Rosina domāt par vērtību sistēmas sakārtošanu

2019. gada 28. februāris 07:00

Liepājas Universitātē ar lekciju par Latvijas un Eiropas Savienības vērtībām uzstājās politologs un jurists, Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Egils Levits.
Viņš ir 1990. gada 4. maija Deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu koncepcijas un Latvijas Satversmes Preambulas projekta autors, uzsverot Latvijas izveidošanas mērķtiecīgumu un latviešu tautas unikālo identitāti.
Piedāvājam viņa stāstījumu par vērtībām kā neatņemamām cilvēka, tautas un valsts dzīves sastāvdaļām – kā tās mūs vieno ar citiem Eiropā un izceļ uz citu valstu fona.

Eksistējoša aksioma
Definīcijas vērtībām zinātniskajā literatūrā ir dažādas un aptuvenas – nevar atrast apmierinošu definīciju vērtības jēdzienam tāpat kā sabiedrības vai fizikas pamatjēdzieniem. Nav īsti skaidrojuma, kas ir, piemēram, laiks, un pieņemts, ka tā ir eksistējoša aksioma. Varam līdzīgi teikt, ka arī vērtības ir aksiomātiskas.
Vērtība ir noturīgs priekšstats par kaut ko vēlamu, kas raksturīgs indivīdam vai grupai, kas ietekmē rīcību, rīcības līdzekļus un izvēli.
Vērtību iedalījums var būt dažāds. Kas var būt vērtība? Tā ir fiziskā eksistence – dzīvība, arī fizioloģisko vajadzību apmierināšana. Ir sociālās vērtības – attiecības un stāvoklis sabiedrībā. Esam nelaimīgi, ja kādas no tām mums nav, piemēram, cieņa, ģimene, mīlestība, atbildība, vienlīdzība. Vērtības var būt abstrakti vai garīgi objekti, īpašības vai priekšstati par to, kā kaut kam ir jābūt. Tas ir godīgums, patiesība, strādīgums, reliģija, brīvība, identitāte, autentiskums, kultūra, valoda, pašīstenošanās.
Katram cilvēkam un cilvēku kopām ir daudz un dažādu vērtību. Tās veido priekšstatu par labu dzīvi. Klasiskajā filozofijā ir jēdziens “laime”, kas ir ideālais vērtību kopums.

Iegūst audzināšanas procesā
Vērtību apgūšana notiek socializācijas procesā. Piedzimstot cilvēks ir apveltīts ar minimālu vērtību bagāžu. Viss pārējais tiek iegūts audzināšanas procesā noteiktā kultūrvidē, kas iespaido cilvēka vērtības. Vērtības dažādās kultūrvidēs daļēji ir gan kopējas, gan atšķirīgas.
Normālā situācijā cilvēks apzināti kaut ko dara, rīkojas, bet neapzinoties, ka rīkojas kādas vērtības labā – tas nozīmē, ka vērtība ir dziļi viņā iekšā. Tik dziļi iekšā, ka vairs nav nepieciešams apzināties. Jo vērtība pašsaprotamāka un neapzinātāka – jo tā ir stiprāka. Ja jāsāk domāt un diskutēt, un aizstāvēt vērtību, tajā brīdī tā jau ir nolikta zem jautājuma zīmes – vai tā maz ir vērtība. Ja nedomā par vērtību, ja nav vajadzības domāt par tām – tad tās vērtības ir visstiprākās un noturīgākās.
Liela problēma gan katram indivīdam, gan sabiedrībai ir tā, ka vērtības nav sakārtotas noteiktā hierarhiskā sistēmā – svarīgākās un mazāk svarīgas. Lai ievērotu svarīgākās, jānoliek malā mazāk svarīgās. Visas vērtības bieži vien ir samestas vienā lielā kaudzē un ir iekšēji pretrunīgas. Nevar cilvēks un sabiedrība jēdzīgi un mērķtiecīgi rīkoties, ja vērtības nav sakārtotas. Sakārtojot vērtības sistēmā, var izvairīties no konfliktiem. Vērtību sistēmas neatrisina pretrunas, bet tās samazina. Vērtība var būt pretrunā ar citu vērtību, bet kādai no tām kāda iemesla vai situācijas dēļ cilvēks dos priekšroku – tātad atrisina konfliktu.
Katrai vērtību sistēmai ir vairākas pakāpes. Vērtību sistēma regulē dažādos vērtību līmeņus, nosaka, kas notiek, ja ir konflikts starp dažāda līmeņa un viena līmeņa vērtībām. Morāle un ētika ir tās, kas pasaka, kurai vērtībai kurā situācijā ir priekšroka un kurai jāatkāpjas. Morāle – kas ir un kā rīkojamies; ētika – apzināti teikt, kā jābūt vai vajadzētu būt. Ne vienmēr morāle un ētika sakrīt, bet ideāli, ja tā notiek.
Viens no vērtību rašanās avotiem ir antropoloģija. Tās ir vajadzības, lai cilvēki dzīvotu. Tas ir raksturīgs visās sabiedrībās un visos laikos, kā arī nākotnē. Nākamais vērtību avots ir reliģija, kas radīta vai radusies tādēļ, ka antropoloģiskais slānis mums ir nepietiekošs, lai reāli pārdzīvotu un pārvarētu konfliktus starp citiem cilvēkiem. Mums ir vāji attīstīti instinkti, lai ar tiem vien tiktu galā. Tas mūs atšķir no citām dzīvām radībām. Katram pašam jāattīsta vērtību sistēmas, lai tiktu pāri. Zelta likums – nedari otram to, ko negribētu, ka citi nodara tev!

Vēsturiski, nevis ar likumu
Vērtības ir apzināti radītām sabiedrībām un valstīm. Nebūtu pareizi teikt, ka pašreiz mums nepastāv ideoloģija. Mums ir Rietumu liberālā demokrātiskā ideoloģija. Mēs par to nepiedomājam, tādēļ ka mums tā ir dziļi iekšā. Katra valsts ir balstīta uz kādu ideoloģiju.
Vērtību sistēmu nevar pieņemt, teiksim, Saeima, vērtības rodas vēsturiski. Lai valsts labi funkcionētu, tai ir nepieciešama vērtību sistēma. Bet tā nevar vērtības radīt ar likumu.
20. gadsimtā pastāv tendence fiksēt vērtības konstitūciju tekstos, lai atspoguļotu valsts pamatus. Jo jaunāka konstitūcija, jo izvērstāk uzsvērtas vērtības. Iesaistot demokrātijas procesos arvien vairāk sabiedrības, ir nepieciešamība turēties pie vērtībām. Konstitūcija nenosaka, bet konstatē vērtības. 2014. gadā pieņemtajā Latvijas Republikas Satversmes ievadā vērtības nosauktas īsos formulējumos. Ja vērtības ir nostiprinātas juridiskos tekstos, tos vienkāršāk ir pielietot praksē: Satversmes tiesa savā darbā balstās uz konfliktu izslēgšanu.

Padara tuvākus
Organizācijas vai biedrības savos statūtos tiešā vai netiešā veidā norāda, kādēļ tādas ir radītas – lai īstenotu kādas vērtības. Līdzīgi ir ar Eiropas Savienību (ES), kur tās vērtības norādītas līgumā par ES – tā ir Savienības Konstitūcija. Pamatvērtības ir izkaisītas pa visu līgumu. Līguma preambula ļoti gara, lai nebūtu strīdu starp valstīm par kādām pamatvērtībām, kas niansēs var atšķirties. Līguma 2. pantā vērtības ir iedalītas divās grupās – vienas, kas veido attiecības starp valsts varu un pilsoņiem, bet otras – sabiedrības un pilsoņu starpā. ES un tās dalībvalstīm ir saistošas sešas vērtības: cilvēka cieņa, brīvība, demokrātija, vienlīdzība, tiesiskums, cilvēktiesības. Tās ir jāievēro valstīm un institūcijām. Pilsoņu un sabiedrības starpā ir saistošas vēl otras sešas vērtības, kuras var būt attiecināmas arī uz valsti: plurālisms (nevaru apgalvot, ka man ir taisnība, bet jums nav), tolerance, taisnīgums, solidaritāte, diskriminācijas aizliegums, sieviešu un vīriešu līdztiesība.
Vērtību ievērošanu kontrolē Eiropas Tiesa.
Latvijas un citu ES dalībvalstu vērtības ir kopīgas – tas valstis un mūs savstarpēji padara tuvākus. Mēs esam vērtību kopienā, kur apvienotas 28 – drīz 27 – valstis. Taču tas, ka Lielbritānija izstāsies no ES, nenozīmē, ka tā tāpēc mainīs vērtību sistēmu.
Satversmes ievadā iekļautās vērtības pasaka, ka balstāmies uz tādām vērtībām līdzīgi kā citas valstis. Satversmē parādīts, ka Latvijā svarīgas ir universālās Rietumu vērtības.
Atbildība par nākamo paaudzi
Vēl ir vērtības katrai no valstīm atsevišķi, ko tās uzskaita katra savā konstitūcijā. Papildus noteikta tāda vērtība kā godīgums – tas nenozīmē, ka tādi esam, bet cenšamies būt, īstenojot šo vērtību. Otra – darba tikums; ģimene, rūpes par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu – atbildība pret vidi, dabu un nākamajām paaudzēm. Atbildības jautājums ir progresīva vērtība. Var pieņemt likumus un noteikumus, kas neizposta vidi, dabu un dzīves apstākļus. Pie mums gan tas vēl nav noticis, bet Amerikas Augstākajā tiesā ir skatītas lietas arī par pārmērīgām kredītu uzņemšanām valstī – vai tas ir pieļaujams, ka nākamā paaudze atmaksā vecvecāku ņemtos kredītus?
Katrai valstij papildus ir vēl specifiskas vērtības. Latvijai – latviešu un lībiešu tradīcijas, dzīvesziņa, valoda. Piemēram, Zviedrijai nav jārūpējas par latviešu valodu. Kulturālās vērtības liek justies kā mājās, un tās varam turpināt un attīstīt tikai dialogā. Latviešiem ir tuvākas attiecības ar darbu nekā citiem. Vērtība ir uzticība Latvijai un valodai kā vienīgajai.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Rosina domāt par vērtību sistēmas sakārtošanu

Kategorijas