Pūkainie terapeiti – Dakota un Dalasa

2019. gada 14. februāris 07:00

176

Pirms dodos iepazīties ar samojediem, galvā trinas jautājums, vai tik šie suņi nav bīstami, ja reiz šķirnei tāds nosaukums. Tomēr šaubas pagaist, kad mājas logā pamanu brīdinājumu par niknu kaķi un pretī izskrien divi jautri, balti, pūkaini mākoņi. Nebaidieties, viņi var jūs tikai sabučot. Samojedi nozīmē, ka šie suņi paši velk kamanas (sami jedut – krievu val.), teic Dakotas un Dalasas saimniece Aiga Griniece.

Atvieglo tīņa gadus
Abas kucītes ļoti līdzīgas. Vai tik nav māsas? Nē, Dakotas brālis ir Dalasas tētis, samiju radniecību skaidro Aiga un piebilst, ka par pirmā mīluļa ierašanos sākumā nav bijusi sajūsmā. Kārtību mīlošā Ezerkrasta sākumskolas skolotāja uzskatījusi, ka mājdzīvnieki piebradā telpas, atstāj pēdas un netīrumus. “Bet meita Amanda tik ļoti gribēja! Uzrakstīja referātu, ka samojedi ir ļoti jauki un draudzīgi sunīši. Tikko bija piedzimusi Amandas māsiņa, arī tāpēc stīvējos pretī, turklāt man nekad agrāk dzīvē suns nebija piederējis. Tētis piekrita ātrāk par mani.”
Saprotot, ka runā par viņām, sunenes luncinās ap ciemiņiem: informācija taču jānolasa. Kad ziņkāre apmierināta, mīkstā kažociņa bužināšanas deva saņemta un gardumu diedelēšana nav sekmējusies, pārītis aizskrien uz otru istabu “palasīt avīzes”.
Var tikai iedomāties divpadsmitgadnieces prieku, kad ģimene devusies uz Ķekavu, kur audzētavā “Kenventaki” paņemta meitas aizrunātā Dakota. Būtisks vecāku priekšnoteikums bijis, lai suns būtu veselīgs, ar stabilu imūnsistēmu, un tādi šīs šķirnes pārstāvji arī ir. Aiga spilgti atceras, kā pirms vienpadsmit gadiem tikusi savaldzināta: “Jūs taču zināt – ieraugi kucēnus, mazus kamoliņus, un vairs nav variantu!”
Vecāki nenožēlo, ka atbalstījuši atvases apņemšanos ar četrkājaino draugu nodarboties ļoti nopietni. “Mēs neizjutām Amandas pusaudžu gadus, tik ļoti viņa bija pārņemta ar suņa skološanu, pastaigām, izstādēm. Pati uzņēmās visas rūpes par barošanu, ķemmēšanu, izvešanu sētā. Arī mums veidojās citāda dzīve, draugu loks ar Dakotas māsu un brāļu saimniekiem – feins laiks.”

Grāfs noliek pie vietas
Otrais ķepainis pēc četriem gadiem ģimenē ienācis mirkļa vājuma dēļ. Laikā, kad zaudēts tuvs, dārgs cilvēks, audzētavas saimniece piedāvājusi vēl vienu kucēnu. “Atkal Amandas tētis, ne es, pirmais piekrita. Satikšana suņu meitenēm ļoti laba – Dakota kā mamma Dalasu pieskatīja, neizjutām mazās smilkstēšanu. Tagad laukā abas iet kopā, ēd un spēlējas kopā. Neviena netiek vairāk mīlēta un našķus dabū vienādi.” Vairāk suņu dāmītes var iepriecināt ar sieru un cepumiņiem, labprāt tiek grauzti svaigi burkāni un arī āboli, ko ģimene atved no laukiem Vērgalē.
Aiga uzteic Dakotas labo raksturu – paklausīga, viegli apmācāma, tiesa, ar savu galvu. Amanda draudzenei samācījusi visvisādus trikus un komandas, abas piedalījušās TV astaiņu un ķepaiņu šovā “Zelta ķepa”, kur Dakota lepni pozējusi kamerām.
Interesantas attiecības ar Baltijas čempioni Dakotu un Latvijas čempioni Dalasu izveidojušās runcim Grāfam. Viņš ģimenē esot galvenais – prot pūkainās skaistules nolikt pie vietas. Augstos toņos bijusi kaķa saruna ar nešpetno Dalasu, jaunule vēl tagad dabū trūkties.
Zobiņu niezēšanas periodā par kucēnu upuri kritušas dažas čības un vairāki elektrības slēdži, taču audzināšana notiekot galvenokārt ar humānām metodēm. “Kad sarāj, ausis un acis lejā, bet pēc divām nedēļām grauž atkal. Lai šo kāri mazinātu, ļaujam ņemties ar vecām avīzēm un malkas pagalēm, kas zem kamīna. Smejamies, ka mums taisa mulču. Bet abas ir ļoti mīlīgas, ģimeniskas. Kā terapeites ar savu pozitīvo raksturu pie sevis pieradinājušas mūsu radu bērnus, kuri iepriekš baidījušies no lieliem suņiem. Brīžiem ar Dakotu un Dalasu sarunājamies kā ar bērniem. Saprot, un liekas pat, ka atbild.”

Dakotas grēciņš
Ja kāds ieminas, vai ziemeļu apstākļiem paredzētie kamanu suņi jūtas komfortabli maigajā Liepājas klimatā un bez ļoti garām, noslogotām distancēm, Aiga teic, ka tas ir mīts. “Kad viņām ir izvēle – gulēt ārā vai iekšā, izvēlas telpas. Vīrs uztaisīja suņu būdu, kas stāvēja nelietota vairākus gadus, līdz atdāvinājām patversmei “Lauvas sirds”. Tā kā mums ir siltās grīdas, sunītes atrod vēsāko vietu: viena guļ pie ārdurvīm, otra – zem trepēm. Fiziskās aktivitātes ik dienas nodrošina pāris stundu garas pastaigas. Kopš Amanda aizbrauca studēt, nācās man to pārņemt. Pamazām pieradu pie jaunā ritma. Uz ielas un parkā bieži saņemam komplimentus, garāmgājēji smaida, interesējas, kas par šķirni, komunicēju ar citiem suņu saimniekiem, un tās ir pozitīvas emocijas.” Aiga pieļauj, ka Liepājā pašlaik varētu būt ap diviem desmitiem samiju.
Skaistā kažoka kopšana nav tik apgrūtinoša, kā šķiet: mazgāšana notiek vien pāris reižu gadā, jo šiem suņiem ir pašattīroša spalva, skaidro Aiga. Ja gadās atgriezties dubļainām, kas stingrās audzināšanas dēļ notiek reti, abas paguļ pāris stundiņas, nožūst, un gruži vienkārši nobirst.
“Dakotai ir viens grēciņš – šad tad palien zem stiepļu žoga aiz siltumnīcas un aizlavās no mājām. Tad Dalasa nelabā balsī rej – ziņo. Drīz gan pārrodas pati vai arī kaimiņi noķer.”
Uztraukumi par nevēlamiem pielūdzējiem līdz šim nav piedzīvoti, jo pastaigās suņus ved pie saites. Doma par pēcnācējiem atmesta līdz ar pirmās saimnieces Amandas došanos uz Rīgu, viņa RTU pabeigusi Vides un pilsētplānošanas inženierijas fakultāti un vairs nedzīvo Liepājā. “Dakotai joprojām Amanda ir viss! Kad meita atbrauc, pat balstiņa pārvēršas. Arī Dalasa priecājas un samīļo, bet jaunākais sunītis vairāk pieradis pie mums. Kad padomāju – lielais suns jau pavecs – asaras sariešas acīs: abi ar vīru esam iemīļojuši viņus un mūsu veselīgās pastaigas… Šī šķirne vizuāli patīk vislabāk, turklāt gandrīz nav manāma sugai raksturīgā smaka. Grūtāk ir divus mēnešus gadā, kad kažoks mainās, tad telpas tīru līdz trīs reizēm dienā. Ja kādam traucē, lai nenāk ciemos! Smejos, ka mūsu mājās spalvas ir garšviela.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pūkainie terapeiti – Dakota un Dalasa

Kategorijas