Pamatīgi un ar kvalitāti

2019. gada 21. februāris 07:00

Mārīte un Ēriks Škutāni ir tā saucamie Breša zemnieki un pašlaik Zirņu pagasta “Bebros” apsaimnieko 350 hektārus, ko saimnieks jokojot raksturo kā “pustraktora saimniecību”. Viena traktora saimniecība skaitoties no 700 hektāriem. Sākuši kā konvencionālie lauksaimnieki, bet tad izšķīrušies par bioloģisko saimniekošanu, un nu jau gandrīz visiem laukiem beidzies pārejas periods.
Bijis variants saimniecību dalīt uz pusēm un katrā strādāt ar savu metodi – gan konvencionālo, gan bioloģisko. Šāda tipa saimniecību esot daudz. “Bet šķita – pircējiem neliksies ticami, ka viņiem piedāvājam tikai bioloģiski audzēto produkciju.”

Apgūst speltas kviešus
Ē. Škutāns atminas, ka Breša zemnieki visi sākuši kā bioloģiskie, minerālmēslus reti kurš varējis atļauties. Ražas bijušas divas trīs reizes zemākas, un tad jau aizgāja to lietošana. Saimnieki nenoliedz, ka sākumā ar mākslīgajām piedevām apstrādātie lauki devuši ienākumus, lai pēc tam varētu stutēt bioloģisko saimniekošanu.
Sākumā bioloģisko produkciju bijis grūti realizēt par pienācīgu cenu, tāpēc sākuši domāt par savu pārstrādi. “Tik viegli, kā bija domāts, negāja, tomēr kaut ko esam sasnieguši un daudz ko vēl gribam sasniegt,” pauž Ē. Škutāns.
Sākuši ar griķu pārstrādi, nākamos apguvuši zirņus un speltas kviešus. Šo kviešu graudi augot atrodas apvalciņā. “Tik viegli rokā nedodas, vispirms jāizloba, tad tikai tiec pie malšanas,” speltas kviešus raksturo saimnieks. Tajos esošo lipekli cilvēka organisms labāk uzņemot, un tāpēc Škutāni izvēlējušies šo maz izplatīto šķirni un no tiem gatavo miltus un mannu. Par speltas kviešiem interesi izrādījuši vācieši, bet saimniekam ir sajūta, ka “vajadzētu pašiem pārstrādāt, nevis gāzt visu prom”.
Pašreiz Škutāni spējot pārstrādāt 5–10% no apjoma, kāds būtu vajadzīgs, lai pastāvētu tikai no šīs jomas. Tāpēc lielākā daļa izaudzētā tiek pārdota pa tiešo no lauka.
“Grūti ir saražot, bet vēl grūtāk – pārdot,” neslēpj saimniece. Ne vienmēr noiets ir cerētais, “bet, ja esi tai vilcienā iekšā, tad atliek vien braukt”.
Audzēto kultūru piebarošana tiek nodrošināta galvenokārt ar pareizu augu seku. “Mums ir jāuzķer, kurš augs aiz kura jāaudzē.” Tiek audzētas un ieartas zaļmēslojuma kultūras – griķi, āboliņš. Piemēram, pēc griķiem iesēj kviešus un vēro, vai to raža uzlabojas. Secinājuši, ka šādā veidā ražība pieaug pat vairāk nekā laukos, kur citi lieto minerālmēslus. Saimnieks teic, ka biodinamisko līmeni gan vēl nav sasnieguši.

Dod sāta sajūtu
Ē. Škutāns uzskata, ka “ķīmiskajiem” produktiem nav īstas nākotnes, taču to ražotāji savu nišu tik viegli neatlaidīšot. “Bet, ja cilvēkiem veselība neturēs, nebūs, kur sprukt, būs jāpārtrauc. Visu nosaka patērētājs. Ja cilvēki jutīs, ka bioloģiskie produkti ir labāki...”
Bioloģiskajās saimniecībās ražas ir mazākas un produkcija sanāk dārgāka. “Bet to vajag mazāk apēst, lai sasniegtu sāta sajūtu. Atbalstu teoriju, ka bioloģiskā produkcija ir pilnvērtīgāka ar ķīmiskajiem elementiem, kuri cilvēkam nepieciešami,” atklāj saimnieks.
Savukārt saimniece no pircējām dzirdējusi atziņu: “Tur (bioloģiskajos laukos – red.) nav bērti minerālmēsli, tad jau nebūs viss vajadzīgais.”
Pastāvot arī uzskats, ka bioloģiskie saimnieki laukus miglo pa nakti. “Tas nav reāli. Bioloģiskajiem krāpšanās nav iespējama, tādi saimnieki ātri pazūd,” atspēko Ē. Škutāns. Viņus kontrolē gan atbildīgie dienesti, kas jebkurā brīdī var paņemt no lauka analīzes, gan, galvenais, pircēji.
M. Škutāne zina uzskatu, ka indes maksā dārgi un zemnieki jau lieki nemiglo. “Ja šāds lauks nav blakus, tad neredzi, bet, ja ir blakus, tad redzi – brauc atkal un atkal.”
Tirgū neviens negaida
Pārstrādājot izaudzēto, Škutāni saražo ap 16 dažādu produktu. Saimniece stāsta, ka no katras kultūras varētu saražot vēl daudzveidīgāku klāstu, taču pretī jābūt pieprasījumam. “Tāpēc sākam ar mazumiņu, uztaisām un vērojam, vai produktam ir noiets.” Padomā – malt un piedāvāt arī rudzu, miežu un auzu miltus.
“Divi trīs gadi pagāja, kamēr mēs atļāvāmies ar griķiem iet tirgū, vēl nemācējām dabūt kvalitāti,” neslēpj saimnieks. Pirkuši iekārtu, kas tos attīra. “Tirgus ir pilns, un kvalitātei ir jābūt.” “Un tirgū jau neviens tevi negaida,” piebilst saimniece.
Uz Liepājas tirdziņiem Škutāni braucot paretam, produkcijas noiets ir galvenokārt Rīgas veikalos. Liepājā savu produkciju prezentējuši Līvas ciema svētkos, arī “Lauku sētā pilsētā”. M. Škutāne novērojusi, ka ir cilvēki, kuri griķiem iet garām, savukārt citus neinteresē bioloģiskie produkti. Bet esot arī tādi, kuri nāk klāt, kaut arī nepērk, un neslēpj izbrīnu par griķu produktu daudzveidību. Gadoties, ka cilvēki domā – zaļajiem griķiem krāsa tāda tāpēc, ka tie ir bioloģiskie. Bērni uzrakstu “Zaļie griķi” izlasījuši kā “Zaļie gurķi”.
Griķi Latvijā ienākot arī no Ķīnas, tāpēc M. Škutāne pircējiem iesaka paskatīties, vai uz iepakojuma ir logotips “Ražots ES”. “Mēs par savu produkciju varam atbildēt, esam droši, ka nekas nav piejaukts,” pauž Ē. Škutāns.

Vēro, vai bļodas tukšas
Liepājā devuši arī ekoveikaliem, bet tajos neesot noieta. Veiksmīgāk, ja tirgojas paši, bet izbraucieni uz tirdziņiem ir ļoti nogurdinoši. Taču tajos risinās interesantas sarunas ar cilvēkiem, kuriem patīkot, ja par produktiem pastāsta, iedod kādu recepti. Katram produktam esot jāatrod īstā recepte. Piemēram, speltas kviešu maize uzreiz esot devusies rokā, bet griķu maize bez ierauga – ne. No speltas kviešu miltiem, pievienojot zirņu miltus un sēkliņas, ceptās maizes priekšrocības: mīklu stundu uzraudzē un vēl pēc stundas tā jau izcepusies. Savukārt, lai zaļie griķi labi izvārītos, tiem “vajag iekrist vārošā ūdenī”.
Neesot gan daudz laika ar receptēm eksperimentēt. “Man labāk patīk audzēt, nevis gatavot,” atzīst M. Škutāne.
Pagatavotos ēdienus vispirms testē pašu ģimene. “Ja bļodiņas tukšas, tad garšo,” zina namamāte. “Un tad domājam, ka tas varētu arī citiem garšot, ne tikai mums.”
Tirdziņos saimniece uz vietas pacep pankūciņas no zirņu miltiem, tad uzreiz labāks noiets. Viņa novērojusi, ka jaunās māmiņas ar ratiņiem “vālē garām”. “Laikam pieradušas pie burciņu produkcijas un pašas negatavo.” Saimniekam tirdziņā cita pieredze: mazam bērnam piedāvājis pagaršot zaļo griķi, to ieraudzījusi māte, arī pagaršojusi un – nopirkusi. Pašu bērni zaļos griķus graužot riekstiņu vietā.

Krāsainā kolekcija
“Bebros” audzē arī pelēkos zirņus, ko pārstrādā šķeltajos un zirņu miltos.
Par interesantu kultūru saimnieki sauc pupiņas – tās viņiem dažādās krāsās, un veikaliem šī daudzveidība tīk. Iesākumā saimniece divas šķirnes iegādājusies “Rāmavā”. Tad dabūjusi jauktas pupiņas, kuru ražu bērni sašķirojuši pa krāsām. Sējai pamatā izmanto pašu audzētās, bet nopērk, ja ierauga ko neparastu. Kolekcijā pupiņas gan no Portugāles, gan no Japānas – tās saimniece sēs pavasarī un ar interesi gaidīs rezultātu. Pupiņu audzēšana un novākšana ir roku darbs, un pozitīvi, ka visas šķirnes neienākas reizē. Saimnieces kritērijs – “kuras ir agrākās”. Ja vāktu ar kombainu, tad visām vajadzētu būt sausām vienlaikus. Pupiņas “Bebros” vēl nepārstrādā, bet saimnieki pieļauj, ka no tām varētu sanākt milti.
Kopš sākuši pārstrādi, darba ziemā esot vairāk nekā vasarā. “Mums jāstrādā pēc pieprasījuma. Ja veikals prasa, tad jābūt gataviem dot.”
Realizācija veikaliem prasa arī vairāk darba ar papīriem. Agrāk, nododot lielās kravas graudu, bijušas kādas piecas pavadzīmes gadā, tagad jāraksta ap 200–250. Saimnieki atzīst, ka arī tagad vienkāršāk būtu nodot kravu un saņemt uzreiz lielāku naudu. “Bet, ja pārtrauksim piedāvāt savas pārstrādes produktus, tad otrreiz vairs tirgū netiksim,” spriež saimnieks. “Daudzi bioloģiskie domā: ražosim un pārstrādāsim, bet tirgus jau nav tik plašs,” tā saimniece.
Saimnieks norāda, ka pārstrādes mašīnām jābūt ļoti labām, jo bioloģiskie graudi mēdz būt dažāda lieluma. Iegādātas dažādās valstīs ražotas iekārtas, daudzas esot “nesaprotami dārgas”. Ja iekārtas nepareizi lieto, tās nedod vēlamo rezultātu, un zināšanas nāk tikai caur praksi. “Bioloģiskais produkts ir grūtāks, bet līdz ar to interesantāks,” atziņā dalās saimnieks. Katru reizi tas sanākot nedaudz atšķirīgs.
Darbu prasa fasēšana atbilstoši katra veikala pieprasījumam. Sākumā visa svēršana bijusi roku darbs, tagad noteikto devu turzā ieber automāts.

Labāk pašu spēkiem
Ē. Škutāns uzskata, ka viņu saimniekošana vēl ir tikai sākumā. Pārstrādi sākuši pirms četriem gadiem, un arī pirms tam no pirmās iekārtas iegādes līdz pirmajam produktam pagājuši četri gadi. Līdz veikalu plauktiem ceļš bijis garš un prasījis pieslīpēšanos. Pārstrādes cehs tiek nepārtraukti modernizēts, agregātu pareizo izvietojumu varot saprast tikai praksē.
Ņemti arī kredīti, bet saprasts – labāk iztikt ar mazumiņu, bet pašu spēkiem. “Paņem svešu naudu – jāatdod sava,” saimnieks atgādina. Ģimene cenšas līdzekļus iegūt arī ar ES projektiem, ko raksta paši, bet apzinās, ka ne vienmēr tas iespējams, gribētāju rinda esot gara. Ē. Škutāns par to nebēdā: pašu spēkiem būšot lēnāk, bet pamatīgāk.
“Cilvēki palikuši rosīgāki, un visiem nepietiek,” par projektos iegūto naudu saka saimnieks. Viņš uzskata, ka “jebkurā gadījumā atbalsti ir tirgus kropļošana”. “Un tad skatāmies – kāpēc ir pārprodukcija? Tāpēc, ka visus atbalstījām.” Saimnieki uzskata, ka atbalstot vajadzētu prognozēt, vai šo produkciju būs, kur likt, un arī ņemt vērā, vai konkrētajā vietā šī kultūra ir piemērota.

+ 1

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pamatīgi un ar kvalitāti

Kategorijas