Rekurzeme.lv ARHĪVS

Straņķu ģimene dzīvi Rīgā iemaina pret saimniekošanu Gaviezē

ZANE GVOZDE

2019. gada 5. marts 21:19

1358
Straņķu ģimene dzīvi Rīgā iemaina  pret saimniekošanu Gaviezē

Straņķu ģimene, kura daudzus gadus dzīvi vadījusi Rīgā, pirms gada nolēma kardināli mainīt ierasto vidi. No steidzīgās un skaļās galvaspilsētas viņi pārcēlās uz dzīvi Grobiņas novada Gaviezē – klusā, nomaļā vietā pie vecās stacijas ēkas. Gan Gatis, gan viņa sieva Lilita neslēpj, ka iesākumā bijis grūti atrast no Rīgas komforta, taču nu jau ģimene Gaviezē iedzīvojusies un šo vietu sauc par savu.

Uz galvaspilsētu aizved studijas
Lilitas dzimtā puse ir Saldus. Savulaik viņa mācījusies Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā (šobrīd Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskola – red.). Piejūras pilsētā dzīvojusi septiņus gadus, tāpēc šī puse un vieta nav sveša. Pēcāk pārcēlusies uz Rīgu, kur studējusi Latvijas Mākslas akadēmijā un dara to joprojām.
Uz Gaviezi pārcelties mudinājis vīrs. “Viņš bija iniciators, un, tā kā esmu viņa sieva, es ļoti godīgi sekoju viņam līdzi uz šo vietu. Esmu māksliniece, radošās industrijas pārstāve,” par sevi teic Lilita. Viņas specialitāte ir tekstilmāksla, un darbošanās mākslas nozarē ļauj būt neatkarīgai no vietas un apstākļiem. “Man nav vajadzīga pilsēta, lai radītu. Vienkārši ņem un dari!”
Arī Gatis nav dzimis rīdzinieks, bet gan devies uz lielpilsētu, lai studētu. Gata saknes meklējamas Bauskas pusē, taču līdzīgi Lilitai izvēlētā specializācija aizvedusi uz galvaspilsētu. Rīgā Gatis apguvis programmētāja arodu un tur sācis arī strādāt. Galvaspilsētā aizvadīti vairāk nekā 20 gadi. Gatim viegli savu darbu apvienot ar mājas dzīvi, ja ir pieejams dators un internets. Tāpēc ikdienu viņš var vadīt Gaviezē.
Par pārcelšanos Lilita un Gatis sprieduši – vai nu tagad, vai nekad. “Es neteiktu, ka ir viegli pārcelties no komforta – kad tev ir bijis silts ūdens, siltums. Tagad tu jūti, ka pa to šķirbu pūš un arī pa to. Ir jādomā par visu pašam,” atklāj Lilita. “Te ir māja, te ir vecāku vieta – ir jau, kur dzīvot. Te ir daba, plašums. Kad mums puika pieteicās, es domāju, ka varbūt tādā lauku vidē viņš varētu izaugt par labāku cilvēku nekā pilsētas vidē. Būs strādīgs, dabu iepazinis. Te visādi tārpiņi, kukainīši, stirniņas,” par savu motivāciju dzīvot tuvāk dabai saka Gatis. Viņam šķiet, ka, atrodoties vidē, kur visu laiku nepieciešams ar kaut ko būt nodarbinātam, dēls varēs izpausties – novākt ābolus, iesist kādu naglu. “Tad, kad sāk gribēties pašam ko padarīt un bērniem ko iemācīt, vajag vairāk vietas. Citi, protams, izvēlas Pierīgu.”

Pārziemo pirmo gadu
Pirmo ziemu, kas nav bijusi viegla lielā aukstuma dēļ, ģimene Gaviezē jau pārdzīvojusi, nu gatavojas otrajai. Pamazām tiek veikti mājas remontdarbi, lai šeit justos omulīgāk gan paši, gan bērni – bērndārznieks Kristaps un vidusskolniece Elīsa. Dēls uzsācis gaitas Gaviezes bērnudārzā, savukārt meita zinības apgūst Grobiņas ģimnāzijā. Lilitai prieks par jaunāko atvasi – par to, cik labi viņš iejuties bērnudārzā un cik ļoti viņam patīk tā audzinātājas. Arī meita ar jauno dzīvi un skolu ir apmierināta. Katru dienu ceļu uz Grobiņu viņa mēro ar skolēnu autobusu. Lilita gan atklāj, ka Rīga meitai patikusi vairāk, taču nu jau Elīsa labi iedzīvojusies arī Gaviezē. “No sākuma viņa bija ļoti skeptiska. Jo te taču ir arī darbiņi jādara, te nav tā, ka vari sēdēt savā telefonā un bakstīt visu laiku. Šīs iespējas vairs nav. Ir jāizdara darbi – jālasa āboli, jāravē dārzs. Tā visa Rīgā nebija,” pārmaiņas ierastajā ritmā ieskicē mamma.
Saimniece atzīst, ka ceļš uz un no Gaviezes rudenī un ziemā ir slikts, taču par to smej: “Nav jau nekur jābrauc! Internets mums ir, viss notiek caur to.” Iepriekšējā gadā gan meita vēl mācījusies Rīgā un dēls dzīvojies pa mājām, tādēļ situācija bijusi cita. Kā būs šogad – to rādīs laiks. Veikalu ģimene apmeklē reizi nedēļā. Tad kopīgi dodas uz Liepāju, iepērk visu nepieciešamo un līdz nākamajam veikala apmeklējumam dzīvojas uz vietas Gaviezē. Uz Liepāju ģimene lielākoties dodas tādēļ, lai iegādātos specifiskas lietas – dažādus būvmateriālus, sēklas.
Pamazām ģimene pašu spēkiem veic mājas labiekārtošanas darbus. Šobrīd galvenais darbs ir siltināšana un grīdas maiņa. “Tie ir tādi darbi, kur tu it kā nekādu skaistumu neredzi, nekādu interjeru tie neveido, bet tajā pašā laikā siltums – tā ir omulība un mājīgums,” teic Lilita. Lielus pārbūves darbus ģimene gan veikt nedomā, jo centīsies saglabāt visu, lai māja nezaudētu savu vēsturisko šarmu. Lilita pauž aizdomas, ka stacijas kompleksa ēku – tajā skaitā arī “Vīnrožu” – arhitekts varētu būt bijis Pauls Makss Berči.

Jūtas kā mežā
“Vīnrozēs” dzīvo Gata mamma Ilze Straņķe, tieši tādēļ ģimene lēmusi pārcelties uz Gaviezes pusi. “Man lauki ir sveši, bet, tā kā vīra vecāki abi ir agronomi, manam vīram tie nav sveši. Viņam, patiesību sakot, ļoti vilka uz šo pusi, pie zemes vairāk. Ne tik daudz konkrētā vieta, bet lauku dzīve kā tāda,” stāsta Lilita. Viņa atzīst, ka 1906. gadā celtā ēka viņai ļoti patīk – tā ļoti labi saglabājusies un tai ir ļoti interesants plānojums.
Pati ar dzīvi Gaviezē Lilita šobrīd ir apmierināta: “Man jau patīk. Man vispār ļoti patīk cilvēki, viņu sirsnīgums.” Viņa gan atzīst, ka sākumā kurzemnieki ir piesardzīgi, bet, tā kā pati nāk no šīs puses, tas viņai labi zināms un saprotams. Tomēr, iepazīstot tuvāk, skaidrs, ka te dzīvo sirsnīgi un atvērti cilvēki. “Lai cik neticami tas būtu – mēs esam tikai 20 kilometrus no Liepājas, bet ir tā sajūta, ka tu esi absolūtā mežā iekšā. Te viss ir nogriezts – ne sabiedriskā transporta, nekā. Agrāk te bija dzelzceļš un autobuss, tagad... Tu vari vienkārši papriecāties un padomāt par to, kas ir bijis.”
Lilita pa gadu, kopš dzīvo “Vīnrozēs”, ir papētījusi šīs vietas vēsturi. “Kā tad citādi vari dzīvot vietā, par kuru tu neko nezini?” Atklājusi, ka, piemēram, blakus mājās “Vilki” savulaik dzīvojis rakstnieks Egons Līvs. Daudz pētījusi dažādus arhīvu materiālus un spriež, ka varbūt kādreiz izveidos izstādi tieši par šo tēmu. “Ne bez iemesla es šo informāciju meklēju, bet gan kā iedvesmas avotu. Šī vieta taču ir bišķi jāpaceļ ārā, jāpastāsta, ka tāda Gavieze šeit ir bijusi – aktīva un pat tik blīvi apdzīvota, ka šeit ir bijusi sieviešu volejbola komanda,” zina stāstīt Lilita. Nu iedzīvotāju skaits šeit krietni sarucis.

Vilina savs pleķītis
Ģimene un draugi, kuri Gaviezē jau viesojušies, atzinuši, ka šeit ir skaisti. Visiem prieks bijis tieši par māju – par tās senatnīgo elpu, arhitektūru. Taujāta, kā tuvinieki reaģējuši uz ģimenes vēlmi Rīgu iemainīt pret nomaļo Gaviezi, Lilita atklāj: “Vistrakāk pārdzīvoja mana ome. Viņa ļoti, ļoti pārdzīvoja. Viņa visbiežāk nāca pie manis ciemos dzert kafiju un rādīt savas receptes, un viņai visgrūtāk pieņemt šīs pārmaiņas.” Rīgā vecmāmiņa dzīvojusi gandrīz blakus, tāpēc varējusi tik bieži ciemoties pie mazmeitas ģimenes – nu tā pietrūkstot. Tomēr ar savu lēmumu dzīvi Rīgā iemainīt pret dzīvi Gaviezē ģimene ir apmierināta. Lilita un Gatis spriež, ka dzīve tuvāk dabai un sava zemes pleķīša esamība agri vai vēlu liks pievērsties arī lauksaimniecībai. Pašiem gan zemes ir maz – gandrīz divi hektāri. Taču Gatis cer, ka Grobiņas novada dome dos zaļo gaismu zemes pirkšanai. Ģimene jau noskatījusi kādu brīvu zemesgabalu, ko labprāt pašu spēkiem iekoptu, un uzsākusi sarunas ar novada domi. Taču lēmums šajā jautājumā nav zināms. “Gabaliņš ir mazs, ar krūmiem apaudzis, bet, ja es esmu šeit uz vietas, man tas der. Lielajiem lauksaimniekiem tāds neinteresēs. Es tā vismaz ceru,” smaidot teic Gatis.
Straņķi ir pārliecināti, ka Gaviezē ir uz palikšanu. Šeit nu tiek ielikts viss darbs un pūles, lai nākamajās desmitgadēs varētu saimniekot un darboties. Ģimenes jaunākā atvase Kristaps izrādot pastiprinātu interesi par dažādām tehniskām lietām. Viņa uzmanību saista dažādi motori, trimmeri, zāles pļāvēji. “Zemeni arī ēda tikai no lauka. Kad pats varēja noplūkt, tad apēda,” par to, cik ļoti dēls iedzīvojies jaunajā vidē, priecājas vecāki. Abiem bērniem mājas tuvumā netrūkst darāmā visu gadu. Ziemā tiek celti sniegavīri, uz aizsalušā dīķa abi nodarbojas ar slidošanu. Visa ģimene jaunajā vietā saredz daudz iespēju un pozitīvu nodarbju, ar ko aizpildīt savu ikdienu.

Raksts no "Kursas Laika" arhīva