“Visu darām mēs ar prieku”

2019. gada 7. februāris 07:00

3129

“Te bija grūsnās teles, te – pagaidu kūts garā desa,” saimnieks Andris Bušinskis atgādina ainu, kāda “Ziķu” sētā bija pirms aptuveni 10 gadiem, kad “Kursas Laiks” tajā ciemojās pirmo reizi. Tagad daudz kas mainījies un spēcīgajā Zirņu pagasta saimniecībā savu vietu atradušas arī ģimenes jaunās paaudzes.

Ceļ krīzes laikā
Ganāmpulks aizsācies 1992. gadā ar nopirktām 10 grūsnām ‘Latvijas brūnās’ telēm. Pēc tam tas paplašināts tikai ar pašu audzētām telītēm. “Man nav neviens pirkts lops – tā ir ļoti reti,” uzsver A. Bušinskis.
Lai gan dzirdēti apgalvojumi, ka brūnās nevajag krustot ar melnraibajām šķirnēm, “Ziķos” iets pretējais ceļš un atražots ganāmpulks ar augstvērtīgām piena devējām – vidējais izslaukums 8300 kilogramu no govs. Pienu pārdod AS “Talsu piensaimnieks”. Tagad no 120 galvu pulka 70 ir slaucamās govis, pārējās – telītes. Bullēni visi tiek pārdoti.
Saimnieks stāsta, ka esošās būves nolietojušās un bijis jāizvēlas – vai nu turpināt piena lopkopību, vai likvidēt. Lopu skaitam palielinoties, uzbūvēta jauna brīvās turēšanas kūts. “Un taisni tad uzmetās piena krīze! Divus gadus maksāja tikai 16–17 centus par piena kilogramu. Un tieši tad es sāku celt kūti – pats biju celtnieks, pats visu koriģēju. Eiropas naudas tajā laikā nebija, uzcēlu pats.”
Saimnieks piekrīt, ka tieši paļaušanās uz saviem resursiem ir devusi stabilitāti un izaugsmi. Protams, būvniecībā iesaistīta firma, bet darbu virsvadību saimnieks paturējis pats. Vienu gadu kūts projektēta, divus – celta. “Kad piena krīze beidzās, kūts bija gatava.”

Grūtības iemāca
A. Bušinskis rāda, kā ekonomējis un daudz ko kūtī veidojis pēc sava prāta: “Moderno, dārgo durvju vietā ir brezents, moderno aizkaru vietā – plēve. Kur var ietaupīt – ietaupu.” Piena blokam apkārt nevis apmetums, bet bleķis. “Un ir ļoti labi.” Viņš neesot baidījies iebilst “glaunajiem arhitektiem” un prasīt tipveida projektā ieviest korekcijas, kādas pats vēlējies. Ne velti viņš kolhoza laikā bijis celtnieks un būvdarbu vadītājs.
Saimnieks jau iepriekš pieturējās pie principa, ka kūtij jābūt aukstai. Taču tajā ir deviņas dzirdnes ar siltu ūdeni. Uz vienu govi jābūt 10 kvadrātmetriem platības, bet te esot vairāk. “Kad grib, tad ēd; kad grib, tad ceļas un staigā.” Katru otro dienu kūtī tiek ievesti jauni salmu pakaiši. “Viss vienos salmos, tā nekur citur nav,” zina saimnieks. “Man nepatīk, ja kūtis ir slapjas, to es nevaru ciest.” 250 hektāros sagatavots tūkstotis salmu ruļļu, kas kopā ar mēsliem un vircu atkal nonāk uz laukiem. Līdz ar to saimniecībā ir nepieciešamas divas mēslu krātuves, un arī tās saimnieks izplānojis pārdomāti un racionāli. Biezās frakcijas novietnē, kurā līdz pavasarim sakrājas ap tūkstoš tonnu, pamatne veidota ar slīpumu, lai virca no tās satecētu lagūnā.
Kūts būvniecības periodu saimnieks sauc par interesantāko, jo “tad bija visādas grūtības, daudz ko nezināju un iemācījos”.

Sporto līdzās govīm
Govis no rīta slauc salīdzinoši vēlu – astoņos. Reizē var izslaukt desmit piena devējas. Dzīvesbiedre Marija Bušinska, pēc izglītības zootehniķe, fermā ir kontrolasistente un visas gotiņas pazīst pēc izskata. Ciltsdarbu veic zinoša un “Ziķu” ganāmpulku pārzinoša speciāliste.
Slaukšanas telpai ir noņemami griesti, kuru dēļ ziemā ir mājīgi un silti, bet vasarā nav karsti. Saimnieks vērš uzmanību, ka sienas tajā nav flīzētas, bet ar augstvērtīga finiera plākšņu apdari. Tās esot labi mazgājamas un pat higiēniskākas, jo daudz mazāk šuvju, kurās var uzkrāties netīrumi. Piena baseins un iekārtas mazgājas automātiski.
“Te mans kombikorma zavods,” atsevišķu telpu izrāda saimnieks. Kvieši, auzas, mieži, pupas nāk no pašu laukiem, tām piepērk klāt rapsi un alus drabiņas un noteiktās devās maisa kopā. Šo kombinēto barību govis ēd slaukšanas laikā.
“Kūts vēl nebija gatava, kad jau gatava bija sporta zāle,” ieintriģē saimnieks, vedot augšstāvā virs palīgtelpām. Gar tās sienām fotogrāfijas, kas atspoguļo kūts celtniecību no pirmās dienas, un moto: “Visu darām mēs ar prieku.” Interesantākais – no šīs telpas pa lodziņu pārskatāma visa plašā kūts un tās iemītnieces. Vasarā, kad slaukšanas telpai noņemts jumts, no augšas var vērot tajā notiekošo. Siltinātajā un apsildāmajā sporta zālē notiekot gan sportošana ar mazbērniem, gan balles un jubileju svinēšana.
“Man jau labi – strādāju kopā ar dēlu,” gandarīts ir saimnieks. Saimniecībā iesaistījusies jau trešā paaudze – viens mazdēls izstudējis par agronomu, otrs mācoties ekonomiku. Piedalījušies konkursā “Sējējs” nominācijā “Ģimene lauku sētā”. “Pirmo vietu nedabūjām, bet uz Rīgu tikām.”

Paņem knifiņus
A. Bušinskis mājvietu ar vairākām ēkām šeit nopircis no kolhoza. Uz vienas vēl redzams būvniecības gadskaitlis – 1929. Pārējās vecās ēkas sabrukušas un celtas no jauna. Saimnieks atzīst, ka ģeogrāfiski māja ir ideālā vietā. Ja ko darbos pēkšņi ievajagas, neilgā laikā var aizbraukt uz Saldu.
Saimnieks neslēpj, ka allaž bijis dažādu jaunievedumu priekšgalā. “Otrie mēs ņēmām govīm nost ragus. Pirmie šaipusē ielikām piena vadu.” To noskatījis ekskursijas laikā Vidzemes saimniecībā. Pārbraucis un teicis: “Kāpēc mums nav piena vada? Ja man nav šite (rāda uz galvu – red.), tad man vada nav. Paņemu no katra mazu knifiņu, un tas jau arī ir daudz.”
Kaimiņiem sākumā bijis šoks, kad ziemā laidis govis laukā aplokā. Attīstībai ņemti kredīti, bet bankas esot pretimnākošas to atmaksu pēc neražas gada atcelt. Piensaimniecība arī apkārtnē neapsīkstot, piemēram, jauna ferma tiekot būvēta Lutriņos. Taču saimnieks ir pārliecināts, ka nākamā krīze ir neizbēgama – “Eiropas nauda beigsies un ekonomika pārkarsīs – simts procenti”.
Trīs hektārus “Ziķos” aizņem ābeļdārzs, kura raža programmā “Skolas auglis” nonāk arī Vaiņodes vidusskolas audzēkņu vēderos. Integrētajā augļu dārzā ražo ‘Auksis’, ‘Telisāre’ un daudz citu šķirņu. Uz pagraba sienas saimnieki pieraksta, kurā datumā, cik daudz un kādas šķirnes āboli paņemti, un pēc sezonas to aizkrāso.

Patīk organizēt
A. Bušinskis nekad nav baidījies no jaunievedumiem, un tāpēc viņa saimniecību apciemo gan vietējie, gan ārzemnieki. Īpaši daudz interesentu bijis, kad Latvija iestājusies ES.
Tagad, kad saimniekošanu vairāk pārzina dēls, A. Bušinskis varot nodoties vaļaspriekam – rūpēties par uzdāvinātajiem fazāniem. Savukārt sieva pievērsusies biškopībai.
“Man nepatīk sēdēt mājās, patīk ko organizēt,” saka saimnieks, kurš iesaistījies pensionāru biedrības “Kamolītis” aktivitātēs.
Nosaukums “Trīs vienā” dots sešstūra formas koka ēkai, kura kalpojot kā muzejs, banketu zāle un viesnīca. Tā izjaukta atvesta no Ilūkstes un te atkal salikta kopā. Tajā nereti notiek dažādu nozaru lauksaimnieku semināri. “Ziķu” saimnieks iekļuvis arī Ilzes Būmanes grāmatā “111 privātie muzeji un kolekcijas Latvijā”, jo izveidojis privāto foto un kino aparatūras kolekciju. Viņš arī sakrājis videomateriālus par barikādēm un citiem valstij svarīgiem notikumiem.
Saimniekam patīk restaurēt mēbeles. Piemēram, atjaunojis lādi, uz kuras redzams izgatavošanas gads – 1882.

+ 23

Rekurzeme.lv ARHĪVS

“Visu darām mēs ar prieku”

Kategorijas