Atrāda filmas krāšņākos tērpus

2019. gada 7. februāris 07:00

225

Liepājas Latviešu biedrības namā (LLBN) 1. februārī tika atklāta filmas “Nameja gredzens” tērpu izstāde. Tajā skatāmi krāšņākie tērpi, kuru darināšanā piedalījušies ne tikai šuvēji, bet arī citi sava amata meistari – rotkaļi, dzintara un ādas apstrādes profesionāļi. Filmā redzamie tērpi Liepājā būs skatāmi līdz februāra beigām.

Atkal satiek varoņus
Iepriekš filmas tērpu izstāde bijusi skatāma vien Latvijas Nacionālajā bibliotēkā Rīgā, tādēļ LLBN vadītāja Vita Hartmane pauda savu gandarījumu par iespēju krāšņo izstādi parādīt arī liepājniekiem. Viņa atzina: ne vienmēr tērpu izstādes izdodas sarīkot, jo tām ir kāda neatņemama sastāvdaļa. “Šeit ir tā veiksme – ir, kas tērpu valkā – manekens, kurš var tērpu prezentēt, rādīt, un līdz ar to izstāde vispār ir iespējama.” V. Hartmane atklāja, ka ideja par izstādes rīkošanu radusies pēc filmas noskatīšanās, kas radījusi lielu lepnuma un patriotisma sajūtu. “Es biju saindēta ar to, ka mums ir tik talantīgi, tik aizrautīgi cilvēki, kuri piecus gadus veido un vāc līdzekļus, lai varētu Latvijas simtgadē parādīt teiku, leģendu par zemgaļu karali Viesturu un viņa pēcteci Nameju.”
Izstādes atklāšanā viesojās arī filmas radošā grupa, tostarp režisors Aigars Grauba. Viņš smejot atklāja, ka dalība izstādes atklāšanā raisa dīvainas izjūtas: “Ar filmu notiek tā – tu ilgi dzīvo tajā iekšā, sagatavo, attīsti ideju, gatavo filmēšanai. Un tad filma, atšķirībā no teātra, sāk dzīvot savu dzīvi. Kaut kādā mērā pat ir aizmirsts, ka tā kaut kur savu dzīvi dzīvo un tev ar to nav vairs īsta kontakta.” Režisors atzina, ka šādas izstādes sniedz iespēju atkal satikt “vecos draugus” jeb filmas varoņus un tā vienmēr ir patīkama tikšanās.

Neseko kanoniem
A. Grauba pastāstīja, ka filmas veidotāju galvenā vēlme bijusi, lai zemgaļus redz skaistus, cēlus un iedvesmojošus. “Lai mums ir sajūta, ka viņi bija ar zināmu gaumi.” Viņš atklāja, ka tērpu māksliniece Sandra Sila pētījusi vēsturiskos materiālus, tomēr “vēstures kanoniem mēs nesekojām”. “Tās nav tērpu restaurācijas. Viss, kas mums nelikās gana skaists, – no tā mēs atteicāmies. Mūsu spēles noteikumi bija – drīkstam lietot visu, kas padara šos tēlus skaistākus, lai, skatoties uz viņiem, nerastos priekšstats – mēs negribētu šādi ģērbties,” uzsvēra A. Grauba. Viņš salīdzināja: ja vairāku simtu gadu tālā nākotnē cilvēku apģērbu rekonstruētu pēc kapulauku izrakumiem, tad secinājums par 21. gadsimta cilvēku apģērbu būtu – “visi staigāja uzvalkos un vakarkleitās”. Tieši tādēļ filmas režisors nolēmis, ka jāļauj vaļu fantāzijai un tērpu izstrādē jāvadās pēc sajūtām.
S. Sila vēstīja, ka pilnīgi visi filmas vajadzībām nepieciešamie kostīmi ir šūti no jauna, neviens no tiem nav īrēts, kā to nereti mēdzot darīt. “Nameja gredzena” varoņiem veidotie tērpi ir lielākoties roku darbs, pie dažādu nozīmīgu detaļu izveides strādājis liels profesionāļu loks. Daudz darba ieguldījuši rotu meistari, ādas apstrādātāji. Tērpu māksliniece atzina, ka lielākais palīgs darba procesā viņai bijusi asistente Gita Peta. “Sastrādājāmies kā roka ar cimdiņu.”
S. Sila neslēpa, ka vēsturnieki un arheologi daudz kur iebilst, taču filma nav vēstures rekonstrukcija viens pret vienu, bet gan leģenda, pasaka. Tikpat svarīgi, kā domājot par varoņu vizuālo izskatu, bijis nepieciešams domāt arī par to, lai aktieri šajos tērpos justos pietiekami ērti – lai spētu brīvi kustēties un darboties. Grūti gan bijis tiem aktieriem, kuriem nācies tērpties 30 kilogramus smagā bruņutērpā. “Tiem, kuri spēlēja vāciešus, klājās grūti – bruņutērpi bija briesmīgi smagi.”

Dāmām – sarežģītāk
Kopā ar filmas radošo grupu izstādes atklāšanas dienā bija Liepājas teātra aktieri Kaspars Kārkliņš un Anete Berķe, kuri ir vieni no filmas varoņu atveidotājiem. K. Kārkliņš atklāja: “Kostīmi bija brīnišķīgi, burvīgi. Bija iespēja visu izbaudīt uz savas ādas – dabūjām gan ūdeni, gan dubļus, gan smiltis, gan slapju zāli. Kostīmi bija ļoti ērti un praktiski.” Apskatot tērpus izstādē, aktieris atzina – tērpos redzami filmas laikā gūtie “nospiedumi”, nolietojums – galu galā filmēšanas laiks bijis gana ilgs un intensīvs, tādēļ bez tā neiztikt. Aktieris atklāja: “Mākslinieki no tērpiem tīrīja asinis, jo vienā dienā tās ir vajadzīgas, otrā dienā – vairs ne. Tas ir apbrīnojami, kā meitenes to izdarīja.”
K. Kārkliņš filmēšanas laikā novērtējis arī apģērba materiāla izvēles nozīmību. Proti, epizodēs, kur bijis jājāj zirga mugurā, tas bijis ērti darāms ādas bikšu dēļ – tās ļāvušas noturēties zirga mugurā arī bez segliem, jo nav slīdējušas.
Aktrise A. Berķe gan iebilda kolēģim: “Nemaz nav tā, ka tu ielec kostīmā un viss ir ļoti ērti. Ir visas krellītes, rokassprādzes no dzelzs, katrai dāmai vēl duncītis pie sāniem, varbūt kāda ādas somiņa – ar to visu ir jāsadzīvo.” Tieši tādēļ bijis svarīgi, ka bijusi iespēja kādu laiku ar tērpu sarast, gaidot konkrētās epizodes filmēšanu kinopilsētiņā “Cinevilla”. Tomēr aktrise uzsvēra – pieredze, filmējoties “Nameja gredzenā”, bija fantastiska.
S. Sila atzina, ka dāmas ietērpt patiesi bijis sarežģītāk, jo katru reizi jāatceras, kuri aksesuāri bijuši katrai aktrisei un katram konkrētajam tērpam. Ar laiku aktrises savas rotas atpazinušas pašas un spējušas pateikt priekšā: “Šīs ir manas!”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Atrāda filmas krāšņākos tērpus

Kategorijas