Adrians Kukuvass: “Savu likteni uzskatu par laimīgu!”

2019. gada 7. februāris 07:00

Satiekot mūsu valstī iecienīto populārās mūzikas komponistu, dziesmu autoru un izpildītāju Adrianu Kukuvasu, kurš visplašāk pazīstams kā leģendārās estrādes grupas “Menuets” solists, jautrība un joki sprēgā vienā laidā, taču ne tikai.
Klausoties viņa stāstījumā, gandrīz vai kā sīpolu lobot, atklājas lietas, par kurām vairums, tostarp izglītoti ļaudis, neko nezina. Viens no šādiem piemēriem ir A. Kukuvasa komponētā rokopera un balets “Nāriņa”, kas uz Rīgas Operetes teātra skatuves piedzīvojusi 53 izpārdotas izrādes. Mūsdienās par šo darbu nav iespējams izlasīt nevienā mūzikas vēstures grāmatā, arī Operetes teātris jau sen kā likvidēts. Neparastas atmiņas mūziķim, protams, ir arī par Liepāju, kas lepni nes Latvijas mūzikas galvaspilsētas vārdu.
Lai par visu iepriekš minēto uzzinātu vairāk, kādā darbdienas vakarā ar A. Kukuvasu tiekamies Dubultu Rakstnieku namā. Sarunā piedalījās arī komponists Māris Lasmanis, kuram pieder ideja, ka ir jāizjautā rokoperas “Nāriņa” mūzikas autors, lai tā netiktu aizmirsta pavisam.

Esat dzimis, skolojies un arī pašlaik dzīvojat Jūrmalā, taču, cik zinu, liela nozīme Jūsu mūziķa karjerā ir Liepājai.
Neapšaubāmi! Liepāja bija, ir un paliks rokmūzikas meka. Man ir vislabākās atmiņas par ikgadējo Latvijas populārās mūzikas konkursu “Liepājas dzintars”, kas notika koncertdārzā “Pūt, vējiņi!” un kur visi rāvās uzstāties. Kādu laiku biju trompetists padomju armijas latviešu popmūzikas ansamblī “Zvaigznīte”. 1971. gadā, kad mēs ar ansambli “Liepājas dzintarā” ieguvām 1. vietu, grupa “Menuets” – tikai 3. vietu. Savukārt 1976. gadā uzvarēja “Menuets”, togad mani atzīstot par festivāla labāko solistu.
Vēl aizvien atceros, ar kādu skubu ļaudis – arī tie, kuri sevi uzskatīja par teātra cilvēkiem, – apmeklēja “Liepājas dzintaru”! Tas – zemtekstu dēļ, ko starp rindām izdziedāja dziesmās. Šodien to nevar izskaidrot, tas jāpiedzīvo pašam, lai saprastu, par ko ir runa.

Protests pret pastāvošo varu?
Neapšaubāmi! Tas gan nenotika festivāla “Liepājas dzintars” laikā, taču estrādē “Pūt, vējiņi!” uzstājās kāda ārzemju grupa un pēc koncerta…

…apmeklētāji, ejot pa Peldu ielu centra virzienā, visām mājām izsita pirmo stāvu logu stiklus. Tiekot līdz tirgus pieturai, viņi sāka šūpot tramvaja vagonu, mēģinot to nonest no sliedēm. Tālāk par universālveikalu “Kurzeme” gan netika; tur viņus sagaidīja milicija, nošķirot latviešus no krieviem. Pēdīgi izrādījās, ka latviešu demolētāju vidū tikpat kā nav.
Jā, kaut kā tā. Kā Jūs to zināt?

Pēc grautiņa pilsētā ieradās Latvijas PSR prokuratūras darbinieki, to skaitā – mans onkulis. Taču pieņemu, ka saistībā ar Liepāju Jums ir vēl kas stāstāms.
Ar šo pilsētu nesaraujami saistīts ir komponists Imants Kalniņš, kuru uzskatu par savu skolotāju. Palicis bez savas muzikālās grupas, Kalniņš piedāvāja sadarbību mums – tolaik jaunajam Jūrmalas mūzikas skolas jauniešu ansamblim “Menuets”. Veselus 15 gadus Kalniņa mūzika un grupa “Menuets” bija nedalāmi jēdzieni. Sadarbība ar Meistaru man daudz ko iemācījusi gan kā izpildītājam, gan komponistam. Kā mūzikas autors vienmēr atceros viņa padomu, ka komponējot jāievēro pareizi teksta uzsvari un garumzīmes.

Tas ir stāsts par Jūsu muzikālo izglītību. Arī tajā daudz neparastu epizožu.
Vispirms mācījos Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, bet mani atskaitīja, jo nogulēju solfedžo eksāmenu. Vecāmāte mani pirms eksāmena modināja, bet, nesagaidīdama, līdz es pieceļos, aizgāja. Tad nu turpināju gulēt tālāk. Taču Dieviņš nav mazais bērns: nokļuvu Jūrmalas bērnu mūzikas skolas Trompetes klasē. Mūzikas skolotāja Jūrmalā Olga Koha no Dārziņskolas skolotāja, diriģenta Kriša Deķa bija saņēmusi ziņu, lai sagaida, ka sanākšot lietaskoks.

Šajā vietā sarunā iesaistās Māris Lasmanis: “Tā ir īsta skolotāja cienīga rīcība! Tā tam būtu jābūt arī šodien!”

A. Kukuvass turpina: Tas bija laiks, kad sacerēju dziesmu “Krīt visbaltākie sniegi”, kuru skolotāja Koha ļoti slavēja. Pēc Jūrmalas mācības turpināju Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas Trompetes nodaļā. Tad man bija jādodas armijā, kur nokļuvu karavīru ansamblī “Zvaigznīte” kā trompetists un dziedātājs.

Un tad sākās Atmodas laiks un Jūsu darbs pie “Nāriņas”?
Atmoda nāca vēlāk, pirms tam izveidoju pats savu grupu “Rekvizīts” un strādāju pie rokoperas “Nāriņa”. Taisnību sakot, rokoperas nosaukums ir nosacīts, jo darbā ir gan dziesmu spēles, gan mūzikla, gan baleta elementi. Jebkurā gadījumā tas ir lielas formas skaņdarbs divās daļās. Mēs visi zinām, cik patiesībā nopietns ir Hanss Kristians Andersens, taču dzejas grāmata bērniem ar nosaukumu “Nāriņa” ir Leona Brieža darbs. Komponēju viņa dzeju un sastrādāto parādīju Jānim Kaijakam junioram, kurš man teica: “Tu esi drusku aizrāvies! Tas būtu jāparāda pašam Briedim.”

Lielas formas skaņdarbu latviešiem nav daudz. Labi zināma ir Imanta Kalniņa 1971. gadā komponētā pirmā latviešu rokopera “Ei, jūs tur!” un Zigmara Liepiņa “Lāčplēsis”. Kas notika ar rokoperu un baletu “Nāriņa”?
Kopā ar grupu “Rekvizīts” šo rokoperu iestudējām Rīgas Operetes teātrī, kur tā piedzīvoja 53 pilnībā izpārdotas izrādes. Piedalījās orķestris un koris. Dziedāja Antra Ozola, divas izrādes Sarma Riekstiņa, arī citi operetes solisti, dejoja Marita Redberga un Sandra Vītola. Kultūras ministrija par “Nāriņas” komponēšanu man samaksāja tam laikam ievērojamu naudas summu. Tā kā man bija pieredze, ka totāla mūzikas instrumentu trūkuma dēļ tos bijām spiesti izgatavot paši, piemēram, basģitārai paņemot apakšējās stīgas no klavierēm, nopelnīto naudu ieguldīju jaunu instrumentu iegādē, lai produktīvi varētu strādāt. Pirmais Latvijā nopirku jaudīgu pastiprinātāju, ko pēc tam nācās pārdot par ārkārtīgi zemu cenu. Tas tikai tādēļ, ka visi sapņi sabruka: 1995. gada 31. decembrī opereti slēdza un mākslinieki pajuka kur kurais.
Taisnības labad jāpiebilst, ka pēc “Nāriņas” Operetes teātrī paguvām iestudēt arī manis komponēto dzejas ciklu “Caur mākoņu vārtiem” ar Austras Skujiņas un Jāņa Ziemeļnieka vārdiem.

Ar ko nodarbojaties pašlaik?
Bez mūzikas, ar ko nodarbojos gandrīz vienmēr, pašlaik esmu pievērsies pedagoģijai – strādāju Mārupes Mūzikas un mākslas skolā, esmu Pūšamo instrumentu nodaļas vadītājs. Pasniedzu trompetes un ģitāras spēli, kā arī darbojos ar tiem, kuri vēlas papildināt vokālās prasmes. Vēl vēlos piebilst, ka savu likteni uzskatu par laimīgu. Prieks, ka nekā netrūkst: ir darbs, kas ļoti patīk un sniedz gandarījumu, ir jumts virs galvas, ir mašīna, ar kuru var aizbraukt, kur vajadzīgs un gribas. Arī paēduši esam – ko gan vairāk var vēlēties?

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Adrians Kukuvass: “Savu likteni uzskatu par laimīgu!”

Kategorijas