Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ar mīlestību dziedē sāpes un kreņķus

LIENE ANDERSONE-KOLOSOVA

2019. gada 14. februāris 07:00

134
Ar mīlestību dziedē sāpes un kreņķus

Šis ir 29. gads, kopš Nīcas vidusskolā strādā skolēniem tik ļoti iemīļotā medmāsa – māsiņa, dakterīte, Svetiņa, kā viņu mīļi nokristījuši mazākie un arī lielākie skolēni. Svetlanu Puškarevu skolas vadība un skolotāji iesaukuši par skolas psihoterapeiti, jo bērnu sūdzībām par veselību un sāpi bieži vien iemesls nav vis pēkšņa saslimšana vai trauma, bet gan kāds kreņķis skolā vai mājās. Gadās arī pa kādam iemīlēšanās stāstam, un Sveta ir pirmā, kurai daži šajā jomā prasa padomu un pēc tam atklāj, cik laimīgi jūtas.

Uz darbu ar prieku
Pie Svetlanas visi uzticētie bērnu stāsti ir drošībā. Noslēpums ir un paliek noslēpums. Tāpēc bērni medmāsai uzticas. Viņi droši ienāk kabinetā un uz medmāsas jautājumu “Kas noticis? Ko tu, mīlulīt, vēlies?” atbild nekautrējoties. Vieniem vajag zīmi par atbrīvojumu no sporta stundas, citam pēkšņi sākusi sāpēt galva, vēl kāds nāk ar konkrētu lūgumu iedot zāles pret sāpēm. “Galva sāp? Sakreņķējies par kaut ko?” jautā Svetlana. Kad saņemta atbilde no ienākušā skolēna, medmāsa sarunu turpina draudzīgā un iejūtīgā atmosfērā. “Cik jums stundu šodien? Septiņas? Tad gan būs gara diena!” norit saruna ar pamatskolas meitenēm. “Kāpēc neesi kurpīti līdz galam uzvilkusi?” Sveta pamana un apvaicājas.
Skolotāja ieved kabinetā kādu sākumskolēnu. “Viņš tāds bāls, viņam nevajag atgulties?” piedāvā medmāsa. Puika uzreiz smaidīgs un atbild: “Nē, nevajag, būs jau labi!”
Sākumskolas bērni medmāsas kabinetā vienkārši palūdz padzerties no ūdens automāta. Un pie reizes pastāsta, kā viņiem klājas. Pastāsta par savām attiecībām, pasūdzas cits par citu, un Sveta viņus samierina.
Ar mērķi un misijas apziņu palīdzēt Nīcas bērniem Svetlana strādā no 1972. gada. “Esmu liepājniece, bet sevi par tādu vairs neuzskatu. Pabeidzu Liepājas medicīnas skolu un atnācu uz Nīcu. Sāku Nīcas bērnudārzā, pēc tam četrus gadus pastrādāju cūku fermā. Sākās veselības problēmas, darba nebija,” stāsta Svetlana.
13. februārī apritēja 29 gadi, kopš Nīcas vidusskola ir viņas darbavieta. “Paklausos, kā daudzviet cilvēki pukst, ka negrib pie darba iet, ka algas mazas. Man gan ļoti patīk nākt pie darba, to daru ar lielu prieku, un tas ir daudz no svara. Mums ir lielisks kolektīvs, pretimnākošs. Un man patīk tieši darbs ar bērniem,” viņa uzsver.
Savā darba mūžā Nīcas izglītības iestādēs piedzīvojusi trīs bērnu paaudzes. “Bērni pa šiem gadiem ļoti mainījušies. Kādreiz mazie bija bikli, ierāvušies stūrītī. Tagad mazajiem jādod ceļš – viņi ir kustīgi, aktīvi, grib dauzīties, spēlēties.”
Svetlana arī novērojusi, ka Nīcas skolā skolojas ļoti labestīgi bērni. “Daudzi pie mums pēdējā laikā atnākuši no Liepājas un citām skolām. Viņi teic, ka patīk pie mums, slavē Nīcas bērnus, ka viņi ir draudzīgi. Laikam jau lauku vide dod to ieguldījumu.”

Savstarpēja cieņa
“Mums ir savstarpēja cieņa,” par attiecībām ar bērniem saka pieredzējusī medmāsa. Simulantus un gadījumus, kad medmāsas labsirdība tiek izmantota savtīgos nolūkos, Sveta neesot novērojusi. “Bērni ir patiesi. Atnāk un saka: man baigais besis, es šodien nevaru. Prasu: ko darīsim? Atbild: iešu mājās. Parasti tie ir labi, priekšzīmīgi bērni, bet kaut kāds iemesls ir bijis, kāpēc tāds noskaņojums. Dvēselē jau nelienu, bet tīri cilvēcīgi – bērnam jāpalīdz, jāatbalsta. Mani jau nevar piemānīt, esmu viņus atkodusi.”
Lielākie skolēni, īpaši puiši, jūtoties pagodināti, ka viņiem medmāsa prasa padomu datoru un programmu izpratnes lietās. “Tad viņi laiku pa laikam paver durvis un prasa: medmāsiņ, jums nevajag šodien kaut ko palīdzēt?”
Durvis medmāsas kabinetam veras bieži. Pārsvarā skolēniem vajag medicīnisko palīdzību. “Galva sāp? Nākamajā starpbrīdī ir pusdienas, paēdīsi. Ja tad vēl sāpēs, tad nāksi pie manis pēc zālēm, sarunāts?” noinstruē medmāsa. “Kad ej laukā, lai es tevi neredzētu ar pliku galvu! Es tevi pa logu redzēšu. Bet tagad ej uz stundu, labi?” viņa ar stingrību, rūpēm un mīļumu nosaka kādam zēnam.
“Kādreiz pieaugušie man prasa: “Kā tu vari ciest, ka tie sīkie te nāk, ja viņiem īsti nekas nekaiš?” Ir bijuši gadījumi, jā, ka bērns saka – sāp pirksts – un tad meklē, kurš nu īsti sāpēja. Ja salīdzinu, tad tagad bērni ir drošāki, bet viņi tiecas pēc mīlestības, glāstiem, parunāšanas, uzklausīšanas,” secinājusi Svetlana. Bieži esot jūtams, ka bērniem pietrūkst maiguma, mīlestības, pieskārienu. “Un puikām to vajag vairāk nekā meitenēm, kurām maigums ir instinktos ierakstīts.” Daudziem sirsniņu kas nospiež, bet mājās nav, pie kā aiziet un izstāstīt. Esot daudz gadījumu, kad bērniem vecāki ir ārzemēs un jau pirmdienā no rīta mazais ir klāt – grib pieglausties, piespiesties.
Ļoti mīļi Sveta stāsta par kādu sākumskolas puiku, kurš viņai uzticējis savas sirdslietas. Zēns iemīlējies jaunākā meitenē, bet lielākie viņu apceļ. Puika nav gulējis visas brīvdienas, domājot par savu simpātiju, viņš prasa padomus un konsultējas. “Cik viņš bija laimīgs, kad meitene bija viņam uzrakstījusi zīmīti, ka piekrīt draudzībai! Tik laimīgs puika!”

Ģimenes nenosoda
Taču Svetlana nenosoda ģimenes, ka tajās bērniem veltītu par maz laika un darbošanos. “Vecāki ir nostrādājušies, noskrējušies – viņiem nav laika. Vecāki jau noteikti pavadītu daudz vairāk laika, lai padarbotos kopā, bet jāsaprot arī pieaugušie – viņi ir noguruši. Un tāda situācija ir pat visjaukākajās un labākajās ģimenēs. Es aizstāvu jaunās ģimenes. Jā, varbūt kāds vecāka gadagājuma cilvēks teiks: kā tad mēs varējām, bet viņi nevar? Un tad es saku: kad mēs augām, bija citi laiki, nākamā paaudze – atkal ir citādāka, bet tagad jau ir pavisam citādāk,” vērtē Svetlana. “Bieži kāds atceras vecos laikus, kad nebija veļasmašīnu. Man nepatīk, ka nosoda. Mēs tāpat skrējām, tāpat, bērni un jaunieši būdami, darījām visādas palaidnības. Tagad, kad esam pieauguši un ar lielu prātu, nu esam izbrīnīti – kā tā var? Vienkārši esam aizmirsuši, kā tas bija.”
Svetlana atceras, kā bija, kad pašas bērni mazi, bet abi ar vīru daudz strādāja. Abas meitas pabeigušas Nīcas vidusskolu un ir saistītas ar medicīnas jomu. Viena strādā jaundzimušo reanimācijas nodaļā par medmāsu, bet jaunākā izmācījusies par grāmatvedi un strādā slimnīcā “pa dokumentu līniju”. Lielu prieku sniedz četri mazbērni – vecākajam mazdēlam ir 22 gadi, bet jaunākajai mazmeitai – gadiņš. Vecākajai mazmeitai ir 16 gadu, bet otram mazdēlam – 10 gadu. Mazos varot pabužināt, ar lielajiem parunāt.

Domā par pensiju
“Medmāsai ir jāprot ātri noreaģēt. Ja bērnam bijis slikti, tad man visu nedēļas nogali jādomā, kā viņam ir.”
Bez pirmās palīdzības sniegšanas Svetlanas pienākumos ir arī ēdienkartes veidošana. “Grūti gāja, kamēr apguvu šo programmu. Bija jāiet speciāli mācīties. Kursos tikai uztraucos, īsti neko nevarēju iemācīties,” smaidot atminas medmāsa. Laiku pa laikam jābrauc uz kursiem un semināriem papildināt un atjaunot zināšanas, reizi piecos gados jāatjauno sertifikāts.
Reizi gadā medmāsai skolēni jānosver, jānomēra augums, jāpārbauda redze. Pārējās nepieciešamās pārbaudes un vakcinācijas veic bērna ģimenes ārsts.
Svetlanai sirds sāp par tiem bērniem, kuriem vecāki pilnībā liedz sportot. “Es saprotu, ka ir bērni, kuri nevar skriet garās distances, bet vingrot viņi var. Nu, neliedz to prieku! Taču, pilnībā atļaujot nesportot, vecāki nesaprot, ka viņi tādā veidā bērnam nodara vairāk sliktu nekā labu. Jo citādi bērns sēž vien telefonā, iet kafejnīcā skatīties televizoru. Lai taču izskrienas, izsportojas, cik var! Kad tad, ja ne skolā?”
Svetlana atklāj, ka 3. janvārī viņa nosvinējusi 65. dzimšanas dienu. Domājusi, ka varētu doties pensijā. “Man būs, ko darīt. Esmu domājusi, ka varētu pieskatīt mazos bērnus, palīdzēt māmiņām. Daudzi raksta, ka meklē auklīti.” Viņai Nīcā ir divistabu dzīvoklis – vieta, kur var darīt, ko vēlas, un ir, kur atgriezties. “Dzīvoju viena pati un esmu ar to apmierināta. Man patīk būt vienai – daudz lasu grāmatas, žurnālus. Abas meitas – viena dzīvo Liepājā, otra Nīcā – man prasa, ko es varu sadarīt viena pati. Protams, kad vēlos, tad izbraucu, bērni paņem mani līdzi, aizbraucu pie māsas uz Liepāju, bet neesmu kompānijas cilvēks. Darbs cilvēkos un cilvēkiem prasa kompensēt to ar laiku tikai sev,” tā Svetlana.