Šveices dienasgrāmata. Ženēvas priekšpavasaris

2019. gada 31. janvāris 07:00

Iemesli, kādēļ cilvēki izvēlas doties īsākos vai garākos ceļojumos laikā, kas nesakrīt ar tūrisma sezonu, var būt dažādi. Neviens nenoliegs, ka ceļošana ir aizraujoša pati par sevi, taču vēlme kurp aizbraukt decembra nogalē vai janvāra sākumā, iespējams, ir saistīta ar ilgām pēc ātrākas pavasara sagaidīšanas. Ilgstošais aukstuma un tumsas periods Latvijā ir pietiekami nomācošs, tāpēc vecā gada nogalē un jaunā pirmajā nedēļā izmantoju izdevību paviesoties Šveices dienvidrietumos, kur laiks ir siltāks un vairāk saulainu dienu. Par laimi, nenācās vilties.
Konfederācijas otrā lielākajā pilsētā Ženēvā saulīte lutināja, cik nu tas janvāra sākumā vispār iespējams, mazliet pat sildīja, tāpēc radās ideja šo laika sprīdi nosaukt par priekšpavasari. Proti, par īstā pavasara ievadu.
Eglīšu modes skate
Ko cilvēks, janvāra pirmajās dienās staigādams pa svešu pilsētu, pamanīs vispirms? Grūti viennozīmīgi atbildēt, taču domāju, ka tie varētu būt Ziemassvētku rotājumi un izgreznotās eglītes. Vismaz tā notika ar mani. Pastaigādamās pa Ženēvas centra un vecpilsētas ielām, īpašu uzmanību pievērsu tam, kā ženēvieši par godu gadumijai izrotājuši savu pilsētu.
Pirmais secinājums mazliet negaidīts: ja salīdzina šīs Šveices pilsētas svētku rotājumus ar tiem, kādi bija skatāmi Rīgā un Jūrmalā, jāatzīst, ka Ženēvā ļaudis ir daudz pieticīgāki. Mazāk spīguļu un gaismekļu, taču tie ir gaumīgāki, arī neuzkrītošāki. Lielā svētku eglē, kas atrodas centrā, netālu no Ronas upes krasta, pavisam vienkāršas mantiņas, bez lieka šika un greznības. Neviļus radās vēlme to salīdzināt ar Ženēvas priekšpilsētas Merānas (Meyrin) centrālajā laukumā, Svētā Juliāna baznīcas (Eglise Saint-Julien) priekšā, novietoto egli. Tā bija ne tik gara un slaika, savukārt krietni krāšņāk greznota: ar košām lentītēm un mantiņām un spīguļojošu lampiņu virteni.
Izskatās, ka pilsētas vadība gadumijas rotājumiem naudu lieki neizšķiež, taču ar privātuzņēmējiem ir citādi. Ženēvas ezera krastā slejas slavenā viesnīca “Bristol”, kuras pirmā stāva skatlogs atgādina kadrus no kādas pirms kara uzņemtas mākslas filmas. Viesnīcas galvenās ieejas priekšā abās pusēs novietotas smalkas egles, kuru zari apkaisīti ar mākslīgo sniegu tik bagātīgi, ka gardēžiem varētu raisīt asociācijas ar biezu pūdercukura kārtu. Daudz neatpaliek restorāna un bāra “Globus au Molard” dizains – pie ieejas durvīm vairākas mazas svētku eglītes, bet to vidū “iekomponēts” neliels lapu koks (gan bez lapām), kura kailos zarus apvij gaumīgas lampiņu virtenes, savukārt uz viena no tiem nosēdināts savdabīgs putns. Skatot ko tādu, atkal rodas asociācijas uz līdzenas vietas – tik ļoti šis brīnums līdzinās latviešu Austras kokam, bet tā iemītnieks varētu būt laimes putns. Taisnības labad jāatzīst, ka šis dekorējums šķita krietni gaumīgāks par redzēto pie viesnīcas “Bristol”.
Mans favorīts bija izsmalcinātu juvelierizstrādājumu, pulksteņu un aksesuāru veikala “Cartier”, kā īpašnieks ir Šveices luksusa preču koncerns “Richemont”, noformējums.
Mākslinieks ēkas fasādi, šķiet, uztvēris kā lielu dāvanu, tāpēc tai aplicis sarkanu lenti, bet uz nelielā jumtiņa nosēdinājis minētās firmas simbolu – lunkanu, graciozu panteru, kas vizuļo no liela attāluma. Egļu zari izmantoti ēkas pirmā stāva skatlogu gaumīgajā dekorējumā.
Īsts košuma festivāls atklājās Ženēvas centrālajā iepirkšanās ielā jeb Rue du Marché, kur veikalu skatlogi un fasādes žilbināja vārda tiešā nozīmē. Smīnu izraisīja iepirkšanās centra “Bongenie” noformējums: pa trim eglēm, kuru zari izšķērdīgi greznoti mantiņām un lampiņu virtenēm, novietotas uz otrā un trešā stāva balkoniem. Nav, ko piebilst: ja pilsētas centrs izgreznots tik daudzveidīgi, Ženēvas vadība ar naudas piešķiršanu šim mērķim tiešām var necensties.
Jahtu celiņi un īpaša kastaņa
Viena no vilinošākajām vietām, ko ik reizi, nokļūstot Ženēvā, rodas vēlēšanās apmeklēt, ir ezera piekraste, precīzāk, augiem un ziediem, kā arī suvenīru tirgotāju kioskiem pārbagātā promenāde. Janvāra sākumā puķu gan pavisam maz, taču nevar apgalvot, ka necik, savukārt tādu pašu atpūtnieku kā es netrūka. Lai izvairītos no cilvēku drūzmas, kas parasti pulcējas pie pasaulē lielākā ziedu pulksteņa Angļu parkā, jāiet lielāks gabals, taču tas atmaksājas. Caur pelēkajām debesīm izspraucas pa kādam saules staram, līdz ar to arī vēlme ilgāk uzkavēties svaigā gaisā pieņemas spēkā. Šajā apmeklējuma reizē uzmanību piesaistīja jahtu piestātnes, ko tēlaini var dēvēt par celiņiem, kas iestiepjas tālu Ženēvas ezerā. Celiņi ir betonēti, samērā šauri, viena to mala uzbērta, izmantojot bruģakmeņus un veidojot ko līdzīgu uzkalniņam jeb valnim.
Piestātnēs cilvēku pavisam maz, vien daži, kaut arī nekas neliecina, ka nepiederošas personas šeit nedrīkstētu atrasties. Tāpēc izmantoju izdevību un pa vienu no celiņiem dodos taisni uz priekšu. Gabals ir iespaidīgs; vairākkārt sev atgādinu, ka šis pats ceļš būs mērojams arī atpakaļ, taču tas neliek apstāties, ja nu vienīgi uz pāris minūtēm, lai veiktu kādu fotouzņēmumu.
Piestātnes galā atrodas neliela bāka, savukārt pie tās, apsēdies zemē un muguru pret bāku atspiedis, sauļojas tāds pats “saulesbrālis” kā es. Pieņemu, ka tā īsti novērtēt maigo, patīkamo klimatu, kas ženēviešiem šķiet pats par sevi saprotams, spējam vienīgi mēs – ārzemnieki.
No jahtu piestātnes paveras pavisam citāda aina uz Ženēvas vecpilsētu – pat Svētā Pētera katedrāles (Cathédrale Saint-Pierre) torņi, precīzāk, skats uz tiem, atšķiras, nekā šos milzeņus vērojot no Monblāna tilta (Pont du Mont-Blanc) vai centrālās iepirkšanās ieliņas. Arī pilsētas simbola – Ženēvas strūklakas (Jet d’Eau) – 140 metru augstumā izšļāktais ūdens vizuļo citādi.
Kaut arī pavasara vēsmas Ženēvā bija jūtamas jau pirmajās janvāra dienās, pamatīgi pārsteidza kāds jau pēc ceļojuma uzzināts fakts, ka šā gadalaika sākums ženēviešiem ir ne mazāk nozīmīgs par mums, pārējiem. Šveices Konfederācijas otrā lielākajā pilsētā jau pāris simtgades pastāv tradīcija pavasara atnākšanu pasludināt ar īpašu dekrētu. Pie Ženēvas domes aug “oficiālā” kastaņa – kad uzplaukst tās pirmā lapiņa, nekas cits neatliek kā oficiāli izsludināt pavasari. Parasti tas notiekot martā, taču ir bijuši gadījumi, kad pirmā lapiņa pamanīta jau decembrī. Latviešu literatūras cienītājiem šī atklāsme, iespējams, izvilinās smaidu un asociēsies ar “Visu ziemu šogad pavasaris” – Vizmas Belševicas populāro lirikas krājumu. Jā, to varam tikai vēlēties!

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Šveices dienasgrāmata. Ženēvas priekšpavasaris

Kategorijas