bailēm. Viņš saka – tā ne vienmēr ir. Dakteris šai lietai pieiet praktiski un spriež, ka tas atkarīgs no asociācijām, kas radušās jau kucēna vecumā. “Vienam nepatīk drošie, citam – bailīgie.” Suns var būt dusmīgāks uz noteikta tipa cilvēkiem, kas viņam rada sliktas asociācijas. “Mēģinu ar dzīvniekiem tā strādāt, lai attiecības nesabojātu. Strādājot ar laiku neapzināti jau piešaujies, kā ar katru apieties.” Tiesa, viens vetārsts labāk saprototies ar suņiem, cits – ar kaķiem. G. Kalniņš stāsta, ka pašam varbūt grūtāk izprast zirgu uzvedību, jo ar tiem mazāk strādāts, bet ar šiem dzīvniekiem darboties specializējies vetārsts Jānis Švāģeris. Emocijas pēc sekmīgas izārstēšanas izrāda ne paši dzīvnieki, bet viņu saimnieki.

Likteni lemj saimnieks
Ik pa laikam pie veterināra cilvēki atved savainotus savvaļas dzīvniekus. Tad jāizvērtē, ko darīt, kad pirmā palīdzība būs sniegta. G. Kalniņš norāda, ka šāda palīdzība notiek tikai cilvēku dēļ, kuri slimo vai savainoto atraduši. Dabiskā atlase notiek bez cilvēku iejaukšanās. No otras puses, būtu necilvēcīgi paiet garām dzīvnieka mokām.
Vetārstiem, protams, esot azarts sniegt palīdzību nestandarta situācijās, sastapties ar ko jaunu. “Mūsu darba pamatā ir palīdzības sniegšanas un izārstēšanas vēlme un azarts. Komercija nāk tikai pēc tam. Pamatā ir gandarījums, ka esi kādam palīdzējis.” Ja esot otrādi, tad ilgstoši nevarot strādāt. Bet, lai izārstētu, dakteris ir spiests ņemt vērā procedūru izmaksas.
“Paldies Dievam, ka ir šāda iespēja – palīdzēt aiziet un novērst nedēļām ilgu mocīšanos,” dakteris saka par dzīvnieku iemidzināšanu. Ar eitanāziju cilvēkiem esot citādi. “Bet ja nu kāds kļūdās? Kurš uzņemsies Dieva lomu?” Eitanāzija netiekot popularizēta tieši kļūdas riska dēļ. Arī nāvessods atcelts tieši šā iemesla dēļ, nevis tāpēc, ka nebūtu pelnīts.
G. Kalniņš uzsver, ka dzīvnieka likteņa mēraukla tomēr ir saimnieka rokās, vetārsts ir tikai izpildītājs. “Mēs pasakām iespējas, un saimnieki izvēlas.” Gadoties, ka ārsti atrunā no tūlītēja sprieduma un lūdz laiku vēl pāris dienu dzīvnieka stāvokļa novērošanai.
Vai tas ir tikai mīts, ka šķirnes dzīvnieki ir slimīgāki un grūtāk uzturami? G. Kalniņš spriež – tikai daļēji. “Šķirnes dzīvniekiem īpašnieki varbūt pievērš vairāk uzmanības. Iespējams, tādas pašas vainas ir sētas krančiem un bezšķirnes kaķiem, kam tā neseko līdzi. Ir šķirnes, kurām nav labi veselības rādītāji, kuras izkoptas pēc izskata, nevis dabiskā atlase notikusi pēc veselības parametriem.” Slimības provocē arī nepareiza sapārošana. “Bet nav tā, ka, gribot veselīgu suni, jāņem krancis.”
Tāpat kā automehāniķis uz ielas sadzird katras mašīnas vainu, arī vetārsts saredz un neapzināti novērtē to dzīvnieku vainas, kuri nav pie viņa atvesti. Piemēram, tam ir blusas, bet tam – sāp ausis. “Protams, neskrienu klāt un nestāstu, kas par vainu.”

Sirdi vēl neoperē
Grobiņas Veterinārā klīnika jau pāris mēnešus darbojas jaunās telpās – no Lielās ielas pārcēlusies uz Alejas ielu. No 70 kvadrātmetriem uz 200 – platības atšķirību raksturo G. Kalniņš. Kopā kolektīvā ir deviņi cilvēki un izšķīrušies nevis īrēt vai pirkt, bet būvēt paši jaunu ēku, kas izplānota tāda, lai būtu ērti strādāt.
Pacients kopā ar saimnieku vispirms nonāk apskates telpā, bet, ja nepieciešamas kādas manipulācijas vai operācija, mīluļa saimnieks tālāk līdzi nedodas un nepiedalās. Diagnozes precizēšanai palīdz rentgens. Pēc operācijas dzīvnieku var ievietot barokamerā. Tapšanas stadijā ir neliels stacionārs. Tomēr ir “slieksnis”, kam šeit pāri nekāpj – ķirurģija neskar plaušas un sirdi. Pacienti tiek pārsūtīti arī pie kardiologiem, kaulu speciālistiem. Klīnikā darbojas arī neliels zooveikals.
Jau rakstīts, ka G. Kalniņš bija viens no veterinārārstiem, kuri brīdināja par “Dogo” suņu barības iespējamo kaitējumu, šajā lietā turpinās tiesvedība ar tās ražotāju. “Lielākais mūsu panākums ir tas, ka šie saslimšanas gadījumi ir samazinājušies,” saka G. Kalniņš. Nepatīkamākais, ka atbildība jānes par pārliecību un sava pienākuma pildīšanu – suņu saimnieku brīdināšanu.

Speciālistu netrūkst
G. Kalniņš teic, ka pats sēž uz diviem krēsliem, bet citi vetārsti strādā savā jomā – vai nu ar sīkajiem, vai lielajiem dzīvniekiem.
Mājlopu slimības pārsvarā nemainoties, bet, iespējams, lopi slimo retāk. Zemnieki kļūstot izglītotāki, labāk baro savu ganāmpulku. Daudz spējot izdarīt paši, piemēram, sniedz vienkāršāko dzemdību palīdzību. Ārstus sauc sarežģītākajos gadījumos, kā arī no tiem prasa niansētākus pakalpojumus un profilakses pasākumus.
G. Kalniņš secina, ka desmit gadu griezumā vērojama liellopu koncentrācija – attīstītajās fermās to skaits pieaug. Liellopiem bīstamu epidēmiju nav bijis. Bīstamākā situācijā ir cūkas. No Āfrikas cūku mēra līdz šim brīvā zona ir vien šaipus Ventas. G. Kalniņš uzsver, ka lielākā atbildība te ir saimniekiem – kā spēj ganāmpulku nosargāt. “Galvenais ir cilvēka faktors – deviņdesmit procenti ir atkarīgi no saimniekiem.” Dāņu un citu
ārzemnieku fermās nav bijis neviena saslimšanas gadījuma – tur esot cita kārtība. Taču nelaimes varot skart arī pašu labāko fermu.
Jauno vetārstu, atšķirībā no speciālistiem citās lauksaimniecības nozarēs, netrūkst. Mazo dzīvnieku jomā jau esot sasniegts limits. “Cilvēkiem labi – ir izvēles iespējas,” vērtē G. Kalniņš. Bijušajā Liepājas teritorijā arī lielo dzīvnieku dakteru skaits esot pietiekams. Nav vairs strikta sadalījuma pēc pagastiem, tagad katra darba lauks ir pēc pieprasījuma. Arī to G. Kalniņš vērtē pozitīvi – zemnieks var izvēlēties, ar kuru ārstu viņam labāk sastrādājas. Grūtāk nomaļākās vietās, uz kurieni ārstam jābrauc liels gabals.
Veterinārijā sieviešu esot vairāk, bet pie lielajiem dzīvniekiem vieglāk vīriešiem. Disproporciju apstiprina klīnikas praktikante Everita Aldzere – viņas kursā pārsvarā meitenes, tikai daži puiši. “Man vienmēr patikusi medicīna un dzīvnieki,” saka topošā ārste. Pašu šajā profesijā nekas nav atbaidījis, bet citiem esot kāds slieksnis, kam jātiek pāri.
G. Kalniņš uzskata, ka daktera dzimums nav noteicošais. “Ko vīrietis izdara ar spēku, to sieviete ar prātu, asiem instrumentiem un pieaicinātiem palīgiem.”
G. Kalniņš, kuram šogad praktizējoša vetārsta statusā aprit 20 gadu,piekrīt, ka viņa paaudze pirms gadsimtu mijas veterinārijā ienākusi ar jaunu elpu un piegājienu – kā pirmais vilnis. Pēc viņa iniciatīvas mūspusē tika ieviestas nagu griešanas stelles liellopiem. Veterinārārsts uzsver, ka galvenais šajā procesā ir nevis ierīce, bet paša griezēja prasmes.
Tagad esot vērojams otrais vilnis, kad speciālistu zināšanu kvalitāte ir vēl augstāka un prakses iespējas ārzemēs. G. Kalniņš atzīst, ka nepārtraukti jāmācās, informācija nāk klāt nepārtraukti.

Raksts no "Kursas Laika" arhīva
+ 2
Kategorijas

Kategorijas