Tavs, mans, mūsu

2019. gada 31. janvāris 07:00

“No acīm prom – no sirds ārā.” “Pēc manis kaut vai grēku plūdi.” Attieksmē pret koplietošanas objektiem šie teicieni iekapsulējušies kā lenteņi. Varbūt līdzi velkas padomju laikos kultivētā domāšana “viss pieder tautai”? Varbūt indivīda pozīciju kategorijās “manējais” un “cita” atspoguļo ģimenē ieaudzinātās vērtības un prioritātes?

Atpazīsti cūkmenu!
Taisni jābrīnās, cik atjautīgs ir latvietis praktiskais. Dažs laucinieks, piemēram, neslēdz līgumu ar atkritumu apsaimniekotāju, jo no gružiem ieradis atbrīvoties citādi. Visu lieko, nokalpojušo, ko nesabakā šķūnītī vai bēniņos, nesamet “aiz kadra”, neierok zemē vai nesadedzina, viņš veikli ieslidina krūmos vai aiznes uz tuvējo mežiņu. Kam nepatīk, lai neskatās!
Pilsētnieks pofigists pēc jautra piknika pie dabas krūts neapgrūtina sevi ar tukšās taras savākšanu, jo nākamreiz visticamāk tusēs citā vietā. Pēc līdzīga scenārija rīkojas asprātis, pabeidzot dzīvokļa remontu. Kur liek vecās flīzes, laminātu, tukšās un pustukšās krāsu bundžas, kaļķa un cementa maisus un citus celtniecības materiālus? Turpat, kur veco ledusskapi un matraci. Shēma vienkārša – dodas ārpus pilsētas un izber, kur ērtāk piebraukt. Arī pēc revīzijas garāžā nav jālauza galva – hlamus prom uz mežu!
Vecmeitu ballīti sarīkot priedainē? Kāpēc gan ne! Turpat arī padsmit iztukšotas šampanieša pudeles var atstāt. Gandrīz nevainīgi uz šo vides piedraņķētāju fona izskatās māmiņa, kura pludmalē nomainīto pamperu nosviež kāpās, un suņa saimnieks, kurš, pastaigājoties ar mīluli piejūras mežā, nejauši aizmirst virtuves gružu maisu un uz trotuāra savāktās drauga kakas.

Nedrīkst? Vajag uzrakstīt!
Ar iebildi, ka pietrūkst velosipēdistiem paredzētas joslas, kopumā šoseja A11 pēc remonta izskatās gana eiropeiski. Autobusu pieturās atjaunoti soliņi, blakus tiem pa nelielai atkritumu urnai – lai apzinīgs pasažieris varētu civilizēti atbrīvoties no izlietotās biļetes, konfekšu papīriņa, salvetes vai izsmēķa. Tikmēr citi bez sirdsapziņas pārmetumiem drazas ielidina grāvī. Ak nedrīkst? Vajag uzrakstīt!
Kādas tik sadzīves drazas reizēm nerēgojas pie transporta pieturas vietas laukos! Stikla pudeļu lauskas, šīfera gabaliņi, lētā alus un šņabja tara, kečupa pudeles, pusfabrikātu iepakojums, dzīvnieku ēdiena kārbas utt. Dažs no mājām atstiepto mantību solīdi sastūķējis lielveikala maisiņā, ko iebāž nelielajā atkritumu kastē, cits pat tik daudz nenopūlas. Tāds pilsonis droši vien spriež: kādam par sabiedriskā transporta pieturvietu sakopšanu maksā, tas pie reizes arī manus gružus aizvedīs. Ne mana cūka, ne mana druva. Skolas bērni pavasara talkā šmuci savāks, noburkšķ vietējais zilītis, nevērīgi nomezdams cigarešu paciņu.
Tas nekas, ka vējš plastmasas traukus, papīrus un citas vieglākās atkritumu frakcijas izsēj pa apkārtnes laukiem, ka busa pietura un grāvis līdzinās atkritumu izgāztuvei. To noteikti pamana tūristi. Protams, grēko arī ceļotāji, pa autiņa logu izlidinot čipsu un bonbongu turzas un pat palielas stikla tīrīšanas līdzekļa kanniņas.
Bet kā tur bija ar baļķi savā un skabargu cita acī? Dikti jau ērti negācijās vainot iebraucējus, caurbraucējus, tālbraucējus, politiķus, oligarhus un citplanētiešus. Tomēr, pirms nosodīt “tos tur” un pašvaldības policistam pārmest nelegālo izgāztuvju ignorēšanu Baltijas jūras piekrastes aizsargjoslā, nenāk par ļaunu izvērtēt savus un tuvinieku paradumus. Vai, liekot roku uz sirds, vari teikt, ka zini, kur palika pastaigas laikā baudītā kafijas krūzīte, enerģijas dzēriena bleķene un košļājamā gumija? Ja ar rādītājpirkstu baksti uz priekšu, pārējie pirksti norāda atpakaļ – uz tevi pašu!

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Tavs, mans, mūsu

Kategorijas