Dāvinājumā saņem vēstures liecības – vēstules

2019. gada 7. marts 07:00

158

Dāvinājumā saņem vēstures liecības – vēstules

27. februārī, dienā, kad tika atzīmēta Grobiņas 324. dzimšanas diena, Zentas Mauriņas piemiņas istabu vadītāja Maija Rolava plašāku publiku iepazīstināja ar īpašu dāvinājumu – pērn novembrī Grobiņas novadam nodotas rakstnieces Zentas Mauriņas un viņas dzīvesbiedra Konstantīna Raudives rakstītās vēstules Austrai Cielēnai-Pelsei-Ozoliņai, kura pirms Otrā pasaules kara Latvijā bija viņu impresārijs. Grobiņas novada pārstāvji tās saņēma dāvanā no A. Cielēnas-Pelses-Ozoliņas krustmeitas, Amerikas latvietes Ilzes Muižnieces-Gertneres dienā, kad Rīgā notika uzveduma “Zenta Mauriņa. Dokumentālie sapņi” pirmizrāde. Iegūtās vēstules ir līdz šim lielākais un nozīmīgākais dāvinājums, kas turpmāk būs skatāms Z. Mauriņas piemiņas istabās.

Uzrodas un pazūd
M. Rolava atklāj, ka I. Muižniece-Gertnere savulaik viesojusies Grobiņā, apmeklējusi Z. Mauriņas piemiņas istabas un pastāstījusi, ka mantojumā no krustmātes saņēmusi Z. Mauriņas un viņas dzīvesbiedra rakstītās vēstules 11 gadu garumā. “Ilze meklēja vietu, kam šīs vēstules nodot tālāk. Tad viņa uz vairākiem gadiem pazuda,” situāciju ieskicē M. Rolava un pastāsta, ka konkrētajā tikšanās reizē Grobiņā ticis izrunāts, kā piemiņas istabā šīs vēstules varētu uzglabāt, kā tās apkopot, kāda būtu attieksme pret šo tik nozīmīgo dāvinājumu. Taču galalēmums, protams, bijis tiešās mantinieces – I. Muižnieces-Gertneres – ziņā. “Tas ir viņas īpašums, un viņai ir visas tiesības lemt par labu mums vai jebkurai citai vietai.”
Pēc ilgākas klusēšanas M. Rolava saņēmusi zvanu no I. Muižnieces-Gertneres, kura tobrīd atradusies Rīgā. Tā kā iespējas doties uz Grobiņu nav bijis, tautiete bija gatava mantotās vēstules nosūtīt piemiņas istabu vadītājai pa pastu pirms došanās atpakaļ uz ASV. Veiksmīgi gan sakritis, ka tieši tolaik Grobiņas novada pārstāvji plānojuši braucienu uz Rīgu, lai būtu klāt uzveduma “Zenta Mauriņa. Dokumentālie sapņi” pirmizrādē. “Ļoti svinīgā kārtā mēs visi noskatījāmies pirmizrādi un tikām pie vēstulēm,” teic M. Rolava.
Dāvinājumā tika saņemtas vairāk nekā 500 Z. Mauriņas un K. Raudives rakstītu vēstuļu. Tās abi inteliģences pārstāvji, jau būdami emigrācijā Zviedrijā, rakstījuši A. Cielēnai-Pelsei-Ozoliņai. Vēstules no Zviedrijas ceļojušas uz Vāciju un pēcāk arī uz A. Cielēnas-Pelses-Ozoliņas vēlāko mītnes zemi ASV. Nu tās nonākušas Latvijā un turpmāk tiks glabātas Grobiņā.
Rosina daudz pārdomu
M. Rolava neslēpj: lai gan Latvijā zināmu personību, piemēram, Raiņa, Aspazijas, arī Z. Mauriņas un K. Raudives, rakstītas vēstules plašākai publikai un arhīviem jau ir pieejamas, šis vēstuļu kopums ir īpašs. “Šeit ir vienpadsmit gadu no viņu dzīves, tā ir dzīve emigrācijā, un šīs vēstules nebūt nav komplimentāras, jo rakstītas trešajai personai. Vēstules starp draugiem latviešu valodā.”
Lai gan korespondence M. Rolavas īpašumā nonākusi pērn novembrī, ar tās saturu bijis vismaz daļēji jāiepazīstas, lai klāstītu plašākai auditorijai. Lasot vēstules, muzejniece labi varējusi novērot, ka nereti dažādos jautājumos atšķīries Z. Mauriņas un K. Raudives viedoklis. Lai gan abi apraksta vienu tēmu vai notikumu, vēstījums krietni atšķiroties.
Piemiņas istabu vadītāja atklāj, ka vēstuļu lasīšanu un satura apgūšanu krietni apgrūtina sīkais rokraksts. Tāpat arī fakts, ka rakstīts uz plāna papīra abām pusēm ar tintes pildspalvu, kas izēdusies cauri papīra abām pusēm. “Es pat mājās ar lupu skatījos!” smejot atklāj M. Rolava. Tāpat daļa burtu rakstīti pēc vecās drukas parauga, tādēļ brīžiem grūti tos atšifrēt. Lai tiktu galā ar visu saraksti, priekšā vēl daudz darba. Dienā esot iespējams izlasīt un tikt galā ar trim vēstulēm.
Z. Mauriņas piemiņas istabu vadītāja teic, ka, lasot viņai uzticētās vēstules, galvā arvien bijušas pārdomas – kā ir ar šādām vēstulēm? Cik tālu svešs cilvēks drīkst iet otra cilvēka dzīvē, pat ja viņš ir miris? Uz šādām domām vedinājis arī grāmatā par Z. Mauriņu lasītais, kas liecina, ka dzīves beigās ļoti daudz savu vēstuļu latviešu rakstniece sadedzinājusi. “Kur ir tā robeža un takta sajūta pret jebkuru cilvēku? Cik daudz mēs drīkstam atklāt? Tad, kad tu vēstules lasi, ir savāda sajūta – it kā rakņājoties svešu cilvēku dzīvē,” pārdomās dalās muzejniece.

Mauriņa kļūst tuvāka
M. Rolava teic, ka, lasot vēstules un iepazīstot Z. Mauriņas uzskatus un domas, viņa kļūst it kā tuvāka, interesantāka. “Viņa zaudē pjedestālu un neaizsniedzamības sajūtu – cilvēks ar izcilu prātu, intelektu un talantu ir cilvēcisks. Kas man liekas ļoti aizkustinoši un interesanti – vēstules, ko viņi, lai taupītu papīru, rakstījuši uz aploksnēm,” savas pārdomas pauž M. Rolava. Pirmā vēstule, ko viņa lasījusi, bijusi 1946. gadā K. Raudives rakstītā. Lai gan oficiāli vēstules datētas ar 1949. gadu, dažas no tām ir rakstītas arī agrāk. M. Rolava atklāj, ka daļa no K. Raudives korespondences A. Cielēnai-Pelsei-Ozoliņai bijusi ļoti atklāta, pat intīma. “Tā situācija iznāk dīvaina – tā ir Zentas draudzene, tuvs cilvēks. Viņš raksta bezmaz vai intīmas vēstules viņai, un viņa atkal atbild. Tas veido tādu kā trijstūri,” sajūtās par izlasīto dalās M. Rolava.
Savukārt vēstulēs, ko A. Cielēnai-Pelsei-Ozoliņai rakstījusi Z. Mauriņa, jūtama rakstnieces vientulības sajūta, atrodoties prombūtnē Zviedrijā. Tajā pašā laikā zviedru sabiedrība Z. Mauriņu uzskatījusi par starojošu sievieti, jo citādāk nav bijis iespējams. “Zviedri no skumjām bēg kā velns no krusta,” rakstījusi izcilā rakstniece. Sarakstēs par ikdienu, par aktuāliem notikumiem, par dažādām ikdienas vajadzībām, tostarp lūgumiem pēc finansiālas palīdzības, paiet 11 gadus ilgs periods.
Piemiņas istabu vadītāja atzīst, ka tagad svarīgākais uzdevums ir domāt, ko ar vēstulēm darīt turpmāk – kā ar tām iepazīstināt pēc iespējas plašāku auditoriju? Šobrīd M. Rolava vēstules lasa, jo tās ir “jāizstudē, no tām jāizvelk esence”. Pēcāk tās tiek pārrakstītas un plānots tās skenēt. “Tas ir liels pienākums un atbildība. Ļoti gribu cerēt, ka šis ir viens no lielākajiem dāvinājumiem,” gandarījumu pauž muzejniece. Viņa atzīst, ka saņemtās vēstules varētu būt viens no galvenajiem stūrakmeņiem, uz kura balstīties stāstā par ievērojamo tautieti. “Jo īpaši par vēstulēm svarīgi būtu stāstīt skolēniem, jo ar nožēlu jāatzīst, ka mūsdienās ar roku rakstītas vēstules kļūst par arvien lielāku retumu.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Dāvinājumā saņem vēstures liecības – vēstules

Kategorijas